Teorija

Aukstā kara laikā PSRS un ASV nekad neiesaistījās tiešās militārās sadursmēs, tomēr zemēs, kuras atradās abu pušu interešu zonā, no 1945. – līdz 1990. gadam izcēlās aptuveni 280 bruņoti konflikti .
 
Valstīm, kuras tika ierautas Austrumu-Rietumu konfliktā, Aukstais karš pārvērtās par „karsto”.
mmmm.jpg
Aukstā kara krīzes un konflikti
 
Korejas karš (1950. – 1953.)
Korejas karš bija pilsoņu karš Korejas pussalā, kurš izvērtās par starptautisku konfliktu, kurā sadūrās ANO deleģēto valstu koalīcija (ar ASV vadībā) un komunistu bloka Āzijas valstis (Ziemeļkoreja, Ķīna un PSRS).
Korejas karš bija lielākais starptautiskais konflikts pēc 2. Pasaules kara. Tas ievadīja "auksto karu".
 
4.jpg 
Karadarbība Korejā
 
Pēc Japānas sakāves II pasaules karā Korejas ziemeļdaļu okupēja PSRS, bet dienviddaļu – ASV.
 
Ziemeļos no 38. paralēles abas okupācijas zonas apvienot neizdevās, bet okupācijas karaspēki tika izvesti. Pussalas ziemeļdaļā izveidojās komunistiskā Korejas Tautas Demokrātiskā Republika (KTDR), bet dienviddaļā – Korejas Republika.
 
1950. gadā Ziemeļkorejas armija uzbruka Dienvidkorejai ar mērķi apvienot abas teritorijas. Uzbrukumā un karadarbībā PSRS karaspēks nepiedalījās, taču tolaik starp Ziemeļkoreju un PSRS pastāvēja draudzība, līdz ar to nav noliedzams, ka iebrukums notika ar Maskavas atbalstu. Korejas karš PSRS izmaksāja 1 miljardu dolāru.
 
ANO spēku sastāvā ASV nosūtīja uz Korejas fronti 350 000 karavīru. Kad tie bija sasnieguši Ķīnas teritoriju, karadarbībā Ziemeļkorejas pusē iesaistījās Ķīnas militārie spēki.
 
Karadarbība turpinājās līdz 1953.g. Koreja netika apvienota vienā valstī, bet palika sadalīta pa 38. paralēli. Ziemeļkoreja veidojās komunistiska, bet Dienvidkoreja – kapitālistiska.
 
Kara rezultātā saasinājās Austrumu-Rietumu konflikts un pieauga Rietumu valstu neuzticība PSRS.
 
Berlīnes krīze (1961)
Kopš 1945. gada Berlīne bija sadalīta okupācijas zonās. 3 rietumu okupācijas zonas bija saimnieciski saistītas ar Vācijas Federatīvā Republika (VFR), rietumvalstis garantēja Rietumberlīnes brīvību un īpašo statusu. Līdz ar Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR) izveidošanos 1949. gadā Austrumberlīne tika pasludināta par tās galvaspilsētu, ko neatzina Rietumi.
 
Jau 50. gadu sākumā VDR nolēma slēgt robežu ar VFR. Pierobežā tika ierīkota aizliegtā zona, no tās izraidīja visus, kuri varas iestādēm šķita aizdomīgi. Karavīri drīkstēja atklāt uguni, ja kāds nelegāli šķērsotu robežu. 1957. gadā bēgšana no VDR tika pasludināta par noziegumu. Neskatoties uz to cilvēki masveidā bēga uz Rietumiem, īpaši caur Berlīni. Berlīnē robeža vēl nebija slēgta, jo aptuveni 70 000 Austrumberlīnes iedzīvotāju dzīvoja Rietumberlīnē, bet 10 000 no Rietumberlīnes – Austrumberlīnē.
 
1958. gadā sākās krīze, kad Ņ. Hruščovs pieprasīja, lai Rietumu sabiedrotie atstātu Rietumberlīni un Berlīne kļūtu par „brīvu pilsētu”. ASV prezidents Dž. Kenedijs iestājās par Rietumberlīnes tiesībām lemt savu nākotni.
 
50. gadu beigās VDR sāka trūkt darbaspēks rūpniecībā, tirdzniecībā un citās nozarēs.
Svarīgi!
Lai atrisinātu bēgļu problēmu, Austrumvācija 1961. gada 13. augustā vienas nakts laikā gar robežu Berlīnē uzbūvēja mūri, uz daudziem gadu desmitiem sadalot berlīniešus, šķirot ģimenes.
7.jpg
Berlīnes mūris
 
Valsts Drošības ministrija arestēja daudzus VDR pilsoņus, kuri protestēja pret mūra celšanu un centās pārbēgt uz Rietumberlīni.
 
(Berlīnes mūris krita 1989. gada 9. novembrī. Tas tiek arī uzskatīs par Aukstā kara beigu datumu. Oficiāli Vācijas atkalapvienošanās notika 1990. gada 3. oktobrī. No 155 km garā Berlīnes mūra ir saglabājies tikai trīs kilometru garš posms.)
 
Karību (Kubas) krīze (1962)
Kubā 50. gadu beigās partizānu kustības sacelšanās pret diktatoru Batistu beidzās ar sacelšanās dalībnieku uzvaru. 1959. gadā režīms tika gāzts. Pie varas nāca Fidela Kastro vadītā revolucionārā valdība. Attiecības ar ASV saasinājās. Iemesli bija ASV kompānijām piederošo īpašumu nacionalizācija Kubā, kā arī ASV mēģinājums 1961. gadā gāzt F. Kastro valdību.
 
Fidel_Castro5_cropped.jpg
F. Kastro
 
1960. gadā ASV bija paziņojusi, ka nepirks Kubas cukuru – vienu no svarīgākajām eksportprecēm. PSRS paziņoja, ka ir gatava iepirkt cukuru, rezultātā sākās PSRS un Kubas tuvināšanās, bet ar ASV turpinājās attiecību saasināšanās. Rezultātā 1961. gadā tika sarautas diplomātiskās attiecības starp Kubu un ASV.
 
Kuba pievienojās sociālistisko valstu nometnei. PSRS sāka to apbruņot. 1962. gada vasarā ASV izlūkdienests atklāja Kubā padomju vidējā rādiusa darbības raķetes. 1962. gada 14. oktobrī izlūkdienests Dž. Kenedijam ziņoja, ka padomju raķetes sāk jau uzstādīt starta laukumos. Pēc tam ASV prezidents informēja amerikāņus un pasauli par situāciju. ASV izveidoja jūras blokādi ap Kubu, lai PSRS nevarētu turpināt raķešu ievešanu un pieprasīja PSRS raķetes izvest. Pēc nedēļas tas arī notika.
 
Rezultātā Dž. Kenedijs vienojās ar Ņ. Hruščovu, ka PSRS raķetes no Kubas izvedīs un ASV izvedīs savas vidējā rādiusa darbības raķetes no Turcijas. Pēc šīs krīzes tika iekārtota tiešā sakaru līnija starp Balto namu un Kremli.
 
Vjetnamas karš (1964. – 1973.)
60. gadu vidū karš Vjetnamā saasināja lielvalstu attiecības. Vjetnamā spēkiem mērojās ASV un PSRS, kapitālistiskā un sociālistiskā pasaule.
 
PSRS palīdzēja sociālistiskajai Ziemeļvjetnamai, savukārt ASV piedalījās karā Dienvidvjetnamas pusē.
 
1965.g. ASV sāka bombardēt Ziemeļvjetnamu. Līdz 1968. gadam ASV karavīru skaits Vjetnamā tika palielināts līdz pus miljonam. Uz Vjetnamu nometa 3 reizes vairāk bumbu nekā Otrajā pasaules karā uz Eiropu, Āziju un Āfriku kopā.
 
Smagie zaudējumi izraisīja plašas pretkara akcijas ASV un citur pasaulē.
 
vienam.jpg

Vjetnama kara sekas izjūt joprojām. No 1962. līdz 1971. gadam ASV Gaisa spēki izkaisīja 44 milj. litru ķimikālijas (tā sastāvā bija dioksīns), lai kokiem nobirtu lapas un partizānu slēpšanās džungļos būtu apgrūtināta. Uz daudziem gadu desmitiem tika saindēta ne tikai zeme. Joprojām Vjetnamā dzimst kropli bērni. Daudzi vjetnamieši slimo ar iedzimtām nervu sistēmas slimībām un aknu vēzi.
 
Afganistāna (1979.– 1989.)
1978. gadā valsts apvērsuma rezultātā Afganistānā tika gāzts karalis. Pie varas nāca Tautas Demokrātiskā partija, kas bija komunistiska partija. Afgāņu komunisti centās īstenot reformas pēc padomju parauga un izvērst teroru pret režīma pretiniekiem. Daudzi afgāņi bēga uz Pakistānu, kas pārvērtās par pretinieku galveno bāzi. Valdība lūdza PSRS palīdzību cīņai ar partizāniem – mudžahedīniem. PSRS saprata, ka Kabulas režīms ilgi nenoturēsies, tādēļ nolēma izdarīt apvērsumu un izveidot mērenāku valdību.
 
PSRS karaspēks iegāja Afganistānā. Valstī sākās pilsoņu karš. Afganistānā atradās 80 – 100 000 padomju karavīru, kuru uzdevums bija nepieļaut afgāņu pretošanos režīmam. Prezidents Amins tika nogalināts un pasludināts par amerikāņu aģentu. PSRS cerēja, ka nemieri būs īslaicīgi, bet tie pārvērtās par 10 gadus ilgu karu, kurā tika nogalināti ap 1 milj. cilvēku.
 
Karadarbība Afganistānā sāka līdzināties vēl vienai „Vjetnamai”. Afganistānas dēļ cieta PSRS starptautiskais prestižs. Protestējot pret padomju iebrukumu, daudzas valstis boikotēja 1980. gada Maskavas Olimpiskās spēles.
 
Savu karaspēku PSRS izveda 1989. gadā. 14 000 karavīru bija zaudējuši dzīvības. Šo karu izjuta arī Latvija, jo karavīrus, kuriem šajā laikā bija jādien obligātajā dienestā, jebkurā brīdī varēja aizsūtīt uz Afganistānu.
 
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001, 130.lpp.
http://sonnenallee.wikispaces.com/Die+Grenze++
http://de.academic.ru/pictures/dewiki/70/Fidel_Castro5_cropped.JPG
http://www.listzblog.com/sitebuildercontent/sitebuilderpictures/vienam.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.