Teorija

1945. gadā Itālija, Vācija un Japāna bija sakautas, bet Rietumeiropas valstis – Lielbritānija, Francija, Beļģija, Nīderlande un Portugāle bija saglabājušas savus koloniālos valdījumus. Koloniju tautu mērķis bija iegūt neatkarību.
 
Dekolonizācijas (koloniālās atkarības likvidācija) process bija smags, jo atšķirīgas bija koloniju atkarības formas, tautu valoda, kultūra, reliģija un dzīvesveids. Bija kolonijas ar senu civilizāciju (Indija), gan tautas ar primitīvu saimniecību un dzīvesveidu (Centrālāfrika).

Āfrika
Kopš 1960. gada lielākā daļa ekvatoriālās Āfrikas ieguva neatkarību no Francijas, Beļģijas un Lielbritānijas. 70. gados no Portugāles kundzības atbrīvojās Angola un Mozambika.
 
Arābu islāma zemes jau II pasaules kara laikā ieguva daļēju neatkarību. Itālija zaudēja Lībiju. Pārējās teritorijas atbrīvojās vai nu līguma ceļā (Ēģipte, Sudāna ,Tunisija, Mauritānija) vai veiksmīgas atbrīvošanās kara rezultātā (Alžīrija).
 
Āzija
Novājinātās Eiropas valstis – Francija, Nīderlande, Lielbritānija, Portugāle, kā arī sakautā Japāna bija spiestas atteikties no saviem koloniālajiem īpašumiem Āzijā. Tas pavēra iespēju daļai tautu veidot neatkarīgas valstis.
 
Latīņamerika
Dienvidamerikas valstis neatkarību jau bija ieguvušas 19. gs. pēc sekmīgiem atbrīvošanās kariem. Kaut arī spāņu un portugāļu kundzība valstīs bija beigusies, tās tomēr palika saimnieciski un politiski atkarīgas no Eiropas lielvalstīm, kā arī no ASV.
 
Karību baseina valstis
Jau 19. gs. beigās savus koloniālos īpašumus šajos reģionos bija zaudējusi Spānija. Pēc II pasaules kara arī Lielbritānija, Francija un Nīderlande pamazām atteicās no savas koloniālās kundzības.

Sākotnēji bijušajās kolonijās iekšējās attīstības modeļa izvēlē populāras bija sociālisma idejas, bet ārpolitikā daudzas no tām centās nevienam militāri politiskajam blokam nepievienoties, iesaistoties – Nepievienošanās kustībā.
 
Dekolonizācija radīja izmaiņas gan kolonijās, gan bijušajās metropolēs (valstis, kurām pakļautas kolonijas).
 
Eiropas valstis – metropoles zaudēja lētas izejvielas un preču noieta tirgu. Zuda nepieciešamība turēt kolonijās milzīgu ierēdņu skaitu to pārvaldei, sākās to atgriešanās Eiropā. Piemēram, pēc kara Alžīrija (1954. – 1962.) bija jāpamet 1 milj. eiropiešu, kuri devās uz Franciju. Rezultātā Eiropā radās jauna problēma - liels imigrantu skaits un to integrācija Eiropas sabiedrībā.
 
Bijušajām kolonijām – jaunajām valstīm pašām bija jāizvēlas turpmākais attīstības ceļš. To, kāda būs attīstība un kāds būs dzīves līmenis, noteica gan pirmskoloniālās sabiedrības attīstības līmenis, gan dabas resursu – naftas u.c. izejvielu daudzums valstī.
 
Jaunās valstis nereti piedzīvoja asiņainas diktatūras, cilšu konfliktus, badu, cilvēktiesību pārkāpumus u.c. problēmas.
 
Guerre_Algerie.jpg
Alžīrija ieguva neatkarību
 
Trešās pasaules valstis
Līdz 20. gs. 80. gadu beigām visas Latīņamerikas un Āfrikas valstis (izņemto DĀR), visas Āzijas valstis (izņemot Izraēlu, Japānu, Dienvidkoreju un Taivānu), kā arī Okeānijas reģiona valstis (izņemot Austrāliju un Jaunzēlandi) sauca par Trešās pasaules valstīm.
 
15986777_60a96b812a.jpg
 
Svarīgi!
Trešāpasaule – jaunattīstības valstis, kas bija mazāk attīstīts nekā industrializētās brīvā tirgus valstis Rietumos un nepiederēja ne pie Rietumu, ne pie Austrumu bloka.
Jēdziens radās Aukstā kara laikā, kad pastāvēja konfrontācija starp Rietumu valstīm (Pirmā pasaule) un Austrumbloku (Otrā pasaule). To ieviesa Alfrēds Sorī 1952. gadā pēc analoģijas ar trešo kārtu Lielās Franču revolūcijas laikā. Terminu attiecina uz visām jaunattīstības valstīm un to lieto arī mūsdienās.
 
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001, 127. lpp.
http://www.memo.fr/Media/Guerre_Algerie.jpg
http://www.tribine.lv/upload/618/images/15986777_60a96b812a.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.