ASV starptautisko attiecību sistēmā 19. gs. pirmajā pusē
Jaunās valsts pastāvēšanas pirmajos gadu desmitos ārpolitika bija palikusi otrajā plānā. ASV mēģināja izvairīties no starptautiskiem konfliktiem Eiropā valsts iekšpolitiskās nestabilitātes dēļ – šo ārpolitikas kursu ieteica jau Dž. Vašingtons, tajā pašā laikā cenšoties veidot labas tirdzniecības saites ar visām valstīm.
Labas attiecības ASV veidojās ar Franciju, kas bija palīdzējusi kolonistu armijai neatkarības cīņās. Tā kā Spānijai vēl piederēja liela daļa no Ziemeļamerikas kontinenta, tā turpretim tika uzskatīta par potenciālu ienaidnieku. Saspīlētas attiecības saglabājās ar Lielbritāniju, jo amerikāņiem dzīvā atmiņā vēl bija Neatkarības kara laiks. Arī Lielbritānija nelabprāt akceptēja tā rezultātus. Problemātiskas bija attiecības ar Kanādu, kas, būdama, Lielbritānijas kolonija, bija devusi patvērumu lielam skaitam kara laika bēgļu, kuri neatbalstīja jauno ASV valdību.
Lai gan briti necerēja uz revanšu, tie vienmēr meklēja iespējas amerikāņiem kaitēt. Visasāk tas izpaudās dažādās sadursmēs Atlantijas okeānā, jo Anglijas kuģi nereti uzspieda inspekcijas ASV tirdzniecības kuģiem, par ieganstu minot savu izbēgušo jūrnieku meklēšanu. Šīs saspīlētās attiecības izraisīja ASV un Lielbritānijas karu 1812. – 1814. gadā. Visasākās cīņas notika Kanādas un ASV pierobežā, jaunajā ASV galvaspilsētā Vašingtonā, kuru briti nodedzināja 1814. gadā, un arī Ņūorleānā, Luiziānas štatā, kur ģenerālis E. Džeksons atsita britu invāziju no jūras puses. Miera līgums tika noslēgts 1814. gadā Beļģijas pilsētā Gentē. Neviena no pusēm kara rezultātā nebija neko ieguvusi. Pēc tam attiecības starp ASV un Lielbritāniju sāka uzlaboties.
Pēc 1812. gada kara ASV ārpolitikā sāka parādīties vairākas jaunas iezīmes. Tā kā jaunā valsts sekmīgi bija atvairījusi britu uzkundzēšanās mēģinājumu, Amerikas prezidenti visu Amerikas kontinentu sāka uzskatīt par savu „ietekmes sfēru”.
Tā gan nebija ne tik daudz militāra stratēģija, cik politiska deklarācija, jo militārā ziņā ASV nebija pietiekami stipra, lai šo doktrīnu īstenotu.
Svarīgi!
Kad 19. gs. 20. gados Eiropas lielvalstis sāka uzskatīt Vidusameriku un Dienvidameriku par turpmākās kolonizācijas objektiem, ASV piektais prezidents Džeimss Monro izsludināja tā saukto Monro doktrīnu (doktrīna – zinātniska, teorētiska mācība, politiska nostādne). Tajā tika izteikts brīdinājums Eiropas lielvalstīm, ja tās mēģinās iejaukties rietumu puslodes dzīvē, tām būs jārēķinās ar ASV pretestību.
Dž. Monro
Sarežģīti veidojās ASV attiecības ar Meksiku. Attīstot ekspansiju rietumu virzienā, nevarēja izvairīties no sadursmes ar šo jauno Vidusamerikas valsti, kas 1821. gadā, izcīnīdama neatkarību no Spānijas, bija ieguvusi tai piederošās teritorijas uz rietumiem no ASV – Kaliforniju.
Meksikai bija izdevīgi uzņemt enerģiskos, ar gribasspēku apveltītos nemeksikāņu iebraucējus, kuriem bija gan zināšanas, gan nauda, gan arī vēlēšanās attīstīt šīs teritorijas, tomēr jaunienācēji saglabāja dabiskās un kultūras saites ar ASV. Tāpēc Teksasā, kur 19. gs. 30. gados amerikāņu un meksikāņu proporcijas bija 6:1, izraisījās pirmās domstarpības. Amerikāņu izcelsmes teksasieši jau 1863. gadā bija proklamējuši savu neatkarību no Meksikas, kura to neatzina. 1845. gadā ASV prezidents Džeimss Polks nesekmīgi mēģināja nopirkt Teksasu un Kaliforniju no Meksikas. Kad tas neizdevās, viņš atļāva ASV militārajām vienībām nostiprināties līdz pat Riograndes upei, kas bija dabiska robeža starp Meksiku un Teksasas teritoriju. Šis atklātais spiediens 1846. gadā izraisīja tā saukto Meksikas karu, kurš turpinājās ilgāk par pusotru gadu. Tā laikā ASV armija iebruka dziļi Meksikas teritorijā. Iekšēju konfliktu dēļ Meksika nevarēja efektīvi aizstāvēties, tāpēc, abām pusēm vienojoties, 1848. gadā tika noslēgts līgums, kura rezultātā ASV ieguva ne tikai Teksasu, bet arī Kaliforniju un dienvidrietumu teritorijas, kas 19. gs. beigās kļuva par Arizonas un Ņūmeksikas štatiem.
Meksikas kara laikā ASV noslēdza līgumu ar Kanādu (respektīvi, Lielbritāniju) par ziemeļrietumu teritoriju, ko toreiz sauca par Oregonu. ASV spiediena rezultātā šis līgums tika noslēgts.
Tātad kopš 1850. gada ASV bija izpletusies no Atlantijas līdz pat Klusajam okeānam (no mūsdienu Kanādas līdz Meksikai).