Teorija

Svarīgi!
Romiešu literatūra sākās ar tulkojumiem no grieķu valodas. 3. gs.vidū p.m.ē. brīvlaists vergs no Dienviditālijas pilsētas Tarentas grieķis Lūcijs Līvijs Andronīks atdzejoja latīņu valodā „Odiseju”.
Viņš tulkoja arī dažādas grieķu komēdijas un traģēdijas. 
 Latīņu valoda šajā laikā jau bija attīstījusies, lai tajā varētu rakstīt dzeju, izteikt domas par valsts politiku un sabiedrības tikumiem. Drīz latīņu valodā sāka parādīties pašu romiešu rakstīti darbi. To autorus bija iedvesmojuši dažādi vēstures notikumi vai atgadījumi ikdienas dzīvē. Radās Romiešiem līdz tam nepazīstama nodarbošanās – dzejnieks.
 
Slavenākais komēdiju autors Romā bija Plauts (254-184). Romiešu sabiedrības lielākā daļa gan vēl bija neizglītota, un dzejniekiem vajadzēja skaidrot dzejas valodu, lai skatītāji saprastu komēdijas saturu teātrī.
 
Romā bija tradīcija, ka literāru darbu ne tikai uzrakstīja, bet to arī noklausījās. Savu sacerējumu autors vispirms nodiktēja izglītotam vergam – sekretāram, kurš visu pierakstīja. Pēc tam vergs nolasīja pierakstīto tekstu un, ja skanējums nepatika, dzejnieks izdarīja labojumus. Darbu noklausījās nelielā sabiedrībā, kur tas sākotnēji flautas pavadījumā, drīzāk tika dziedāts nekā runāts. Mūsdienu cilvēkam grūti saprast romiešu dzejas skaistumu, jo mēs nezinām, kā tā skanēja latīņu valodā, kur liela nozīme bija ritmam, tempam un akcentam.
 
Impērijas laikā jau katrs romietis lepojās ar prasmi rakstīt. Romā bija kvartāls, kurā īpaši apmācīti vergi pārrakstīja grāmatas.
 
Arvien vairāk autoru kļuva turīgi, pārdodot savas grāmatas, jo Romā par bagātības un sabiedriskā stāvokļa rādītāju kļuva ne tikai vergu un klientu skaits, bet arī mājas bibliotēka.
 
Dzejnieku un vēsturnieku uzdevums bija slavināt Romas valsts varenību un atstāt liecību par tās vēsturi nākamajām paaudzēm.
 
Savus darbus radīja:
  1. dzejnieki Vergilijs (70-19. p.m.ē.), Horācijs (65-8 p.m.ē.), Ovidijs (43 p.m.ē. – ap 17. m.ē.),
  2. filozofs un rakstnieks Lūcijs Annejs Seneka (ap 4 p.m.ē. – 65. mē.). Viņu darbi ir tulkoti daudzās valodās, arī latviešu valodā.
  3. Vēsturnieki Tits Līvijs (ap 59 p.m.ē. – 17. m.ē.) un Pūblijs Kornēlijs Tacits (55 – 120) uzrakstīja Romas vēsturi.
 
DSC_5811.JPG
Vergilijs ar mūzām.
 
Romā liela nozīme bija oratoriem.
Orators (latīņu val. orare – runāt) – cilvēks, kas pārvalda runas mākslu, daiļrunīgs cilvēks.
Māka izteikties bija svarīga ne tikai dzejniekiem un rakstniekiem, bet arī politiķiem, lai varētu uzrunāt tautu forumā, noturēt runas vēlēšanu laikā, varētu izteikties tiesā. Par Romas slavenāko oratoru tiek uzskatīts politiķis un rakstnieks Cicerons (106-43).
Marks Tullijs Cicerons bija Senās Romas filozofs, valstsvīrs, jurists, literāts, politikas teorētiķis un Romas likumu izstrādātājs.
5.jpg
Cicerons
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 140. - 141.lpp.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC,1997.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Cicerons