Teorija

Senie grieķi Divupi sauca par Mezopotāmiju. Divupes civilizācija ir tikpat sena kā Ēģiptes.
 
Atrašanās vieta
Divupe atradās mūsdienu Irākā starp Tigru un Eifratu. Atšķirībā no Ēģiptes tā nebija norobežota ar tuksnešiem un kalnu joslu, tāpēc tās vēsturi veido nepārtraukta iebrukumu virkne. Ziemeļos un austrumos atradās Irānas un Armēnijas kalnzemes, kuras apdzīvoja kareivīgas kalniešu ciltis. Rietumos/ dienvidrietumos pletās Sīrijas stepe un Arābijas tuksnesis, kur klejoja semītu lopkopju ciltis. Divupes ieleja bija pakļauta kalniešu, stepju un tuksnešu klejotāju sirojumiem.
 
Divupei bija izdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis:
  1. lielas upes,
  2. karavānu ceļi (veda cauri Divupei uz Vidusjūras piekrastes ostām),
  3. Persijas līcis.
  
500px-Mesopotamia.jpg
Divupe.
 
Saimniekošana
Divupe no upju postošās darbības cieta vairāk nekā Ēģipte, jo plūdi iepriekš nebija paredzami, kā tas bija ar Nīlu. Kalnu sniega dēļ plūdi varēja būt katastrofāli. Par to vēsta arī dažādi Divupes mīti, un iespējams ir arī pamatā Vecās Derības vēstījumam par „grēku plūdiem”.
 
Divupi uzskata par zemi, kurā dzimusi zemkopība. Zeme šeit bija auglīga, tāpēc divupieši galvenokārt nodarbojās ar lauksaimniecību, veicot apjomīgus irigācijas darbus. Viņu apūdeņošanas sistēmas atšķīrās no ēģiptiešu apūdeņošanas sistēmas.
 
Lai varētu apstrādāt Tigras un Eifratas purvaino līdzenumu ar auglīgo dūņu kārtu, bija jārok kanāli, kas novadītu lieko ūdeni un saglabātu to sausajam periodam. Savukārt ēģiptieši galvenokārt cēla dambjus, lai aizkavētu ūdens aizplūšanu.
 
Labības graudzāles Divupē auga savvaļā. Domājams, ka Divupē cilvēki pirmoreiz mācījušies graudus ne tikai novākt un apēst, bet arī audzēt un uzglabāt. Graudus tie sākumā lietoja putraimu veidā uzturā, bet vēlāk cepuši dažādus mīklas plāceņus.
  
No zemkopības ar laiku atdalījās amatniecība. Pret amatniecības izstrādājumiem divupieši iemainīja zvērādas, lopkopības un zvejniecības produktus, aizsākot tirdzniecību.
 
Divupē trūka daudzu dabas resursu, piemēram, metāls, koks un akmens. Tāpēc pamazām attīstījās tirdzniecība ar Bahreinu, Arābiju, Sīriju, Feniķiju, Afganistānu, Mazāziju, Armēniju, kā arī tika veikti karagājieni.
  
Šumeri
Apmēram 4. gadu tūkstoti p.m.ē. Divupē dzīvoja šumeri – viena no senākajām kultūras tautām, par kuru izcelšanos vēsta dažādas hipotēzes. Pastāv uzskats, ka šumeri augstas kultūras līmeni ir sasnieguši pirms ēģiptiešiem. Toties politiskā apvienošanās vienā valstī Ēģiptē notika ātrāk kā Divupē.
 
Spriežot pēc dažādām statujām, šumeriem bijusi plata seja, lielas acis, ass deguns, izvirzīts žoklis. Bet tikpat iespējams, ka šīs statujas bija stilizētas, un lielās acis un ausis simbolizēja gudrību.
 
mesopotamia-civilization-3.jpg
 
Šumeri dzīvoja pie Persijas jūras līča. Viņi nepazina lielas valsts organizāciju. Šumeri veidojas nelielas pilsētvalstis (apvienojot ciemus), no kurām pazīstamākās ir Ūra, Lagaša, Urūka, Umma, Mari, Ešnunna, Kiša, Sipara, Ašūra. Pilsētvalsts sastāvēja no pilsētas, lauku novada, apūdeņošanas sistēmu, un to visu apņēma mūris. Pilsētas vidū atradās pilsētas galvenā dieva – aizgādņa templis. Iedzīvotāju skaits pilsētā bija aptuveni 40 - 50 tūkstoši. Katrai pilsētvalstij bija arī savs valdnieks. Sākumā valdnieka pienākumus pildīja tempļa galvenais priesteris, bet vēlāk laicīgā un garīgā vara tika nodalītas.  Šumeru garīgais centrs bija Nipūra.
  
Cīņas par zemi notika ne tikai ar ārējiem iekarotājiem, bet arī starp pašu pilsētām, izraisot karu par hegemoniju (kādas valsts, tautas virskundzība pār citām valstīm un tautām). Hegemonija parasti bija īslaicīga. Pilsētas - hegemones valdniekam bija tituls - "lugals" - "Stiprais vīrs". Īslaicīgu hegemoniju pār citām šumeru pilsētām izdevās nodibināt tādām pilsētām kā Kiša, Ūra, Lagaša, Uruka.
 
Akadieši
3.gadu tūkstotī p.m.ē. Divupes vidienē (uz ziemeļiem no šumeriem) uz dzīvi apmetās akadieši – semītu tauta no Sīrijas. Akadas pilsētu tie nodibināja vietā, kur Tigra un Eifrata plūst vistuvāk.
  
mesopotamia-civilization-1.jpg
Ornaments.
 
Sargons, kas bija zemas izcelsmes semīts, apvērsuma rezultātā apmēram 2340.g. p.m.ē. ieguva varu Kišā, ko bija izpostījis Ummas valdnieks. Sargons sakāva Ummas valdnieku Lugalzagesi, pakļāva Šumeru, Ziemeļdivupi, daļu no Elamas un Irānas kalnieni, kā arī teritorijas Sīrijā un Mazāzijā. Vārds Sargons bija pieņemts un akadiešu valodā nozīmēja "īstais valdnieks".
 
Akadas valdnieks Sargons izveidoja pirmo dinastisko lielvalsti Divupē, ietverot gandrīz visu tās teritoriju. Tā bija stingri centralizēta ierēdņu valsts. Pirmo reizi pasaules vēsturē tika radīts 5400 profesionālu karavīru liels pastāvīgs karaspēks. Sargons valdīja 44 gadus. Sargona I dibinātās dinastijas valdnieki - Sargonīdi nebija apmierināti ar dieva pārstāvja lomu zemes virsū, kā tas bija ar šumeru valdniekiem, tādēļ pasludināja sevi par dieviem. Akadas lielvalsts vislielāko varenību sasniedza Sargona I mazdēla Naramsina laikā.
 
sargon.jpg
Sargons I.
 
Akadieši sākotnēji nodarbojās ar lopkopību, bet vēlāk no šumeriem pārņēma daudzus sasniegumus, saimniekošanas paņēmienus, paražas un rakstību. Viņi ieviesa vienotu mēru un svaru sistēmu.
 
Akadas valsts pastāvēja apmēram 200 gadus līdz notika sacelšanās šumeru pilsētās, kā arī dažādi svešzemnieku iebrukumi. Šumeru pilsētu atdzimšanas sākās Ūras III dinastijas valdnieku laikā. Šīs dinastijas pamatlicējs Ūrnammu un tā dēls Šulgi apvienoja bijušās Sargonīdu lielvalsts robežas. Ūrnammu sastādīja pirmo likumu kodeksu vēsturē. Ūras III dinastijas lielvalsti sagrāva iebrucēji 3. gt. beigās p.m.ē.
 
2000. gadā p.m.ē. Divupē ienāca amorieši.
 
Vecbabilonija
Divupē ienākušie amorīti sajaucās ar akadiešiem un netālu no Akadas nodibināja Babilonas jeb Bābeles pilsētu, kura kļuva par vienu no galvenajiem seno civilizāciju centriem. 19. gs. sākumā p.m.ē. kāds amorītu vadonis Sumuabums izveidoja Vecbabilonijas valsti un nodibināja pirmo Babilonijas valdnieku dinastiju.
 
Vecbabilonijas izcilākais valdnieks bija Hammurapi (1792. g. - 1750. g. p.m.ē.). Viņš pakļāva Šumeru, Akadu un citas valstis, izveidojot lielvalsti, kurā apvienojās šumeru, akadiešu un amorītu kultūra. Par valsts valodu kļuva akadiešu valoda. Babilonas pilsētas aizgādnis amorītu dievs - Marduks kļuva par valsts galveno dievu.
 
Hammurabi.jpg
Hammurapi.
 
Hammurapi izdeva likumus, kas regulēja sabiedrības sadzīvi, kā arī noteica kārtību valstī. Hammurapi likumi tika sakārtoti Hammurapi kodeksā ar 282 pantiem. Tas ir pirmais zināmais detalizēti izstrādātais likumu apkopojums pasaulē.
 
Hammurapi vadībā tika veikti plaši irigācijas darbi.
 
Hammurapi pēcteču laikā valsts zaudēja savu spožumu un to apdraudēja semītu klejotāji un kalniešu ciltis. Vecbabilonijas valsts beidza pastāvēt, kad 16.gs. p.m.ē. pie varas nāca kasītu dinastija.
   
Atsauce:
http://marbleheadcharter.org/7wiki/index.php/Early_Civilization
http://karenswhimsy.com/mesopotamia-civilization.shtm
http://karenswhimsy.com/mesopotamia-civilization.shtm
http://mesopotamia3.tripod.com/rulers.html
http://www.scead303.com/ancientmiddleeast/Hammurabi.htm
"Pasaules vēsture vidusskolām", autoru kolektīvs, Apgāds Zvaigzne ABC, 2001, ISBN 9984-22-109-1, 75. - 76. lpp.
http://www.liis.lv/kultvest/divupe.htm