Senajā Ēģiptē un Divupē māksla nepastāvēja kā pastāvīga joma. Tēlotājmākslai bija maģiska loma, un tā bija saistīta gan ar reliģiju, gan ar arhitektūru. Arhitektūrai un mākslai bija sakrāls mērķis, tāpēc valdīja stila vienveidība, un māksliniekus uzskatīja par tādiem pašiem darba veicējiem kā galdniekus, kalējus utt. Mākslinieka amatu parasti mantoja, svarīgas nebija oriģinālas idejas, bet gan meistarība.
Glezniecība Senajā Ēģiptē
Senie ēģiptieši attēloja cilvēku īpatnēji:
- vidukli un gurnus puspagriezienā,
- galva un kājas sānskatā,
- acs, pleci, krūtis, rokas – pretskatā.
Tā tika panākts iespaids, ka cilvēks tiek skatīts no dažādiem skata punktiem. Visas svarīgākās cilvēka ķermeņa daļas varēja pilnībā apskatīt. Šāds cilvēka tēlošanas paņēmiens bija nemaināms.
Figūru lielums noteica statusu sabiedrībā – jo lielāka figūra, jo augstāku stāvokli attēlotais cilvēks ieņēma.
Vīriešus parasti iekrāsoja sarkanbrūnā krāsā, bet sievietes - dzeltenīgas. Gleznojumiem nebija gandrīz nekāda portretiskā līdzība, sejām nebija izteiksmes.
Ramzes III.
Īpaši bagāti ir Vidus valsts laika kapeņu sienu gleznojumi. Tur ir izmantotas bagātīgas krāsas, bet figūras ir brīvākas.
Tēlniecība Senajā Ēģiptē
Tēlniecībai raksturīgs sekli iegravēts reljefs, kas atgādina zīmējumu, jo ir izkrāsots. Statujas – gan milzīgas, monumentālas, gan sīkas figūriņas, ko deva līdzi valdniekiem kapā. Skulptūras veidoja pretskatā un sastingušas.
Vidus valsts laikā tiek piešķirta neliela portretiskā līdzība, pozas brīvākas.
Statuja, tāpat kā ķermenis, bija mirušā ķermeņa „Ka” mājvieta, un bija svarīgi, lai „Ka” varētu statuju viegli pazīt. Acis statujām veidoja no krāsainiem akmentiņiem vai emaljas.
Senajā Ēģiptē mākslas un amatniecības aizbildnis bija dievs Ptahs.
Divupes agrīnā tēlniecība
Šumeru agrīnai tēlniecībai raksturīgi:
- galva, kas novietota uz pleciem (gandrīz bez kakla),
- druknas figūras,
- netika ievērotas ķermeņa proporcijas,
- nedabiski liels deguns un acis.
Šumeru darināta figūra.
Akadiešu tēlniecībā figūras bija daudz proporcionālākas, izteiksmīgākas un dabiskākas.
Šumeri bija izgudrojuši nelielu, cilindrisku akmens zīmogu izgatavošanas tehniku.
Gan Ēģiptē, gan Divupē tika darinātas rotas lietas un mūzikas instrumenti, izmantojot dārgakmeņus, dārgmetālu, perlamutru un emalju.
2./ 1. gt. p.m.ē. Seno Austrumu mākslā notika pārmaiņas, kas skāra arī konservatīvo Ēģiptes mākslu.
Ēģiptes māksla 2. - 1. gt. p.m.ē.
Jaunās valsts laikā arhitektūra kļuva sarežģītāka. Tempļu ieejas abās pusēs cēla masīvus torņus ar reljefiem – pilonus (nošķeltas piramīdveida celtnes). Bet to priekšā abās ieejas pusēs atradās hieroglifiem klāti obeliski (četrskaldņu akmens stabs, kas uz augšu paliek tievāks līdz beidzas ar piramīdveida smaili). Obeliskus veidoja no viena akmens bluķa, to augstums varēja sasniegt pat 30 m. Pie tempļu ieejas bija arī valdnieku statujas – kolosi. Plaši izmantoja kolonnas.
Lielākais tempļu komplekss pasaulē bija Amona tempļi Karnakā un Luksorā (Tēbās). Tie nekad nebija pilnīgi pabeigti, jo katrs valdnieks kaut ko pārbūvēja.
Piloni Amona templī Karnakā.
Templis Luksorā.
Jaunās valsts laikā populāri kļuva tempļi (piramīdveida kapenes vairs necēla), kas izcirsti klintīs un kuriem redzama bija tikai ārējā fasāde. Varenākais klinšu templis tika izveidots Faraona Ramzesa II vadībā (augstums – 33 m, platums – 38 m) Abusimbelā. Pie ieejas atradās apmēram 4 m augstas sēdošas Ramzesa statujas.
Templis Abusimbelā.
Tempļa (Abusimbelā) iekšskats.
Kapenēs līdzi valdniekam deva dažādas mantas, un to sienas klāja gleznojumi, reljefi un hieroglifi. Šī iemesla dēļ kapenes parasti tika izlaupītas.
1922. g. angļu arheologs Hovards Kārters pirmo reizi atklāja neizlaupītas Tutanhamona kapenes.
Hovards Kārters.
Īpašs stāsts ir par Amenhotepa III tempļa sēdošajām statujām – „Memnona kolosiem”, kas sasniedza piecstāvu nama augstumu un tās esot „dziedājušas” katru rītu saullēkta laikā. Tomēr pēc Tēbās notikušās zemestrīces tās pārstājušas „dziedāt”. To izskaidro ar to, ka saules sasildītā gaisa plūsma, ejot cauri šaurām akmens plaisām, radījusi melodiskas skaņas, bet zemestrīces rezultātā šī kombinācija izjaukta.
"Memnona kolosi".
Seno ēģiptiešu tēlnieki veidojuši statujas arī cilvēku augumā, iecienīti bija krūšutēli.
Amārnas māksla
Valdnieka Ehnatona laikā tika pārkāpti stingrie noteikumi mākslā - Amārnas mākslā (nosaukums no mūsdienu Amārnas ciema pie Nīlas, kur atrastas Ehnatona uzceltās galvaspilsētas Ahetatonas drupas). Amārnas māksla bija dzīvāka, dabiskāka ar vairāk krāsu, gaismu un dzīves prieku. Šajā mākslā uzsvēra individualitāti un emocijas. Šis mākslas veids prasīja atbilstību oriģinālam, reizēm pat radot pārspīlējumus. Tieši Ehnatons pirmo reizi Ēģiptes mākslā tika attēlots kā ikdienišķs cilvēks, nevis dievišķa būtne. Ehnatons tiek attēlots kā neglīts cilvēks ar fiziskām deformācijām. Savukārt viņa sieva Nofretete tika attēlota skaista un sievišķīga.
Arī turpmāk gleznojumos un reljefos bija saturiska daudzveidība. Tika attēlotas medības džungļos, izpriecu braucieni pa Nīlu, dejojošas meitenes, dižciltīgo greznošanās un citas sadzīviskas ainas.
Divupes māksla 2. - 1. gt. p.m.ē.
Babilonieši, asīrieši un persieši izcēlās ar celtniecību. Babilonā īpaši Nebukadnecara II laikā tika radīti dažādi arhitektūras kompleksi: Procesiju ceļš ar Ištaras vārtiem (zili glazēti ķieģeļi klāja sienas abpus ceļam, vārtus rotāja lauvas), pils gaisa dārzi (pils terases noklātas ar zemi, kurā auga dažādu augi), Babilonas zikurāts – Bābeles tornis (90 m augsts). Vecā Derība vēsta, ka cilvēku augstprātības dēļ Dievs esot sadusmojies un sajaucis cilvēku valodas, un rezultātā cilvēki viens otru neesot sapratuši, tādēļ tornis palika nepabeigts. 
Ištaras vārti.
Babilonas gaisa dārzi (gravīra).
Bābeles tornis (glezna).
Asīrija izcēlās ar dramatismu tēlotājmākslā. Reljefos pārsvarā ir kara (pilsētu ieņemšana, gūstekņi, krituši ienaidnieki), medības (satracināti suņi, bēgoši un ievainoti dzīvnieki) un reliģiskas ainas. Bieži tika tēloti vērši ar cilvēka galvu. Asīriešiem nebija svarīga portretiskā līdzība, galvenais uzdevums bija slavināt valdnieka varenību un ieroču spēku.
Literatūra Ēģiptē
Līdz ar rakstības rašanos radās literatūra – mīti par dieviem, pasaules rašanos un tās uzbūvi.
Ēģiptē izplatīti literatūras veidi:
- himnas,
- slavinājuma dziesmas dieviem un valdniekiem,
- augstmaņu dzīves apraksti ( no IV dinastijas laika).
Literatūra Ēģiptē uzplauka Vidus valsts laikā. Parādījās ceļojumu apraksti, jo tika dibināti arvien jauni sakari ar citām zemēm. Lielisks ceļojuma apraksta paraugs ir „Stāsts par Sinuhetu”, kura pamatā ir patiess notikums. Vidus valsts laikā bija sastopams pamācību žanrs, piemēram, valdnieka pamācība dēlam, kā pārvaldīt valsti.
Izcili tā laika sacerējumi ir: „Ipusara žēlabas”, „Neferti pareģojums”. Nozīmīgi ir arī „Piramīdu teksti” – uzraksti uz piramīdu sienām, kas satur lūgsnas, padomus, buramvārdus un dzīves gudrības.
Literatūra Divupē
Līdzīgi kā ēģiptiešu literatūrā, arī šumeru un akadiešu literatūrā nozīmīgi bija reliģiska rakstura sacerējumi. Izcils divupiešu literatūras piemērs ir eposs par Urukas valdnieku Gilgamešu, kas ir arī vissenāk zināmais patiesi literārais sacerējums pasaulē. Eposā aprakstīti Gilgameša ceļojumi, brīnumdarbi, pārdomas par dzīvi un ilgas pēc nemirstības. Tajā ir arī leģenda par pasaules plūdiem, ar kuru palīdzību dievi bija nolēmuši iznīcināt pasauli, bet Utnapišti (Ziusudra) no Šurupakas pilsētas paglābās un paglāba arī visu dzīvo radību. Šī leģenda iekļauta arī Vecajā Derībā par „grēku plūdiem”.
Iecienītas šumeriem bija arī fabulas un parunas.
Zinātne
Senajām Tuvo Austrumu tautām bija augsti attīstīta matemātika un ģeometrija. Gudrības dievs Tods pārzināja zinātni, rēķināšanu un rakstību.
Ēģiptieši lietoja decimālo sistēmu (ar pamatskaitli „10”), bet šumeri seksimālo ar pamatskaitli „60”. Šumeri riņķi iedalīja 360 grādos, dienu – 12 stundās, stundu – 60 minūtēs. Viņi prata:
- izvilkt kvadrātsakni,
- izvilkt kubsakni,
- aprēķināt tilpumu,
- lietot daļskaitļus.
Ģeometrija Ēģiptē bija augstāk attīstīta nekā Divupē, viņi prata aprēķināt visdažādāko figūru laukumus.
Astronomijas rašanos veicināja nepieciešamība noteikt plūdus. Debess ķermeņu kustību novēroja priesteri.
Šumeru 12 zodiaka zvaigznāju nosaukumi saglabājušies līdz mūsdienām. Gan ēģiptieši, gan šumeri radīja kalendāru.
Medicīna
Medicīna īpaši attīstīta bija Ēģiptē. Mumifikācija deva iespēju iepazīt cilvēka ķermeni. Sirds tika uzskatīta par cilvēka dzīvības centru. Ēģiptieši uzskatīja, ka sirds ir emociju un domāšanas orgāns. Smadzenēm vērība netika pievērsta. Arī asinsriti viņi nepazina.
Ir saglabājušies teksti ar dažādām ziežu receptēm. Gan šumeri, gan ēģiptieši zāles gatavoja no minerāliem un augu un dzīvnieku valsts vielām. Gan Ēģiptē, gan Divupē pastāvēja ārstu specializācija: acu ārsti, zobārsti, vēdera ārsti u.c. Lielu vērību ēģiptieši pievērsa higiēnai.
Ģimene un sadzīve
Seno tautu priekšstati par ģimenes locekļu vietu, statusu un dzīve veidu bija atšķirīgi.
Ēģiptē ģimene tika augstu vērtēta. Sievietei ģimenē bija gandrīz tādas pašas tiesības kā vīram. Tā varēja rīkoties ar savu īpašumu. Vīram bija pienākums izturēties labi pret sievu un gādāt par ģimenes labklājību. Sievai bija jābūt labai saimniecei, sievai un mātei. Arī mīlestība nebija sveša, par ko liecina mīlas dzeja 15. – 12. gs. p.m.ē.
Ēģiptiešu sievietes.
Ēģiptē pastāvēja arī daudzsievība, parasti faraonu un augstmaņu vidū. Galvenās sievas tiesības bija līdzīgas kā tās vīram. Pārējās sievas bija pakļautas galvenajai sievai.
Dižciltīgās sievietes, īpaši faraona māte vai sieva, bieži vien ietekmēja arī valsts lietas. Piemēram, Amenhotepa III sieva Teje bija ar lielu ietekmi uz vīru. Ehnatona sieva Nofretete bija vīra domubiedrs un bieži tika attēlota kopā ar vīru, pildot valdnieka pienākumus. Visaugstāko stāvokli sasniedza Hatšepsuta, kura valdīja kā faraons.
Ēģiptieši bērniem veltīja lielu uzmanību un, ja vien materiālie apstākļi atļāva, tie rūpējās par bērna izglītību, nodrošinot tam karjeru, prestižu un varu.
Citās Seno Austrumu zemēs bieži sievas un meitas tika uzskatītas par slogu. Asīriešu sievietes bija pakļautas nama saimniekam. Tām bija jāstaigā ar aizsegtu seju. Tēvs drīkstēja ģimenes locekļus atdot parādu verdzībā. Neskatoties uz to, sievai bija nelielas tiesības, piemēram, tiesības uz pūru vai uz šķiršanos, ja vīrs bija izdarījis pret viņu pārkāpumu.
Seno Austrumu sabiedrība bija diferencēta. Dažādu slāņu dzīves veids bija atšķirīgs. Turīgie dzīvoja labiekārtotās mājās, baudīja daudzveidīgus ēdienus, valkāja greznas drēbes, savukārt nabadzīgie dzīvoja trūcīgos mitekļos, ēda vienkāršus ēdienus un ģērbās, lai aizsegtu kailumu.
Seno Austrumu cilvēks cienīja strādīgumu un centību. Reljefos un gleznojumos tika attēloti gan zemnieki, gan amatnieki, gan kalpi, gan arī valdnieki un augstmaņi, kuri veica katrs savus darba pienākumus.
Zemnieks apar lauku.
Apģērbs un skaistumkopšana
Klimats lielā mērā noteica modi Ēģiptē. Vīrieši strādājot ap gurniem apsēja apģērba gabalu, bet sievietes valkāja taisnas , piegulošas kleitas, ko saturēja uz pleciem viena vai divas lentes. Apģērbs pārsvarā bija no balta lina audekla.
Jaunās valsts laikā, kad pieauga labklājība, mainījās arī mode. Ēģiptieši sāka valkāt garus, brīvus pilsētas apģērbus ar platām piedurknēm. Apģērbs vairs nebija tikai, lai apsegtu kailumu, bet veica arī izdaiļošanas funkcijas. Savukārt mazturīgie joprojām valkāja vienkāršu apģērbu.
Pārsvarā ēģiptieši staigāja basām kājām. Turīgie valkāja no augiem pītas vai ādas sandales. Priesteri drīkstēja valkāt tikai no papirusa pītas sandales.
Gan sievietes, gan vīrieši skuva galvas un valkāja parūkas, kas savītas spirālveida cirtās. Varēja valkāt arī rupja auduma cepurīti. Bārdu skuva visi vīrieši.
Gan vīrieši, gan sievietes valkāja rotas lietas: kaklarotas, rokassprādzes, gredzenus, diadēmas. Bagātie ēģiptieši bija iecienījuši greznu, platu rotu, kas daļēji apsedza plecus un krūtis.
Tāpat ēģiptieši bija iecienījuši rotāties ar dažādiem ziediem, īpaši lotusu, kas bija mīlestības simbols.
Rotas gatavoja no zelta, sudraba, pusdārgakmeņiem, stikla, fajansa, emaljas.
Ēģiptiešu apģērbs.
Ēģiptē bija izkopta skaistumkopšana. Kosmētiku gatavoja no dzīvnieku taukiem, augu eļļām un aromātiskām vielām. Acu kontūru apvilka ar melnu krāsu, plakstiņus – ar zaļu krāsu (ieguva no malahīta). Nagus krāsoja ar hennu dzelteni sārtus.
Citu Tuvo Austrumu iedzīvotāju apģērbs un rotas nebija tik elegantas kā ēģiptiešiem. Apģērbi galvenokārt bija no vilnas auduma vai vilnainas ādas, jo ziemas bija vēsas. Priekšāzijas tautas nēsāja arī rotaslietas, tomēr atšķirībā no ēģiptiešiem tie neskuva ne matus, ne bārdu.
Brīvais laiks
Reljefi un gleznojumi dod priekšstatu par brīvā laika pavadīšanas veidu seno Tuvo Austrumu zemēs. Iecienītas bija medības. Asīriešu un ēģiptiešu augstmaņi bija iecienījuši lauvu medības. Šādas medības demonstrēja spēku un veiklību. Medību laikā tika nogalināti simtiem dzīvnieku: lauvas, ziloņi, vērši. Līdz ar to Priekšāzijā lauvu skaits katastrofāli samazinājās, tādēļ tiesības medīt tika ierobežotas. Izplatītas bija arī putnu medības.Seno Austrumu tautu svētki bija saistīti ar notikumiem: piedzimšana, precības utt. Kāzas Ēģiptē bija jautri svētki. Laulību un mājas laimes dievs punduris Bess bija arī dej un prieka dievs.
Krāšņi bija arī reliģiskie svētki, kad priesteri no tempļa iznesa dievu statujas. Ēģiptieši svinēja arī Nīlas plūdu sākumu.
Seno Austrumu tautām nebija aizspriedumu pret prieku un līksmošanos.
Reljefos un gleznojumos attēloti gan dejotāji, gan mūziķi, kā arī dažādi strinkšķināmie, pūšamie un sitamie instrumenti: arfas, flautas, cītaras.
Jaunās valsts laikā radās „militārā” mūzika, kas pavadīja maršējošu karaspēku.
Reliģija 2. un 1. gt. p.m.ē. Tuvajos Austrumos
Mācība par Atonu Ēģiptē
2. un 1. gt. p.m.ē. notika izmaiņas seno Austrumu tautu reliģijā – radās monoteisms. Monoteisma reliģija vispirms radās Ēģiptē. 14. gs. vidū p.m.ē. faraons Ehnatons radīja mācību par Atonu un pasludināja to par vienīgo dievu ne tikai Ēģiptē, bet visā pasaulē. Citi dievi tika noliegti un to tempļi tika slēgti. Tomēr monoteisms Ēģiptē ilgi nepastāvēja, un pēc Ehnatona nāves ēģiptieši atgriezās pie daudzdievības.
Ehnatons.
Ebreju mācība par Jahvi - jūdaisms
Pēc vairāk nekā gadsimtu radās ebreju mācība par Jahvi kā vienīgo Dievu. Vecā Derība pasludināja pravieti Mozu par ebreju monoteisma pamatlicēju. Vēsturnieki uzskata, ka Mozus bija vēsturiska persona – pravietis, tautas vadonis, kurš vadīja ebreju aiziešanu no Ēģiptes un atgriešanos Palestīnā – Kanaānas zemē. Sākotnēji gan Jahve bija viens no daudzajiem ebreju dieviem – bargais Jūdas cilts tuksnešu un negaisa dievs. Ebreju monoteisms nostiprinājās ar lielām grūtībām ,jo tauta vēl ilgi neatteicās no vecajiem dieviem.
Pravietis Ecekiēls sludināja, ka Jahve „svētā karā” iznīcinās visus ļaundarus un atvedīs izredzēto tautu uz Palestīnu, kur valdīs Dieva sūtīts glābējs – mesija no Dāvida nama. Tikai 5. gs. vidū p.m.ē. bija izveidojusies ebreju monoteisma reliģija – jūdaisms.
Senpersiešu Zaratustras mācība - zoroastrisms
Arī senpersiešu reliģiskā mācība – zoroatrisms (no mācības dibinātāja Zaratustras vārda) bija tuva monoteismam. Zoroastrismu 6. – 7. gs. mijā p.m.ē. radīja pravietis Zaratustra. Politeistiskās senpersiešu reliģijas vietā viņš sludināja pasaules radītāja – Ahuramazdas kultu. Pēc Zaratustras mācības pasaulē valda divi spēki: labais un ļaunais. Labos spēkus pārstāv Ahuramazda – gaismas, patiesības un labestības iemiesojums. Ļaunos spēkus – Ahrimans – tumsas un ļaunuma dievība. Starp šiem abiem spēkiem norisinās cīņa gan pasaulē, gan cilvēkā. Katram cilvēkam ir dota iespēja izvēlēties starp labu un ļaunu. Pēc nāves līdz ar to cilvēks nokļūst vai nu Atlīdzības namā debesīs vai Ļauno domu namā (ellē).
Zoroastrisma simbols.
Zoroastrisma mācība ietverta sacerējumos – gatās. Gatas kopā ar citiem reliģiskiem tekstiem veido zoroatrisma Svēto grāmatu Avestu. Zoroatrismam politeismu neizdevās uzvarēt, tādēļ Persijā turpināja pastāvēt arī vecie kulti. Valdnieka Artakserksa I laikā (465. – 424. p.m.ē.) zoroatrisms kļuva par oficiālu valdnieku dinastiju reliģiju.
Neskatoties uz monoteisma idejām, valdošais Senajos Austrumos tomēr palika politeisms.