Komunistiskā režīma sabrukums un neatkarības atjaunošana radīja būtiskas izmaiņas Baltijas valstu iedzīvotāju sadzīvē, vērtību kritērijos, kultūrā.
Līdz pat 80. gadu beigām izbraukšana uz ārzemēm bija saistīta ar grūtībām. Masu saziņas līdzekļos informācija par ārvalstīm bija skopa un vienpusīga. Baltijas republikās ieradās maz ārzemnieku. Lielākajai daļa iedzīvotāju bija tikai aptuvens priekšstats par to, kāda ir dzīve kapitālismā. Vecākajām paaudzēm tā saistījās ar atmiņām par pirmskara neatkarīgajām valstīm, taču pasaule bija stipri izmainījusies pus gadsimta laikā. Vairums cilvēku – par spīti negatīvajai padomju propagandai – sliecās saskatīt tās spožo pusi, pārticību un plašās iespējas, bet piešķīra mazu nozīmi ēnas pusēm.
Līdz ar neatkarības atgūšanu ievērojami paplašinājās ceļošanas iespējas, īpaši pēc tam, kad Baltijas valstu pilsoņi ieguva tiesības uzturēties Eiropas Savienības valstīs bez vīzas, kuras joprojām ir nepieciešamas nepilsoņiem, kas savukārt vieglāk var ceļot uz Krieviju. Liels skaits baltiešu izmanto jaunās iespējas, lai mācītos vai strādātu ārzemēs, kā arī lai apceļotu citas zemes kā tūristi. Arī masu saziņas līdzekļi sniedz daudz objektīvāku un vispusīgāku informāciju par dzīvi dažādās zemēs nekā padomju laikā. Baltijas valstīs strādā un apmetas uz dzīvi ārzemnieki, pie tam ne tikai lielajās pilsētās, bet arī mazpilsētās. Tas paplašina redzesloku, taču rada arī grūtības, jo nākas apgūt daudzas lietas, piemēram, banku operācijas, banku karšu lietošanu, nodokļu deklarācijas u.c.
Taču visbūtiskākais bija tas, ka ikvienam cilvēkam nācās pašam izbaudīt uz savas ādas, ko nozīmē dzīvot kapitālismā. Samērā ātri izpaudās daži tūlītēji panākumi – tukšos veikalu plauktus nomainīja preču pārpilnība. Ananasi vai banāni, kas līdz tam bija vairumam nepieejami, drīz vien bija apnikuši.
Vienlaikus parādījās bezdarbs un nedrošība par rītdienu, paaugstinājās dzīvokļu un citu maksājumu cenas. Komunistiskais režīms bija garantējis zināmu minimālu ienākumu un sociālās aizsardzības līmeni. Tagad izrādījās, ka izglītība, veselība, dzīvoklis, siltums, elektrība, telefons un daudz kas cits maksā naudu.
Ļoti strauji sākās sabiedrības noslāņošanās. Neliela daļa cilvēku kļuva bagāti, bet lielākā daļa grima nabadzībā vai ar lielām pūlēm centās saglabāt savu ierasto dzīves līmeni, kas vairumam iedzīvotāju 90. gados bija pazeminājies salīdzinājumā ar 80. gadiem. Visvairāk tas skāra tos iedzīvotājus, kuri vecuma, izglītības, veselības stāvokļa vai citu iemeslu dēļ vairs nespēja intensīvi strādāt, kā arī psiholoģiski piemēroties jauniem apstākļiem. Strauji pieauga atšķirības ienākumu ziņā starp lielāko pilsētu un lauku iedzīvotājiem. Lauku iedzīvotājiem zemo ienākumu dēļ samazinājās pieeja masu saziņas līdzekļiem un informācijai, tika slēgtas daudzas vilcienu un autobusu līnijas, biļetes sabiedriskajā transportā kļuva dārgākas. Zemais pensiju un darba algu līmenis valsts sektorā izraisīja vairākus mediķi, skolotāju streikus, kā arī pensionāru protesta akcijas.
Visai strauji mainījās profesiju prestižs un vērtības. Par pieprasītām profesijām kļuva grāmatveži, juristi, finansisti, reklāmas un tirgzinības speciālisti u.c. profesijas, kuru pārstāvji varēja labi nopelnīt. Jaunieši vieglāk piemērojās jaunajām darba tirgus prasībām, taču daudz grūtāk tas nācās vidējā vecumā un vecākiem cilvēkiem. Aktieru, literātu, zinātnieku un pedagogu ienākumi un tātad arī sociālā prestiža līmenis samazinājās. Kultūras darbinieki zaudēja īpašo prestižu un cieņu, ko bija ieguvuši tautā, viņiem nācās iemācīties pārdot kultūru kā preci.
Padomju sistēmā kultūra gan tika nemitīgi kontrolēta un ierobežota, taču vienlaikus tā saņēma valsts pasūtījumu un finansējumu. Pastāvēja arī maksātspējīgs iedzīvotāju slānis, kas pirka gleznas, gāja uz teātriem un lasīja grāmatas. Pirmie gadi kapitālisma sistēmā visu būtiski izmainīja. Valsts vairs neiepirka gleznas, samazinājās finansējums literāriem izdevumiem, teātriem, kino. Lielais vairums iedzīvotāju vairs nevarēja atļauties pirkt gleznas un grāmatas, pat muzeja apmeklējums daudziem bija par dārgu.
Grāmatu izdošana kļuva par privātu biznesu. Žanri, kas attiecas uz masu kultūru - populārā mūzika, izklaidējoši romāni u.c. spēja samērā sekmīgi piemēroties situācijai, bet t.s. nopietnajai mākslai tas radīja lielas problēmas. Zināmā mērā situāciju uzlaboja dažādu ārzemju organizāciju un fondu atbalsts. Sorosa fonds, Ziemeļvalstu padome u.c. institūcijas organizēja seminārus, izrādes, piešķīra naudu projektiem un stipendijām.
90. gadu otrajā pusē, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, vairāk tika izdota arī nopietnāka literatūra, pieauga cilvēku skaits, kas biežāk sāka apmeklēt teātrus un koncertus.
Tomēr vienlaikus pieauga izglītības un kvalifikācijas prestižs, kas bija krietni pazeminājies 70. un 80. gados. Arvien vairāk jauniešu vēlējās studēt, it īpaši apgūt darba tirgū pieprasītās profesijas, kaut gan stipendijas bija kļuvušas niecīgas, bet par mācībām nācās maksāt. Līdzās valsts augstskolām strauji palielinājās privāto augstskolu skaits. Pieauga pieprasījums vispār pēc kvalificētiem strādniekiem un speciālistiem arī profesijās, kurās nav nepieciešama augstākā izglītība.
Demokrātija un robežu atvērtība pavēra iespējas izplatīties ne tikai pozitīvajam, bet arī noziedzībai, narkotikām, pornogrāfijai, prostitūcijai u.c. Vispārēju sabiedrības neapmierinātību izraisīja noziedzības pieaugums 90. gadu pirmajā pusē. Tas lielā mērā bija saistīts ar kriminālo struktūru centieniem kontrolēt uzņēmējdarbību un pārdalīt ietekmes sfēras. Strauji pieauga arī dažāda veida ekonomiskie noziegumi – kontrabandas ievešana, muitas procedūru pārkāpšana, nodokļu nemaksāšana, kukuļdošana u.tml.
90. gadu otrajā pusē biežāki kļuva noziegumi, kuri bija saistīti ar narkotiku izplatīšanu, kā arī narkomānu veikto zādzību skaits. Sabiedrību uztrauca korupcija pat valsts augstākajās pārvaldes institūcijās. Šīs problēmas bija raksturīgas visām postkomunistiskajām valstīm.