Teorija

Latvijas teritorija akmens, bronzas un dzelzs laikmetā
  • Aptuveni 8500.g. p.m.ē. – pirmo cilvēku ienākšana Latvijas teritorijā
  • Aptuveni 8500. – 7700. g. p.m.ē. - paleolīts Latvijas teritorijā
  • Aptuveni 7700. – 4500.g. p.m.ē.- mezolīts Latvijas teritorijā
  • Aptuveni 4500. – 1500.g. p.m.ē. - neolīts Latvijas teritorijā
  • Aptuveni 1500. - 500.g. p.m.ē. - bronzas laikmets Latvijas teritorijā
  • Aptuveni 500. g. p.m.ē. – 1200.g. m.ē. - dzelzs laikmets Latvijas teritorijā
 
Akmens laikmets. Pirmie iedzīvotāji Latvijas teritorijā
1322113575_6376ad9fe4_o.jpg
 
Latvijas teritorija ledus laikmeta (4 pēdējie apledojuma periodi uz zemes, kad klimats bija ļoti auksts un apledojums no polu cepurēm sniedzās tālu ekvatora virzienā; tas ilga no 700 000.g. līdz 15 000.g. p.m.ē. ar 3 siltiem starplaikiem) pēdējā apledojuma laikā bija pilnībā klāta ar vairākus simtu metru biezu ledus slāni. Tikai pēc ledāju izkušanas zeme kļuva apdzīvojuma. Ledus kusa vairākus tūkstošus gadu.
 
Apmēram pirms 14 000 – 13 000 gadu, ledājiem atkāpjoties uz ziemeļiem, arī Latvijas teritorijā sāka veidoties cilvēku dzīvei piemēroti apstākļi. Sāka augt pundurbērzi, polārie kārkli, sūnas, ķērpji. Parādījās pirmie dzīvnieki – ziemeļbrieži, vilki, lapsas u.c. Ap 8500.g. p.m.ē. Latvijas teritorijā ienāca pirmie cilvēki. Iztiku nodrošināja paleolītam raksturīgās kolektīvās medības.
 
Senāko pašreiz zināmo apmetni arheologi ir atklājuši Salaspils Laukskolā netālu no senā Baltijas ledus ezera krasta. Pirmie ienācēji šeit ieradušies no dienvidiem un bijuši radniecīgi vēlā paleolīta Ārensburgas un Svidru ciltīm. Nedaudzajās pētītajās apmetnēs atrasti krama priekšmeti – bultu gali, asmeņi, kasīkļi. Mednieki kramu atnesa sev līdz, sekojot ziemeļbriežu bariem, ko tie medīja.
 
Ārensburgas – Svidru kultūra bija izplatīta paleolīta beigās un mezolīta sākumā (10 – 9.gt.p.m.ē). Šīs kultūras areāls sniedzās no Vācijas austrumiem līdz Ukrainas rietumiem, bet tās ietekme bija arī Latvijas teritorijā. Šai kultūrai raksturīgas ziemeļbriežu mednieku īslaicīgas apmetnes ūdeņu tuvumā, nelielas celtnes ar akmens pavardiem.
 
DSCF2947.JPG
Pirmie iedzīvotāji Latvijas teritorijā.
 
Mezolīta periods Latvijā ilga aptuveni no 7700.g. līdz 4500.g. p.m.ē. Tundru šeit nomainīja priežu un bērzu meži, izplatījās platlapju audzes. Kad palielinājās iespēja nodrošināt sev iztiku savācējsaimniecībās, pieauga arī iedzīvotāju skaits. Apmetnes tika veidotas ūdens tuvumā. Pieauga individuālo medību loma, līdz ar to loku un bultu izmantošana. Mezolītā kā mednieku palīgs un pirmais pieradinātais mājdzīvnieks bija suns. Nozīmīgs iztikas avots bija zveja un ūdensputnu medības. Savācējsaimniecības Latvijas teritorijā turpināja saglabāties līdz pat neolīta sākumam.
 
DSCF2949.JPG
Mezolīta laikmeta zvejas un medību rīki no kaula.
 
Mezolīta posmā Igaunijas, Latvijas un daļēji Lietuvas teritorijā izveidojās cilvēku kopība – Kundas arheoloģiskā kultūra. Savu nosaukumu tā ieguvusi no Igaunijā pētītās Kundas apmetnes. Kundas kultūra ir radniecīga Ārensburgas – Svidru kultūrai. Apmetnes šīs kultūras pārstāvji parasti cēla ezeru un upju krastos. Kā piemēru var minēt Lubānas ezeru un līdzenumu ar daudzajām upēm, kurā atklātas 25 apmetnes. Kundas kultūras cilvēki medīja galvenokārt aļņus un mežacūkas, lāčus, meža zirgus, vilkus utt. Nozīmīga bija zveja, par ko liecina daudzveidīgais zvejas rīku inventārs. Pārsvarā ķēra līdakas.
 
Vēlajā mezolītā un agrajā neolītā Latvijas teritorijā bija izplatīta Narvas mednieku kultūra. Šī kultūra aptvēra tagadējās Baltijas valstis un daļu no Krievijas teritorijas. Narvas kultūra savu nosaukumu ieguva no Narvas (Igaunijā), kur šī kultūra pirmo reizi tika konstatēta. Tā aptvēra gandrīz visu Austrumbaltiju līdz pat Nemunai.

Jaunākie pētījumi liecina, ka iespējams Narvas un indoeiropiešu kultūrām savstarpēji ietekmējoties, izveidojās baltu kultūra.
 

Neolīta sākumā Latvijā bija divi Narvas kultūrai līdzīgi apakštipi – Osas un Sārnates. Austrumlatvija (Osas tipa keramika) bija Narvas kultūras reģionā, bet Rietumlatvija – Narvas kultūrai radniecīgā Baltijas jūras dienvidu piekrastes kultūras reģionā (Sārnates tipa keramika). Tās bija eiropeīdu kultūras. Pēc arheologu domām drošs Narvas kultūras atzars bija Osas tipa kultūra. Savukārt Sārnates kultūru daļa zinātnieku uzskata par radniecīgu Narvas kultūrai, bet citi – par specifisku akmens laikmeta kultūras tipu.
 
Vēlais neolīts (3400 – 2300.g. p.m.ē.) Latvijā ir saistīts ar keramikas un augstu meistarību kaula un vara medību rīku izgatavošanā. Tika izgatavoti šķēpi ar kaula uzgaļiem, medību harpūnas ar atkarpēm, akmens ķīļveida cirvji un nedaudzi krama rīki. Latvijā nebija kvalitatīvu vara atradņu.
 
Antropoloģiski pirmie Latvijas iedzīvotāji pārstāvēja eiropeīdo cilvēku tipu, bet daļa – jaukto (eiropeīdo un mongoloīdo) tipu.
 
Baltijas somu kultūras priekšteči
DSCF2952.JPG
Māla trauks ar ķemmes - bedrīšu rotājumu.
 
Vēlā akmens laikmeta (neolīta) vidū 4. – 3.gt. p.m.ē. no Lādogas ezera apkaimes Latvijas teritorijā ienāca ciltis ar somugru (mongoloīdā tipa) iezīmēm. Šajā laikā Latvijā jau dzīvoja vietējie eiropeīdi, kas piederēja pie Narvas kultūras atzariem. Ieceļotājiem bija raksturīgi māla trauki ar ķemmes – bedrīšu stila ornamentiem.
 
Par Baltijas somu izcelsmi pastāv 2 dažādi viedokļi:
  1. ienācēji, sajaucoties ar Narvas kultūras eiropeīdu ciltīm, bijuši Baltijas somu (igauņu un lībiešu) priekšteči;
  2. Baltijas somi izveidojās vēlāk 2. – 1. gt. p.m.ē., vietējiem eiropeīdiem sajaucoties ar somugru cilmes ieceļotājiem no Volgas un Okas apkaimes, kuriem bija raksturīgi ar auduma iespieduma rakstu rotāti māla trauki; līdz ar to ķemmes – bedrīšu keramikas kultūras ciltis nav saistāmas ar Baltijas somu parādīšanos Latvijas teritorijā.
 
Lībiešu kultūras aizsākumi Latvijā
Cilšu pārstāvjiem, kas piederēja pie ķemmes – bedrīšu keramikas kultūras, bija raksturīgas mongoloīdas iezīmes, tomēr antropoloģiski viņi piederēja pie jauktā antropoloģiskā tipa, kam raksturīgas arī eiropeīdās iezīmes. Zinātnieki uzskata, ka to izcelsme meklējama austrumos. Ķemmes – bedrīšu keramikas kultūrai raksturīgi krama un kaula rīki, dzintara un kaula rotas. Mirušos tie apbedīja izstieptā stāvoklī. Šai kultūrai raksturīgi rombveida medību rīku krama uzgaļi.
 
Ķemmes – bedrīšu keramikas ciltis neolītā apdzīvoja plašas teritorijas no Volgas – Okas baseina un Baltās jūras līdz Vislas lejtecei un Skandināvijas pussalas dienvidiem. Latvijas teritorijā šīs ciltis ienāca no ziemeļaustrumiem. Ķemmes – bedrīšu keramikas kultūras elementi Latvijas austrumdaļā saplūda ar vietējo kultūru.
 
Vidējā neolīta apmetņu iedzīvotāji nodarbojās ar primitīvu lopkopību. Tika turēti gan liellopi, gan sīklopi – aitas, kazas un cūkas. Apmetnēs konstatētas arī primitīvas zemkopības pēdas. Šeit iespējama sāka audzēt kviešus, kaņepes un miežus. Tika gatavoti krama darbarīki. Tā kā Latvijas teritorijā kramu neieguva. Tas liecina, ka notika maiņas sakari ar kaimiņzemēm. Vēlajā neolītā Latvijas teritorijā, kur bija izplatīta ķemmes – bedrīšu keramikas kultūra, parādījās tekstilās keramikas tradīcijas (māla trauki rotāti ar auduma iespieduma rakstu). Daži pētnieki tajā saskata Baltijas somas kultūras sākumu.

Daudzi zinātnieki ķemmes-bedrīšu kultūras pārstāvjus uzskata par senās somugru – sāmu kultūras areāla pārstāvjiem – mūsdienu somu, igauņu un lībiešu priekštečiem.
 
Indoeiropiešu pirmtauta
Latviešu tautas izcelsme ir saistīta ar indoeiropiešu pirmtautu, kuras sens atzars ir balti. Mūsdienās vienīgie baltu pēcteči ir latvieši un lietuvieši. Baltu valodas ir ļoti tuvas senajai indoeiropiešu pirmvalodai.

Indoeiropieši ir viena no pasaules pirmtautām, kas sadaloties, veidoja pamatus lielākajai daļai tagadējo Eiropas tautu, kā arī senindiešiem un irāņiem. Indoeiropiešu valodu saime ir lielākā valodu saime pasaulē. Indoeiropiešu izcelsme nav līdz galam izpētīta.
 
Latvijas teritorijas indoeiropeizācija pēc dažu zinātnieku uzskatiem saistīta ar 3. gt. otru pusi p.m.ē., kad tur izplatījās kaujas cirvju un auklas keramikas kultūras ciltis. Tomēr jaunākie pētījumi rāda, ka šiem procesiem varētu būt ilgstošāks raksturs. Tiek uzsvērts, ka baltu ciltis nav ieceļojušas Latvijas teritorijā „gatavā” veidā, bet veidojušās uz vietas ilgākā laika posmā jau kopš agrā neolīta.
 
Baltijas kultūras raksturojums
Latvijas teritorijā baltu saknes arheologi meklē vēlajā neolītā (2300. – 1500.g. p.m.ē.) un saista tās ar auklas keramikas un laivasveida akmens cirvju kultūru, kas Eiropā aptvēra teritoriju no Oderas (rietumos) līdz Volgai (austrumos) un līdz Karpatu kalniem (dienvidos).
 
DSCF2954.JPG
Laivasveidu akmens cirvju un krama kalti.
 
DSCF2955.JPG
Māla trauki ar auklas rotājumiem.
 
Šai kultūrai bija raksturīgi pulēti laivasveida kaujas cirvji ar kātam paredzētu caurumu. Tās pārstāvji nodarbojās ar lopkopību, medībām, zveju un primitīvu zemkopību.

3.gt. beigās p.m.ē. (vēlajā neolītā) baltu priekšteči – auklas keramikas un laivascirvju kultūra sāka izplatīties uz ziemeļiem un ienāca tagadējās Baltijas valstu teritorijā. Te tā uzslāņojās Narvas – Nemunas kultūrai.

Sajaucoties protobaltu un Narvas-Nemunas kultūrām, veidojās Piemares kultūra, kura ir uzskatāma par baltu kultūru.

Mūsdienu hipotēzes baltu kultūras rašanos izskaidro nevis ar vienu vai vairākām indoeiropiešu migrācijām, bet ilgstošu protobaltu (baltu priekšteči, kas piederēja pie indoeiropiešu kultūras un kam raksturīga auklas keramika un laivas formā veidoti akmens kaujas cirvji) un Narvas kultūru mijiedarbību.

Cits viedoklis vēsta, ka baltu kultūra ir veidojusies Austrumeiropā, vietējai kultūrai viļņveidīgi ietekmējoties no indoeiropiešu laivascirvju un auklas keramikas kultūras.

Baltu kultūras areāls sniedzas līdz Okai un Volgas augštecei austrumos, Pripetes baseinam dienvidos, Daugavai ziemeļos un pāri Vislai rietumos. Baltu sadalīšanās tautās sākās mūsu ēras sākumā.
 
No saviem priekštečiem balti mantoja lopkopības un primitīvas zemkopības māku. Apmetnes sākotnēji netika ilgstoši apdzīvotas, jo zemkopības tradīcijas tikai aizsākās, bet lopkopība veicināja biežu apmetnes vietu maiņu. Galvenā nozīme bija medniecībai un zvejniecībai.

Vēlajā neolītā parādījās primitīvie apmetņu nocietinājumi – stāvkoku žogi, sāka izmantot dabiskus ūdens šķērsļus. Mainījās sabiedrības sociālā organizācija – mednieku un zvejnieku 20 – 40 cilvēku saimi nomainīja radinieku kolektīvs – dzimtas kopiena 30 līdz 150 cilvēku apmērā.
 
Latvijas teritorija uz ilgu laiku izveidojās par savdabīgu kontaktzonu starp somugriem ziemeļos un indoeiropiešiem centrā un dienvidos.
 
Agro metālu laikmets
DSCF2957.JPG
Bronzas laikmets 1500. - 500.g. p.m.ē.

2.gt. p.m.ē. Latvijā sāka izmantot pirmos metāla priekšmetus – bronzu, bet 1. gt. p.m.ē. – pirmos dzelzs rīkus. Par bronzas laikmetu Latvijā uzskata periodu no 1500. g. p.m.ē. līdz 500.g. p.m.ē. Tā kā Latvijā nav bronzas izejvielas – varš un alva, tad atradumu ir maz. Bronzu lietoja galvenokārt ieročiem un rotaslietām, bet darbarīkus gatavoja no akmens un kaula.

Bronzas laikmetā lopkopība un zemkopība izveidojās par galvenajām saimniecības nozarēm. Šī laikmeta vidū nocietinātas apmetnes – pilskalni – kļuva par galveno dzīvesvietu, jo lopi un labības uzkrājumi bija jāaizsargā no sirotājiem. Zirgus sāka izmantot ne tikai kā gaļas dzīvniekus, bet arī darbam un transportam. Zemkopībā dominēja līduma zemkopība, izmantoja primitīvus arklus.

Baltiem bija raksturīgi mirušos guldīt uz zemes, virsū uzberot uzkalniņu (uzkalniņkapi) vai mirušos guldīt bedrē (līdzenie kapi). Bronzas laikmeta beigās balti sāka praktizēt arī kremēšanu (ugunskapi).

Bronzas laikmetā ir konstatējama jaunu eiropeīdā tipa iedzīvotāju ienākšana Latvijas teritorijā.
 
Dzelzs laikmets
Pirmie dzelzs priekšmetu atradumi Latvijas teritorijā attiecas uz 5.gs. p.m.ē. Latvijā dzelzs laikmets aptver periodu no 500.g. p.m.ē. līdz 1200.g. m.ē.
 
To iedala:
  1. senākajā dzelzs laikmetā (500.g. p.m.ē. – 100.g. m.ē.);
  2. agrajā dzelzs laikmetā (100. – 400.g.);
  3. vidējā dzelzs laikmetā (400. – 800.g.);
  4. vēlajā dzelzs laikmetā (800. – 1200.g.).
 
DSCF2958.JPG
Dzelzs darbarīki un ieroči.
 
Iespējams, ka pirmie dzelzs priekšmeti bija iegūti maiņas ceļā, jo senākajā dzelzs laikmetā to bija maz. Saimniecībā lielas izmaiņas nenotika.

Agrajā dzelzs laikmetā metāla ieguves un apstrādes tehnoloģija jau bija pazīstama. Notika izmaiņas saimnieciskajā dzīvē. Daudzi bronzas laikmeta pilskalni tika pamesti, jo dzelzs darbarīki sekmēja lielāku zemes platību apstrādi. Uz laiku izplatījās nenocietinātas zemkopju apmetnes.
 
Pilnveidojās darbarīki un palielinājās to skaits. Lielās saimes tika dalīties mazākās, kuras aptvēra ne vairs dzimtu, bet ģimeni. Apmetnes veidoja zemkopībai piemērotās vietās. Dzelzi sāka iegūt no vietējās purva rūdas. Radās specializācijas metāla apstrādes jomā. Kalēja amats kļuva par specifisku profesiju.

Vidējā dzelzs laikmetā pieauga saimju ekonomiskā konkurence. Notika sabiedrības diferenciāciju . Sākās nocietinātu apmetņu celtniecība. Attīstījās sabiedrības militārā organizācija. Biežākas kļuva militāras sadursmes un sirojumi. Agrajā un vidējā dzelzs laikmetā jau konstatējamas vēlāko baltu cilšu veidošanās sākums. Pastāv uzskats, ka zemgaļi, kurši un sēļi piederēja pie rietumbaltu kultūras pārstāvjiem, bet latgaļi – pie austrumbaltu kultūras pārstāvjiem. 
Atsauce:
 
http://farm2.static.flickr.com/1161/1322113575_6376ad9fe4_o.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999, 28. lpp.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999, 29. lpp.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999, 33. lpp.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999, 36. lpp.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999, 37. lpp.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999, 42. lpp.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999.