Teorija

Latvija atrodas starp Austrumiem un Rietumiem, tādēļ tai bija svarīgi uzturēt labas attiecības gan ar Rietumu lielvalstīm: Lielbritāniju, Vāciju, ASV, u.c., gan arī ar Padomju Krieviju (ar 1922. gadu - PSRS).
Padomju Krievija bija pirmā valsts, kura atzina Latviju de iure, noslēdzot ar Latviju miera līgumu 1920. gadā.
Jau 1920. gada sākumā Latvijā bija izveidotas 16 valstu pārstāvniecības un 17 valstīs darbojās Latvijas pārstāvniecības. Tomēr, pirms Antantes valstis nebija izteikušas savu nostāju Latvijas (un visu Baltijas valstu de iure atzīšanā), citas valstis vilcinājās ar oficiālas nostājas definēšanu.
 
011sūtņi labi.jpg
Attēlā: Latvijas sūtņu pirmās konferences (Rīga 18. - 22.06.1923.) dalībnieki pie Ārlietu ministrijas parādes durvīm.
No kreisās pirmajā rindā: bijušais sūtnis Zviedrijā Fridrihs Grosvalds, ģenerālsekretārs Hermanis Albats, ārlietu ministrs Z. A. Meierovics, ārlietu ministra biedrs Fēlikss Cielēns, Saeimas Ārlietu komisijas loceklis Fricis Menders.
Bez minētajiem konferencē piedalījās ministrijas departamentu direktori un nodaļu vadītāji, septiņi sūtņi ( nebija ieradušies sūtņi Romā un Londonā), trīs ģenerālkonsuli (Londonā, Berlīnē, Stokholmā).
Svarīgi!
Latvijas atzīšana de iure no Rietumu lielvalstu puses notika 1921. gada 26. janvārī.
1921. gada 21. septembrī Latviju uzņēma Tautu Savienībā jeb Nāciju Līgā. 
Līdz 1940. gadam Latvija bija diplomātiski pārstāvēta 31 valstī un Tautu Savienībā.
Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības darbojās daudzās pasaules valstīs, arī Vatikānā, bet Rīgā - centra namos atradās daudzu ārvalstu sūtniecības.
Latvija ar lielvalstīm slēdza tirdzniecības līgumus, piemēram,
  • 1927. gadā - tirdzniecības līgums ar PSRS.
  • 20. gados lielākā importa preču piegādātāja bija Vācija (48% importa). 
  • Lielbritānija 20. gados bija lielākā Baltijas valstu preču noņēmēja.
1936. gadā Latviju ievēlēja Tautu Savienības Padomē.
Divus gadus vēlāk - 1938. gadā Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters kļuva par Tautu Savienības Padomes priekšsēdētāju. Tas bija liels pagodinājums mazai valstij.
  
1Vilhelms_Munters_original.png
Attēlā: Latvijas ārlietu ministrs (1936. - 1940.) Vilhelms Munters.
 
Latvijas dalība Tautu Savienībā vairoja pārliecību, ka Tautu Savienība aizsargās visas savas dalībvalstis apdraudējuma gadījumā.
Svarīgi!
Kā uzskata daļa mūsdienu vēsturnieku, tad kļūda bija Latvijas politikas maiņa attiecībās ar Tautu Savienību (par to atbildīgs bija gan autoritārā režīma vadītājs K. Ulmanis, gan ārlietu ministrs V. Munters) -
1938. gada septembrī Latvija atteicās no Tautu Savienības izvirzītajiem valstu kolektīvās drošības principiem un pasludināja kursu uz absolūtu neitralitāti.
Kā deklarēja V. Munters, tad Latvija vairs neuzskata par sev saistošiem 16.pantā paredzētos kolektīvās drošības garantiju noteikumus.
Latvija pati bija devalvējusi vienu savas ārpolitikas pamatelementu - sadarbību ar Tautu Savienību.
16.pants bija vienīgā garantija, uz kuru atsaukties uzbrukuma gadījumā.
Latvijas pārejai uz absolūtu neitralitāti nebija reāla pamata - tai nebija potenciāla panākt, lai citas valstis respektētu Latviju.
Nebija nozīmes arī ar lielvalstīm - PSRS un Vāciju noslēgtajiem neuzbrukšanas līgumiem.
 
Notikumi pēc tam, kad 1939. gada 23. augustā tika parakstīts Molotova - Ribentropa pakts un tā slepenais papildprotokols par ietekmes sfēru sadalīšanu Eiropā, pierādīja, cik kļūmīgs bija šis solis.
 
1molot - rib pakta parakst 23. aug.jpg
Attēlā: PSRS un Vācijas (jeb Staļina un Hitlera) - Molotova - Ribentropa pakta parakstīšana 1939. gada 23. augustā Maskavā.
Pēc šīs vienošanās, - ar Vācijas uzbrukumu Polijai 1. septembrī - sākās 2. Pasaules karš.
  • 1939. gada rudenī Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju bija spiestas parakstīt tā saucamos "sadarbības līgumus" ar PSRS, 
  • 1940. gadā PSRS okupēja un anektēja Baltijas valstis,
  • pēc 2. Pasaules kara beigām Baltijas valstis palika PSRS sastāvā - Rietumu lielvalstis neiestājās par to suverenitātes atjaunošanu, lai gan arī atzina okupācijas faktu.
Bet pastāv arī uzskats, ka nav vērts šo soli pārmest ne K.Ulmanim, ne V.Munteram - šāda Latvijas nostāja neko nemainīja.
Tautu Savienība bija nodemonstrējusi savu absolūto nespēju ierobežot agresīvo Vācijas ārpolitiku 30. gadu otrajā pusē, un Latviju nebūtu glābusi no okupācijas, - ne no PSRS, ne Vācijas.
Vienīgie, kam jāuzņemas atbildība par Baltijas valstu bojāeju, ir PSRS līderis Staļins un Vācijas vadītājs Hitlers.
 
1balt ceļš ar foto.jpg
Attēlā: Baltijas ceļš - cilvēku ķēde cauri Lietuvai, Latvijai, Igaunijai. 1989. gads.
Atgādinājums par pirms 50 gadiem parakstītā Molotova - Ribentropa pakta sekām Baltijas valstīm.
 
Atsauce:
Vēsture pamatskolai. Latvija 20.gadsimtā./ Jura Goldmaņa red. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2006., 175 lpp.
Latvijas vēsture./ Vilis Purēns. - Rīga: RaKa, 1998., 241 lpp.
Latvijas vēsture vidusskolai II/ Gunārs Kurlovičs, Andris Tomašūns. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2000., 395 lpp.
Latvijas vēsture 20.gadsimts./ Daina Bleiere, Igvars Butulis, Inesis Feldmanis u.c. - Rīga: Jumava, 2005., 443 lpp.
Jaunāko laiku vēsture. 20. gadsimts./ Juris Freibergs. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2001., 319 lpp.
http://www.mfa.gov.lv/images/archive/data/file/data/izstade/Meierovics2007/011.jpg
http://www.mfa.gov.lv/ministrija/publikacijas/zigfrids-anna-meierovics-latvijas-pirmais-arlietu-ministrs
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/f/f6/Latvijas,_Lietuvas_un_Igaunijas_l%C4%ABguma_parakst%C4%ABt%C4%81ji_1934.jpg
http://www.laikmetazimes.lv/2014/11/10/rigas-sargi-varonfilma-vai-farss/
http://uk.itvnet.lv/article/zinas/523377_506x285.jpg