Teorija

Starptautiskā atzīšana
Pirmais nozīmīgais Latvijas politiķu, sevišķi ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica, sasniegums bija panāktā Latvijas atzīšana de iure 1921. gada 26. janvārī. Tikai valsts, kuru atzīst citas valstis, pasaulē tiek uzskatīta par likumīgu - ar to rēķinās starptautiskajās attiecībās.
Lai sarunu ceļā risinātu dažādas starptautiskas problēmas, Parīzes Miera konferences laikā (1919. - 1920. gads) valstis izveidoja Tautu Savienību jeb Nāciju Līgu. 1921. gada 21. septembrī šajā organizācijā uzņēma arī Latviju. 
 
1Palais_des_nations.jpg
Attēlā: Tautu Savienības (Nāciju Līgas) vēsturiskais nams Ženēvā Šveicē.
(Plašāk par Latvijas starptautiskās atzīšanas jautājumiem skat. tēmas: "Latvijas Republikas starptautiskās attiecības" un "Latvijas Republikas atzīšana de iure".)
 
Robežjautājumi ar kaimiņvalstīm - Lietuvu, Igauniju un Poliju
 
1920. gadā izveidotā Satversmes sapulce risināja ne tikai iekšpolitikas, bet arī ārpolitikas jautājumus.
Attiecībās ar Lietuvu, Igauniju un Poliju grūtības radīja robežjautājumu risinājums - pierobežas joslā bija daudzi pagasti, kurus strīdīgās puses labprāt gribēja iekļaut katra savā valstī. Šos jautājumus risināja šķīrējtiesa, kuras vadību uzticēja neieinteresētas valsts - Lielbritānijas pārstāvim.
Robežas nosprauda, ņemot vērā strīdīgajos pagastos dzīvojošo tautu īpatsvaru.
  
Tomēr vēlāk katra Baltijas valsts uzskatīja, ka risinājums nav godīgs - latviešiem šķita, ka notikusi netaisnība, jo zaudēta Palangas pilsēta, lielākā daļa Valkas un vairāki lauku pagasti. Neapmierinātas bija arī Lietuva un Igaunija.
 
1 palanga karte.png
Attēlā: Karte ar Baltijas jūras piekrastes pilsētām Liepāju un Palangu (par kuras piešķiršanu Lietuvai Latvijas puse bija neapmierināta - vēsturiskās kuršu zemes).
Visvēlāk - 1929. gadā tika nosprausta arī 105 kilometrus garā robeža ar Poliju.
 
Sadarbības centieni Baltijā
Jaunās valstis meklēja ceļus, lai kopīgi nodrošinātos pret ārējiem ienaidniekiem un veidotu draudzīgas kaimiņattiecības.
Lietuva, Latvija un Igaunija bija arī savstarpēji atzinušas viena otras neatkarību.
 
Pēc Latvijas ārlietu ministra Z. Meierovica ierosmes 1920. gada augustā Bulduros pulcējās uz bijušās Krievijas impērijas drupām izveidoto valstu: Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un Somijas pārstāvji.
Šo valstu apvienībai būtu ievērojams spēks, - jau Brīvības cīņu laikā tās bija sniegušas savstarpēju atbalstu.
Uz šiem pamatiem Z. Meierovics cerēja veidot turpmāku politisku un militāru sadarbību - izveidot Baltijas Antanti.
Tomēr Bulduru konferencē neizdevās panākt vienošanos - nesaskaņas Lietuvas un Polijas starpā izjauca sadarbības iespējas. (Polija cerēja atjaunot agrāko Poliju - Lietuvu; turklāt poļi atņēma lietuviešiem daļu no valsts teritorijas, tajā skaitā - seno Lietuvas galvaspilsētu Viļņu.)
 
1Bulduru_konferences_delegāti_un_novērotāji_1920.jpg
Attēlā: Bulduru konferences delegāti un novērotāji 1920.gads.
 
Tikai 1923. gada 1. novembrī Latvija un Igaunija noslēdza savstarpējas militāras sadarbības līgumu, bet līgumam nesekoja reāla darbība, - nekas netika darīts, lai saskaņotu abu valstu armiju sadarbību kritiskā brīdī.  
Ar citām konferences dalībvalstīm visus neatkarības gadus Latvija saglabāja labas attiecības.
 
1922. gadā Varšavā sapulcējās Polijas, Somijas un Latvijas pārstāvji. Tika pieņemts lēmums par sadarbību.
Nākamā tikšanās notika Helsinkos 1925. gadā, bet galīgā vienošanās tā arī netika panākta.
 
Baltijas valstu sadarbību centās aizkavēt PSRS un Vācija, kas pretendēja uz šo valstu teritoriju - tām nebija vēlama Baltijas valstu nostiprināšanās.
Vācijas pretenziju atbalstam tika izmantoti Baltijā dzīvojošie vācbaltieši, bet PSRS uzturēja Polijas - Lietuvas konfliktu.
Lietuva par galveno ienaidnieku uzskatīja Poliju, bet PSRS un Vāciju - par sabiedrotajām.
Ar bažām Baltijas valstu diplomāti vēroja Vācijas un PSRS militārā spēka pieaugumu.
 
Svarīgi!
1934. gada 12. septembrī Latvijas centieni izveidot savienību vainagojās panākumiem - Latvija, Lietuva un Igaunija parakstīja Saprašanās un sadarbības līgumu. Līdz ar to nodibinājās Baltijas Antante (Mazā Baltijas Antante), kura pastāvēja līdz 1940. gadam - līdz PSRS okupācijai.
 
1Latvijas,_1Lietuvas_un_Igaunijas_līguma_parakstītāji_1934.jpg
Attēlā: Latvijas, Lietuvas, Igaunijas līguma parakstītāji 1934. gada 12. septembrī Ženēvā.
 
Līgumā bija paredzētas regulāras ārlietu ministru tikšanās un plaša sadarbība ārpolitikas jautājumos. Regulāras ārlietu ministru konferences notika gan Rīgā, gan Tallinā un Kauņā. 
Baltijas Antante neizveidojās par militāru savienību. Realitātē tai lielas nozīmes nebija.
 
Atsauce:
Vēsture pamatskolai. Latvija 20.gadsimtā./ Jura Goldmaņa red. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2006., 175 lpp.
Latvijas vēsture./ Vilis Purēns. - Rīga: RaKa, 1998., 241 lpp.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Tautu_Savien%C4%ABba
http://lv.wikipedia.org/wiki/Bulduru_konference
Latvijas vēsture vidusskolai II/ Gunārs Kurlovičs, Andris Tomašūns. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2000., 395 lpp.
Latvijas vēsture 20.gadsimts./ Daina Bleiere, Igvars Butulis, Inesis Feldmanis u.c. - Rīga: Jumava, 2005., 443 lpp.
Jaunāko laiku vēsture. 20. gadsimts./ Juris Freibergs. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2001., 319 lpp.
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/7/73/Palais_des_nations.jpg
http://mt1.googleapis.com/vt?pb=!1m4!1m3!1i7!2i71!3i39!2m3!1e0!2sm!3i293000000!3m14!2slv!3sLV!5e18!12
m1!1e47!12m3!1e37!2m1!1ssmartmaps!12m4!1e26!2m2!1sstyles!2zcy50OjMzfHMuZTpsfHAudjpvZmYscy50OjMzf
HAudjpvZmY!4e0
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/thumb/7/77/Bulduru_konferences_deleg%C4%81ti_un_nov%C4%93
rot%C4%81ji_1920.jpg/330px-Bulduru_konferences_deleg%C4%81ti_un_nov%C4%93rot%C4%81ji_1920.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/f/f6/Latvijas,_Lietuvas_un_Igaunijas_l%C4%ABguma_parakst%C4%ABt%C4%81ji_1934.jpg