Teorija

Jauna pasaules izpratne
Pārmaiņas saimniecībā un dzīvesveidā radīja pārmaiņas cilvēku prātos. Mainījās uzskati par pasaules uzbūvi, cilvēku attiecībām, cilvēku lomu pasaulē un spējām to pārveidot. Pastāvot ražotājsaimniecībai, cilvēks pamazām nodalījās no dabas, it kā nostājās pāri dabai, būtiski to pārveidojot. Nepārveidoto dabu sāka uztvert kā kaut ko naidīgu. Pozitīvo cilvēku veidoto vidi – ciemus, dārzus, laukus un ganāmpulkus sāka apdraudēt neskartā vide. Zemkopji un lopkopji vairs nebija no apkārtējās vides pilnīgi atkarīgi, bet dzīvoja nošķirtā, pašu veidotā pasaulē. Līdz šim vienotā pasaule it kā sadalījās 2 daļās: cilvēku veidotajā vidē un „mežonīgajā” dabas vidē.
 
Zemkopja un lopkopja ikdienas darbs sekmēja cilvēka individualitātes apzināšanos. Savācējsaimniecības apstākļos nozīme bija kolektīva kopīgam darbam. Kopienas kopīgā nozīme aizēnoja katra indivīda veikumu. Cilvēks sevi apzinājās kā vienota „mehānisma” sastāvdaļu. Savukārt ražotājsaimniecības apstākļos katra individuālais ieguldījums noteica viņa un viņa ģimenes labklājību.
  
Individuālas personības lomas pieaugums saistījās arī ar sabiedrības noslāņošanos. Tas vispirms atspoguļojās apbedīšanas tradīcijās - kopš neolīta beigām parādījās dalījums vienkāršajos apbedījumos un bagātajos, dižciltīgajos kapos.
 
Kephala1.jpg
Vēlā neolīta apbedījums.
 
Cilvēks aizvien vairāk sāka apzināties savu „es”.
 
Ciemos ar vairākiem simtiem vai pat tūkstošiem iedzīvotāju bija jāmācās sadzīvot ar svešiem cilvēkiem, ar kuriem nebija nekādas radniecības. Bija jāmācās ievērot visas sabiedrības intereses, kas nereti atšķīrās no paša cilvēka un viņa radinieku interesēm. Cilvēku prātos sabiedrība kļuva par sarežģītu, nereti grūti izprotamu pasauli. Tās komplicētās uzbūves pamatojumu daudzviet sāka meklēt reliģijā.
  
Zemkopju un lopkopju reliģiskie priekšstati
Pārmaiņas reliģiskajos priekšstatos un ticējumos mainījās daudz lēnāk nekā saimnieciskais veids. Daudz kas saglabājās no mednieku un augu vācēju sabiedrībā pastāvošās izpratnes. Gan mednieku un barības augu vācēju, gan zemnieku sabiedrībā nozīmīgu vietu ieņēma priekšstati par auglību. Auglības priekšstati izpaudās arī reliģiskajos priekšstatos.

Visspilgtāk ar auglību saistītie ticējumi atspoguļojās sieviešu figūriņās. Daudzi pētnieki tajās saskata – Lielo Māti – visa dzīvā sievišķo radītāju un sargātāju. Neolītā to godināja, cerot, ka tā sekmēs ražu. Savukārt ir pētnieki, kas noliedz, ka pastāvēja vienots priekšstats par šādu konkrētu sievišķo dievību. Šīs figūriņas bija darinātas no māla ar uzsvērti veidotiem gurniem un krūtīm. Īpaši šāda sievišķā dievība esot godināta Maltas salā Vidusjūrā.
 
DSCF2972.JPG
Ar auglības kultu saistītas stilizētas akmens figūriņas, neolīta beigas - bronzas laikmeta sākums.
 
Neolīta un bronzas laikmetā ir konstatēts arī cirvju kults. Iespējams, ka arī tas saistīts ar priekšstatiem par auglību. Eiropas centrālajā daļā un ziemeļdaļā iegūtas liecības par rituāliem, kuros nozīmīgu vietu ieņēma akmens cirvji. Tas bija galvenais darbarīks, kurš nodrošināja zemkopības attīstību un cilvēka eksistenci mežiem klātajā vidē. Skandināvijā šajā laikā šādi cirvji tika īpaši ziedoti, tos nogremdējot ezerā vai purvā.
 
Visās zemkopju un lopkopju sabiedrībās, sākot ar neolītu, vērojama senču kulta attīstība. Senču labvēlība vai nelabvēlība ietekmēja sabiedrības dzīvi, tādēļ svarīgi bija tos godināt. Visspilgtāk tas izpaudās rūpēs par mirušajiem – rūpīgi veidotajās kapa bedrēs vai uzkalniņos, mirušajiem līdzdotajās lietās, kā arī bēru rituālos. Tuvajos Austrumos un Eiropas dienvidu daļā neolītā bieža parādība ir mirušo apbedīšana mājā – zem dzīvojamās telpas grīdas. Iespējams, tā izpaudās vēlme saglabāt aizgājēja garu ciešā saistībā ar dzīvajiem.
 
Savdabīga ar senču kultu saistīta parādība konstatēta neolīta laikā Jerikā. Tur atrasti no ķermeņa atdalīti galvaskausi, kuru priekšējo daļu klāja no māla atveidota cilvēka seja ar individuāliem vaibstiem – acīmredzot mirušā portrets. Acis atveidoja nelieli gliemežvāki. Pārējie skeleta kauli bija apbedīti zem grīdas.
 
DSCF2973.JPG
Galvaskauss ar mālā atveidotu seju.
 
Debess ķermeņu dievišķošana
blue-moon-large.jpg
 
Debess ķermeņu dievišķošana aizsākās jau neolītā, bet visspilgtāk izpaudās bronzas laikmetā. Zemkopju un lopkopju sabiedrībā tie saistījās ar dabas cikliskumu – gadalaiku nomaiņu, sēju un ražas novākšanu, ganāmpulku pieaugumu un jaunu mājlopu dzimšanu. Dzīvi un tās kārtību it kā noteica debess ķermeņu kustība. Mēnesi un it sevišķi sauli sāka pielūgt kā dievības, kas nosaka pasaules ritmus.
 
Saules kulta nozīmi labi atspoguļo Stounhedža Anglijā – gigantiska megalītiska akmens būve, kuras celtniecība tika uzsākta neolīta  beigās un turpinājās bronzas laikmetā. Stounhedža visticamāk kalpoja ne tikai par svētnīcu, kurā pielūdza sauli, bet arī novēroja tās gaitu, spriežot pēc noteiktā akmens izvietojuma.
 
Saules kulta izpausmes var saskatīt arī Latvijas agro metālu laikmeta (1500.g. p.m.ē. – mūsu ēras sākums) arheoloģiskajās liecībās. Ar to saistīta tradīcija iesvētīt kapa vietas – uzkalniņus – ar uguni. Iespējams arī uzkalniņkapus ietverošie akmens riņķi simbolizēja Sauli.
 
3166318405_b.jpg
Stounhedža.
 
Lai gan lielu tempļu celtniecība vērojama tikai pirmajās civilizācijās, senākās svētnīcas konstatētas jau Jerikā un Čatalhjujukā. Čatalhjujukas svētnīcās bija no māla darināti altāri, īpašas ziedojumu vietas un ar mālu pārklāti vēršu galvaskausi ar ragiem. Iespējams, ka vērsis ir saistījies ar auglības un Lielās Mātes kultu.
Pamazām zemkopju ciemos sāka veidoties īpaša cilvēku grupa – priesteri, kuri savu dzīvi saistīja tikai ar svētnīcu apkalpošanu un ceremonijām. Koncentrējot savās rokās tik nozīmīgu jomu kā reliģija, priesteri pamazām sāka kontrolēt arī visas sabiedrības pārvaldi un līdzās kopienas dižciltīgajiem veidoja tās augšējo slāni.
 
Mākslas izpausmes neolītā un bronzas laikmetā
Akmens laikmeta beigu mākslinieciskās izpausmes salīdzinājumā ar paleolīta pārsteidzoši spilgto estētisko priekšstatu uzplaiksnījumu pārsteidz ar savu vienkāršību un it kā primitīvismu.
 
Arī neolītā ir sastopami zīmējumi uz klinšu sienām, bet tie ir vienkrāsaini un dzīvnieki un cilvēki attēloti stilizēti. Spilgts piemērs ir „Tasili freskas” mūsdienu Alžīrijas teritorijā. Tajās attēloti dzīvnieku ganāmpulki, gani, mednieki, sievietes. Uzsvērti attēloto objektu silueti, nereti objekti attēloti stilizēti – dzīvnieki un cilvēki ar pagarinātām un neproporcionālām ķermeņa formām.
 
fresque.jpg
No Tasili freskām.
  
Stilizācijas tendence, abstraktu, nevis reālistisku formu atveide, ir viena no raksturīgākajām zemkopju un lopkopju mākslas iezīmēm neolīta un bronzas laikmetā.
 
Tieksme uz abstrakciju un reālu formu pārvēršanu atspoguļojas arī sieviešu figūriņās. Salīdzinājumā ar paleolītu neolītā tās drīzāk ir tikai sievišķās dievības simbols.
 
Tā kā plaši tika izmantoti māla trauki, attīstījās prasme tos izrotāt, māla virsmā iespiest dažādus rotājumus. Ar dažādiem ģeometriskiem ornamentiem rotātu keramiku neolītā varēja atrast gandrīz visās tā laika kultūrās. Ģeometriskie ornamenti bija daudzveidīgi – gan vienkāršas līnijas, gan spirāles, līkloči, zigzaglīnijas, trīsstūri, četrstūri, režģotas līnijas utt.
 
DSCF2975.JPG
Spirāļu ornaments uz bronzas laikmeta rotaslietas.
 
Jau neolītā trauku rotāšanā sāka izmantot virsmu apgleznošanu ar krāsām. Arī šajā tehnikā izmantoja tikai ģeometriskus ornamentus. Tuvajos Austrumos jau ap 5000. – 4000.g. p.m.ē. keramiku klāja sarkanā un melnā krāsa. Īpašu popularitāti ieguva spirālveida rotājums. Iespējams, ka spirāle simbolizēja nebeidzamību un mūžību, dzīves nepārtrauktu ritējumu. Ģeometrisku elementu ritmiska atkārtošanās it kā simbolizēja zemkopju un lopkopju dzīves cikliskumu. Ģeometrizācijai un stilizācijai reizēm tika pakļautas arī uz māla traukiem attēlotās dzīvās būtnes. Piemēram, Janšao kultūrā Ķīnā stilizētais zivs attēls ar laiku pārvērtās par pilnīgi ģeometrisku, izrobotu taisnstūrveida ornamentu.
 
Ar ornamentiem izrotāja dažādus priekšmetus, ar reliģiskiem priekšstatiem saistītas būves, megalītus un sieviešu figūriņas.
 
Priekšstati par skaisto atspoguļojās rotaslietās. Dažādus piekariņus – amuletus un krelles izmantoja jau paleolīta beigās, neolītā rotas iegūst jaunas iezīmes. Strauji izzūd mednieku sabiedrībām raksturīgie dzīvnieku zobu piekariņi un raga krelles. Rotaslietās arvien vairāk tika izmantoti dažāda veida akmeņi – marmors, lazurīts, malahīts, dzintars u.c. Tieši rotaslietās akmens laikmeta beigās pirmo reizi sāka izmantot pilnīgi jaunus materiālus – varu un zeltu, mazliet vēlāk arī sudrabu.
 
Bronzas laikmetā no metāla darinātajās lietās vērojama jauna izpausme, sākotnēji pat uz metāla rotām it kā pazūd jebkāds rotājums. Iespējams daļēji tas saistās ar jaunā materiāla apstrādes grūtībām, bet iespējams tas bija arī tādēļ, ka estētisku baudījumu radīja bronzas metāliskais spīdums un gaismas un ēnas spēles uz priekšmeta virsmas. Pakāpeniski arī tos sāka rotāt ar ģeometriskiem ornamentiem.
 
Cilvēku kopību un valodu veidošanās neolītā un bronzas laikmetā
Aizvēstures posmā nav iespējams runāt par tautām vai nācijām, jo tās veidojās vēlāk. Arī aizvēstures cilšu un cilšu savienību nosaukumus apzīmē ar abstrakti veidotiem arheoloģisko kultūru nosaukumiem, piemēram, līniju keramikas kultūra, ķemmes – bedrīšu keramikas kultūra.
 
Viena no būtiskākajām etniskās kopības pazīmēm ir valoda. Daudzas Eiropas un Āzijas tautu valodas ir izteikti līdzīgas. Tas ļauj tās sagrupēt noteiktās lielākās grupās – indoeiropiešu, somugru, semītu u.c. valodu saimēs. Senatnē iespējams pastāvējusi indoeiropiešu, somugru vai semītu pirmvaloda un pat ļoti iespējams – pirmtauta, kas runājusi šajā valodā. Vēlāk, cilvēkiem pārvietojoties, pirmvaloda izplatījās un sadalījās atsevišķās valodās. Valodu nošķiršanās saistīta ar jaunu cilvēku kopību – etnosu – veidošanos. Lielākā daļa šo nozīmīgo procesu noritējuši neolītā un bronzas laikmeta sākumā.
 
Vēl pavisam nesen valdīja viedoklis, ka sabiedrības, kas runā radniecīgās valodās, ir arī savstarpēji etniski radnieciskas – cēlušās no kādas kopīgas cilts. Izklīstot plašākās teritorijās atsevišķas ciltis zaudēja savstarpējos sakarus un to valoda sāka attīstīties patstāvīgi. Valodas attīstību ietekmēja arī sajaukšanās ar citām ciltīm.
 
Pētījumi rāda, ka neolītā un bronzas laikmetā tam varēja būt arī citi iemesli. Tā, piemēram, valodu kāda cilts varēja pārņemt tādēļ, ka tā saistījās ar sabiedrībām, kas pārstāvēja jaunu, „augstāku” saimniekošanas veidu.
 
Indoeiropieši
Eiropā etniskie un valodas veidošanās procesi neolītā un bronzas laikmetā vispirms saistāmi ar indoeiropiešu valodas saimi. Valda uzskats, ka indoeiropiešu valodas un tajās runājošās ciltis izplatījušās vairākos viļņos. Indoeiropiešu  izplatības viļņi droši saistāmi ar 4. – 3. gt. p.m.ē., kad no stepju joslas ciltis strauji izplatījās gan Eiropas centrālajā daļā, gan rietumos un ziemeļos. Daļa zinātnieku to skaidro arī ar jaunu parādību - arklu, ratu, zirgu kā mājdzīvnieka un metalurģijas parādīšanos no dienvidiem un austrumiem. Nozīmīgu jauninājumu pārņemšana, arvien ciešākie kultūras kontakti starp sabiedrībām varēja sekmēt indoeiropiešu valodu izplatību.
 
DSCF2977.JPG
Indoeiropiešu valodu iespējamā izplatība 6. - 1. gt. p.m.ē.
 
Indoeiropiešu valodās runājošās sabiedrības sasniedza savas izplatības galējās teritorijas - dienvidaustrumos aptuveni 2. gt. p.m.ē. tās nostiprinājās tagadējās Indijas teritorijā.
 
Līdz galam nav noskaidrots jautājums par indoeiropiešu pirmdzimteni. Ilgi par pirmajiem indoeiropiešiem tika uzskatīti senās Eirāzijas stepju klejotāji un par pirmdzimteni – to apdzīvotās teritorijas. Tomēr pēdējā laikā ir nostiprinājies uzskats, ka pašas senākās indoeiropiešu teritorijas atradušās Mazāzijā.
 
Somugri
Otrs sens valodu kopums šajā laikā saskatāms Eiropas ziemeļaustrumos, kur teritorijas no Skandināvijas ziemeļiem līdz pat Urāliem, dienvidos ietiecoties pat Āzijā, apdzīvoja somugru valodu ciltis. Veidojoties un attīstoties kontinenta ziemeļdaļas skarbajā vidē, somugriem ilgstoši pastāvēja savācējsaimniecība kā pārtikas nodrošinājuma pamats. Šis valodas saimes attīstības process jau sācies mezolīta beigās, kad Urālu kalnu rietumu daļā pastāvēja senā Urālu valodas kopība. Ap 8. – 5. gt. p.m.ē. migrācijas rezultātā Volgas upes baseinā izveidojās senā somugru valodā runājošo cilšu kopums.
 
Jau bronzas laikmetā somugru valodā runājošās ciltis izceļošanas rezultātā sastapās ar indoeiropiešiem. Atvirzīšanās uz ziemeļiem vai asimilācija nākamajos gadu tūkstošos samazināja somugru apdzīvotās teritorijas. Mūsdienās lielākās saglabājušās šīs valodas saimes valodas ir somu, igauņu, karēļu, ungāru, votu, hantu un mansu valoda. Pie somugru valodu saimes pieder arī lībiešu valoda.
 
Semīti
Āzijas rietumdaļā neolītā un bronzas laikmetā attīstījās semītu – hamītu valodu saime. Šajā valodā runājošām ciltīm bija nomadu dzīvesveids. Tas izskaidro straujo un plašo šo valodu izplatīšanos. Semītu – hamītu valodas – asīriešu, aramiešu, ebreju, arābu u.c. – aptvēra ne tikai Tuvos Austrumus, bet visu Arābijas pussalu un pat Āfrikas ziemeļdaļu. Ir pat izvirzīta hipotēze, ka semītu pirmvalodas izcelšanās vieta ir Āfrikas ziemeļdaļas Sahāras apgabali, no kurienes tas izplatījies uz austrumiem ne vēlāk kā 5. – 4. gt. p.m.ē. Semītu valodās runājošo vidū mūsdienās ir gan eiropeīdās, gan negroīdās rases pārstāvji. 
   
Atsauce:
http://halai.arts.cornell.edu/wwwroot/CHELP/Kephala1.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2000, 57. lpp.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2000, 58. lpp.
http://diggingri.files.wordpress.com/2009/12/blue-moon-large.jpg
http://photo2.poga.lv/photos/0704/0420/austrums/3166318405_b.jpg
http://www.paleologos.com/fresque.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2000, 60. lpp.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2000, 61. lpp.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2000.