Teorija

Starptautiskā sistēma – neatkarīgu politisku vienību kopums (valstis, valstu apvienības, starptautiskas organizācijas). Tās atrodas pastāvīgā mijiedarbībā.
Pēc „aukstā kara”, kas ilga 20. gs. lielāko daļu,  spriedzes līmenis pasaulē bija samazinājies, tomēr dažādu konfliktu skaits nemazinājās, drīzāk pieauga. Ne tikai turpinājās agrākie konflikti, bet radās jauni, sabrūkot komunistiskajām valstīm – Padomju Savienībai un Dienvidslāvijai.
 
90. gadu sākumā izplatīts bija viedoklis, ka ir uzvarējusi tirgus ekonomika (sabiedrības modelis - tā saucamais - kapitālisms, - kurā galvenie ražošanas, sadales un maiņas līdzekļi atrodas privātās (fizisko un juridisko personu) rokās un kalpo sacensībai par peļņu) un Rietumu demokrātijas vērtības.
 
Plašas diskusijas izraisīja amerikāņu filozofs un politologs Frensisa Fukujamas tēze  par „vēstures beigām”. Viņš apgalvoja, ka 21. gadsimtā pasaule nodarbosies ar ekonomisku un tehnisku problēmu risināšanu. Konflikti gan joprojām būšot, bet lokāli, tādi, kas neietekmēs pasauli.
 
francis-fukuyama.jpg
F. Fukujama

Pēc „aukstā kara” beidza pastāvēt bipolārais pasaules sadalījums ("Aukstā kara" laikā pastāvējušo starptautisko sistēmu mēdza saukt par bipolāru (divpolāru), kas nozīmēja, ka šajā laikā pasaulē dominēja 2 lielvalstis - ASV un PSRS).
 
90. gados kļuva arī skaidrs, ka atgriešanās pie daudzpolārās pasaules modeļa ir neiespējama vairāku iemeslu dēļ:
  1. Vienas superlielvalsts – ASV pastāvēšana mūsdienu starptautiskajā sistēmā.(Pirms II pasaules kara bija vairākas pasaules mēroga lielvalstis ar aptuveni vienādu potenciālu.) ASV ekonomiskais potenciāls ir aptuveni vienāds ar Eiropas Savienības potenciālu, bet militārais spēks pārsniedz jebkuras pasaules valsts un valstu savienības spēku. ASV ir vienīgā lielvalsts, kurai ir intereses visos pasaules reģionos un reālas iespējas izmantot militāru spēku;
     
  2. Apvienotās Vācijas loma Eiropas politikā. Neapstiprinājās bažas par to, ka apvienotā Vācija varētu mēģināt kļūt par dominējošo Eiropas lielvalsti. Tieši otrādi – Vācija aktīvi veicina integrāciju Eiropas Savienībā. Tā nevēlas kļūt par militāru lielvaru. 1994. gadā Konstitucionālā tiesa atļāva tās karavīriem piedalīties miera uzturēšanas operācijās ārpus Vācijas;
     
  3. Starptautisko organizāciju nozīmes palielināšanās pasaules politikā. „Aukstā kara” laikā organizācijas, kurās piedalījās gan Rietumu, gan Austrumu bloka valstis, piemēram, ANO, bieži nevarēja efektīvi rīkoties. „Aukstā kara” beigas radīja iespēju visām valstīm sadarboties starptautisku problēmu risināšanā;
     
  4. Rietumu pasaules politiskās un ekonomiskās integrācijas procesu paplašināšanās, jo tajos aktīvi iekļāvās bijušās sociālistiskās valstis. Vairums Eiropas postkomunistisko valstu jau 90. gadu sākumā izteica vēlēšanos kļūt par Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalstīm. Gatavošanās dalībai šajās organizācijās ir būtiski sekmējusi šo valstu pāreju uz politisko demokrātiju un tirgus ekonomiku.

    Ekonomiskā integrācija globālā vai reģionālā līmenī notika visos pasaules reģionos. 1995. gadā sāka darboties Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO), kuras uzdevums ir liberalizēt pasaules tirdzniecību – samazināt vai atcelt tarifus preču importam, pakāpeniski samazināt eksporta subsīdijas un iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus, kuru izkropļo tirdzniecību, respektīvi – padarīt pasauli par Kopējo tirgu. 2000. gadā PTO bija jau 140 dalībvalstis.
     
  5. Izmaiņas starptautisko tiesību izpratnē. 90. gados plaši izplatījās uzskats, ka starptautiskā sabiedrība ne tikai drīkst, bet tās pienākums ir iejaukties tad, ja iekšpolitisku vai reģionālu  konfliktu rezultātā  notiek vardarbība vai pat genocīds.
 
90. gados par būtisku starptautisko tiesību sastāvdaļu kļuva humanitārā intervence.
Humanitārāintervence - ārējas darbības, kas tiek vērstas pret kādu valsti, lai ietekmētu tās iekšpolitiku vai mainītu valstī pastāvošo režīmu. Intervenci var īstenot cita valsts, valstu alianse vai starptautiska organizācija ANO vadībā vai ar tās piekrišanu starptautiskā miera interesēs.
Dažkārt humanitāro intervenci īsteno atsevišķas valstis ar vai bez ANO piekrišanas, taču tā nevar būt pretrunā ar ANO statūtiem.
 
Humanitārā intervence ir zināmā pretrunā ar neiejaukšanās principu valsts iekšējās lietās, kas bija izstrādāts ANO praksē „aukstā kara” laikā. Tā liecina par jaunas vērtību sistēmas veidošanos, kurā demokrātijas un cilvēktiesību aizstāvības dēļ tiek pieļauta intervence suverēnas valsts teritorijā bez tās piekrišanas, ja valstī tiek īstenota masveida vardarbība vai genocīds.
 
Valsts suverenitātes ierobežošana  izraisa diskusijas. Jaunajiem principiem ir arī pretinieki. Tomēr nenoliedzami ir tas, ka mūsdienu pasaulē neviena valsts nespēj attīstīties izolēti ne tikai no saviem kaimiņiem, bet no procesiem visos pasaules nostūros. Mēģinot raksturot pasaules attīstībā, kuras liecina par to, ka cilvēce vai vismaz attīstītās valstis ir iegājušas jaunā attīstības posmā, tiek lietot termins „globalizācija”.
 
Atsauce:
http://filipspagnoli.files.wordpress.com/2008/07/francis-fukuyama.jpg
http://www.unc.edu/world/College_Updates_2009/world-globe.jpg
http://termini.lza.lv/term.php?term=humanit%C4%81r%C4%81%20intervence&list=humanit%C4%81r%C4%81%20intervence&lang=LV
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.