Romieši bija izcili celtnieki un arhitekti. Būdami praktiski ļaudis, daudzas būves – ceļus, tiltus, akveduktus, daudzstāvu namus, villas – viņi cēla ikdienas vajadzībām.
Akvedukts (latīņu val.aqua – ūdens + ductus – novadīšana) – tilts, pa kuru pāri ceļam, aizai vai upju ielejai pārvadīts ūdensvads.
Romas celtnieki izmantoja tos pašus izejmateriālus, kas pazīstami mūsdienās – akmeņus, kaļķus, smiltis un ūdeni. Ķieģeļus izgatavoja valstij piederošos cepļos. Romieši izgudroja speciālu celtniecības saistvielu, tā saukto romiešu betonu, kas sastāvēja no kaļķiem un smiltīm. Tas saturēja kopā akmeņus un ķieģeļus un ļāva izbūvēt lielākas un stabilākas ēkas.
Iekštelpas sienas noklāja ar apmetumu, kuru pēc tam apgleznoja vai apšuva ar marmoru. Grīdas daudzviet, piemēram, termās greznoja mozaīkas – no maziem, krāsainiem akmeņiem veidotas kompozīcijas.
Augsti attīstīta celtniecības tehnika, piemēram, krāni un stalažas, deva iespēju būvēt milzīgas telpas bez balstiem.
Konstantīna triumfa arka Romā. Mūsdienas.
Romiešu inženieriem sasniegums bija prasme veidot arkas.
Arka – (latīņu val. arcus – loks, līkums) lokveida konstrukcija, ar ko pārsedz sienas ailas vai laidumus starp balstiem (sienām, kolonnām).
Tā kā darbaspēka Romā netrūka, varēja realizēt grandiozus celtniecības plānus. Celtniecībā plaši izmantoja vergu darbu, kā arī piesaistīja armiju, piemēram, nocietinājumu būvē. Īpaši smags bija darbs akmeņlauztuvēs.
Kad Roma kļuva par impēriju, bagātie romieši arhitektiem, tēlniekiem sāka pasūtīt skulptūras, mozaīkas un citus mākslas darbus. Daudzās ēkās iemūžināti to imperatoru, senatoru vai privātpersonu vārdi, par kuru naudu tās bija celtas.
Romiešu tēlnieki radīja neizskaistinātus portretus, rūpējoties par lielu portretisko līdzību. Domājams, ka viņi izmantoja pēcnāves maskas, tāpēc varēja precīzi atveidot konkrēto cilvēku.
Visplašākā celtniecība notika galvaspilsētā.
Celtnes būvēja dažādiem mērķiem:
- tempļus dievu pielūgšanai,
- Kolizeju, cirku un terma – brīvā laika pavadīšanai,
- daudzstāvu namus un villas – dzīvošanai.
Senākā pilsētas apbūve sākās Palatīna kalnā un ap to. Ielejās starp Romas pakalniem ierīkoja laukumus. Par pilsētas dzīves centru kļuva forums. Starp pakalniem veidojās līkloču ielas. Tās bija 3 līdz 7 m platas un jau kopš 2.gs.p.m.ē. – bruģētas. Ielās parasti bija daudz ļaužu, tāpēc bija aizliegts pārvietoties zirgu pajūgos vai jāt ar zirgu. Bagātie romieši pārvietojās nestuvēs, ko nesa vergi.
Līdzīga tipa pilsētas romieši būvēja visā impērijā, jo viņi arī iekarotajās zemēs gribēja justies kā mājās sev ierastā vidē – ar amfiteātri, termām, bruģētiem ceļiem, ūdensvadiem.
Panteons
27. g. p.m.ē. Oktaviāna Augusta radinieks un draugs Agripa lika Romā būvēt templi visu dievu godināšanai – panteonu. Šis templis mūsu ēras 80. g. gāja bojā ugunsgrēkā. Mūsdienās apskatāmais panteons uzbūvēts starp 118. un 125. gadu.
Grieķu tempļus varēja labi redzēt no visām pusēm, bet romiešu tempļi bieži tika celti pa vidu citām lielām ēkām, tāpēc bija labi aplūkojami tikai no priekšpuses. Romas panteons ir milzīga telpa bez logiem, gaisma tajā ieplūst pa apaļu atveri kupola centrā, pa kuru varēja redzēt debesis. Kupols ir izcils meistardarbs. Tā sienas mūrētas no ķieģeļiem un rotātas ar plāna marmora plāksnēm. Panteonam ir vienādi izmēri platumā un augstumā – 43,3 m.
Kolizejs
Šis ir vēsturē pats lielākais amfiteātris. Savu nosaukumu tas ieguvis no blakus novietotās milzīgās (35 m augstās) valdnieka Nerona bronzas statujas, kas lieluma ziņā esot līdzinājusies grieķu Rodas kolosam. Šis amfiteātris bija romiešu celtniecības un tehnikas brīnums, kura arēnu bija iespējams piepildīt ar ūdeni un vērot jūras kaujas.
Kolizeja telpas zem arēnas:
- arēna
- zvēru eja
- skatītāju tribīnes
- paceļamās restes
- pazemes līmenis
Ņemot vērā Kolizeja milzīgos izmērus, tas tika uzbūvēts diezgan īsā laikā – aptuveni 10 gados. Tā svinīgās atklāšanas spēles notika 80. gadā.
Ceļi un akvedukti
Ceļi un akvedukti tika būvēti pēc bagāto romiešu pilsētu vai dzimtu iniciatīvas un daļēji par viņu līdzekļiem, uz ko norāda to nosaukumi. Galvenos ceļus uzturēja labā kārtībā, par ko rūpējās speciāli ierēdņi. Romā bija paredzēti sodi par ceļu bojāšanu.
Pirmos ceļus uzbūvēja militāriem nolūkiem. Viens no senākajiem romiešu ceļiem veda dienvidu virzienā uz Kapuju. To būvēja Romas ierēdņa Apija Klaudija laikā un nosauca viņa vārdā – via Appia. Tas bija pirmais bruģētais ceļš Itālijas vēsturē.
Ceļu klāja četrās kārtās:
- pašā apakšā lika ar mālu saistītus plakanus akmeņus,
- tad sīkus akmeņus un šķembas,
- tad virsū bēra smiltis un granti,
- virsējā, ceturtajā kārtā klāja platas akmens plāksnes.
Bija izveidoti arī trotuāri. Gar galvenajiem ceļiem izvietoja stabus ar attāluma norādi līdz Romai.
Romas forumā Oktaviāns lika izgatavot un novietot apzeltītu stabu - impērijas centru. 4. gs. m.ē.
Uz impērijas galvaspilsētu Romu veda 29 ceļi.
Kā cēla akveduktu.
Pateicoties varenajai ūdensvadu būvei, impērijas laikā viens Romas iedzīvotājs diennaktī vidēji patērēja ap 600 līdz 900 l ūdens (salīdzinājumam: 20. gs. sākumā Pēterburgā – vidēji 200l, 20.gs. Ņujorkā vidēji 520 l diennaktī). Ir zināms, ka 4. gs. Romas pilsētā darbojās vairāk nekā 100 termu un ap 800 strūklaku. Romiešu strūklakās ūdens tecēja nevis uz augšu, bet uz leju. Tās nebija domātas pilsētas izdaiļošanai, bet atdarināja kalnu avotus. No tām iedzīvotāji ņēma dzeramo ūdeni.