Teorija

Jau 19. gadsimtā, vēl jo vairāk - 20. gadsimtā veikto būvdarbu apjoms, iespējams, bija lielāks nekā jebkad agrāk, kopā ņemot, - attīstoties industrializācijai, auga pilsētas. 
 
Vēsturisko stilu atgriešanos sekmēja vēstures un arheoloģijas attīstība 19. gadsimtā, pētījumi bija plaši pieejami, salīdzinot ar iepriekšējiem vēstures periodiem, arhitekti smēlās iedvesmu vēstures paraugos.
 
Pilsētu pašvaldības un turīgie iedzīvotāji, kuri bija ēku pasūtītāji, par savu naudu vēlējās "vairāk un lielāku mākslu" savā izpratnē - pēc iespējas greznākas, atšķirīgākas ēkas. Izdomai robežu nebija.
 
Tas bija raksturīgi arī Latvijas teritorijai, jo sevišķi - Rīgai. Rīgas apbūvi 19. gadsimta otrajā pusē noteica tas, ka tika nojaukti vecie pilsētas nocietinājumi, līdz ar to radās brīva telpa apbūvei, turklāt, augot rūpniecībai, tirdzniecībai, bija pietiekoši daudz turīgu pilsoņu, kuri varēja atļauties pasūtīt ēkas - individuālus projektus.
 
Vēsturisko stilu atgriešanos 19., 20. gadsimtu arhitektūrā ievērojami sekmēja arī nacionālisms - ideoloģiska kustība, kurai viena no iezīmēm bija pagātnes idealizācija.
  
Līdz ar to ilūzijas par jaukajiem bruņinieku laikiem, kas saistījās ar viduslaiku pilīm, vai idejas par "īstenas ticības" laikmetu viduslaikos, ko simbolizēja gotikas katedrāles, radīja prasību atgriezties pie bijušajiem vēsturiskajiem stiliem - romānikas un gotikas.
 
pils2 preiļu pils 19.gs neogotika.jpg
Attēlā: Preiļu pils - neogotikas formās, 19. gadsimts. Pils iespējamie arhitekti: G.Šahts un A.Beļeckis. 
 
Arī nacionālpatriotisms, kas uzplauka 19. gadsimtā,  ietekmēja monumentālu būvju veidošanu. 
  
images roma vikt emanuela memoriāls19.20.gs mija.jpg
Attēlā: Viktora Emanuela II - pirmā apvienotās Itālijas valsts karaļa, memoriāls Romā Itālijā, būvēts 19.- 20. gadsimtu mijā neoklasicisma stilā, arhitekts Dž. Sakoni.
 
Celtne, veltīta pirmajam apvienotās Itālijas karalim, iemiesoja arī ideju par itāļu nāciju kā pielūgsmes objektu. 
 
Līdzās individuālām un sabiedriskām idejām par vēlamo ēkas izskatu veidojās arī zināma standartizācija un sekošana noteiktiem kanoniem, saistītiem ar celtnes funkcijām, piemēram:
  • teātriem izmantoja renesanses un baroka formas;
  • muzejiem dominēja klasicisma formas;
  • baznīcām, bibliotēkām, stacijām, skolām iecienītas bija gotikas formas.
 
Šāda veida idejas arī noteica vēsturisko stilu izmantošanu 19. gadsimta un 20. gadsimta arhitektūrā.
Svarīgi!
Ja ēka noteiktā stilā ir būvēta ne savā vēsturiskajā laikmetā, bet 19. vai 20. gadsimtā, tad priekšā stila nosaukumam ir jāliek "neo-":
neoromānika, neogotika, neorenesanse, neobaroks, neoklasicisms.
19./20. gadsimtā historisma celtņu fasādēs apdarē izmantoja ne tikai viena vēsturiskā stila, bet nereti arī dažādu arhitektūras stilu apdares elementus un detaļas, piemēram, vienā ēkā apvienoti romānikas, gotikas, baroka elementi. Ne vienmēr tie veidoja harmonisku ēkas kopskatu. Šādos gadījumos tiek lietots jēdziens "eklektisms", kas nozīmē neorganisks, mākslīgs apvienojums.
Svarīgi!
Ja vienā ēkā, jo sevišķi tās fasādē (ārpusē) ir izmantoti - sajaukti vairāki vēsturiskie stili - valda stilu sajaukums, tad šāda neorganiska, mākslīga sajaukuma apzīmēšanai lieto jēdzienu "eklektisms".
 
images vef kult pils 60.tie g.jpg
Attēlā: VEF kultūras pils Rīgā, būvēta 20. gadsimta sešdesmitajos gados neoklasicisma stilā. 
 
Arī 20. gadsimta totalitārie režīmi, piemēram, nacisms Vācijā, staļinisms (padomju režīms) PSRS labprāt atgriezās pie vēsturisko stilu, sevišķi klasicisma, izmantošanas, jo tie labi ļauj demonstrēt noteiktas idejas:
  • kā jābūt ideālā variantā - pareizi, nevainojami;
  • demonstrē prāta noteicošo lomu;
  • apliecina valsts diženumu.
 
Arī mūsdienās arhitektūrā reizēm vērojama vēsturisko stilu izmantošana.
 
Atsauce:
Mākslas vēsture/ E.H.Gombrich. - Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. - 667 lpp. Izmantotā literatūra: 499.-500.lpp.
https://mw2.google.com/mw-panoramio/photos/medium/9991971.jpg
http://farm4.staticflickr.com/3587/3422662063_a289566a62.jpg
http://www.dzine.lv/Kontakti_files/image004.jpg
Kultūras vēsture 20.gadsimts/ Jeļena Jermolajeva, Vladimirs Jermolajevs, Andrejs Mūrnieks. - Rīga: RaKa, 2002.- 326 lpp. Izmantotā literatūra: 17.-18.lpp.