Teorija

Svarīgi!
Padomju režīma ietekmē dažādas etniskas grupas Baltijas valstīs atšķirīgi vērtē šo valstu pagātni un padomju režīmu.
Lietuvā tas izpaudās galvenokārt lietuviešu un poļu dažādās savas kopīgās vēsturiskās pagātnes interpretācijās, īpaši jautājumā par Viļņas apgabala piederību 20. un 30. gados, kā arī attieksmē pret poļu un lietuviešu antikomunistisko partizānu darbību pēckara gados.
 
Igaunijā un Latvijā būtiski atšķiras attieksme pret Molotova-Rībentropa pakta nozīmi. Vairums igauņi, latviešu un lietuviešu uzskatīja, ka 1940. gadā padomju režīms tika nodibināts okupācijas rezultātā, bet daļa krieviski runājošo iedzīvotāju turpināja ticēt tam, ko viņiem skolās mācīja padomju laikā – ka Baltijas valstis ir pievienojušās Padomju Savienībai brīvprātīgi. Viņi nejutās kā okupanti vai to pēcnācēji, bet gan kā cilvēki, kas ir palīdzējuši nostiprināt padomju varu un attīstīt Baltijas republiku ekonomiku.
 
2.jpg
 
PSRS sabrukums lielai daļai krieviski runājošu iedzīvotāju bija gan personīga drāma, jo grūtāk bija uzturēt sakarus ar savu etnisko dzimteni, gan arī ideoloģiska drāma, jo pazuda kopības izjūta. No superlielvalsts pilsoņiem viņi bija kļuvuši par mazas valsts iedzīvotājiem, un bija spiesti pakļauties prasībām, kuras daudziem šķita pazemojošas. Ekonomiskās un sociālās grūtības nereti pastiprināja diskriminācijas izjūta. Lai gan starp uzņēmējiem krieviski runājošo īpatsvars bija ievērojams (pēc dažādām aplēsēm 90. gadu vidū Latvijā tas tika vērtēts pat līdz 80%), arī viņu vidū samērā izplatīts bija uzskats, ka viņi tiek diskriminēti. Šo izjūtu lielā mērā sekmēja gan politiskās organizācijas, kuras cīņu pret krieviski runājošo diskrimināciju izvirzīja par savu galveno darbības virzienu, gan arī tas, ka veidojās 2 atšķirīgi informācijas veidi – masu saziņas līdzekļi krievu valodā, no vienas puses un latviešu un igauņu valodā no otras puses.
 
Viens no galvenajiem jautājumiem Igaunijā un Latvijā ir valodas jautājums. Latvieši un igauņi vēlas panākt situāciju, kurā starpnacionālā saziņas valoda būtu latviešu vai igauņu  valoda. Nenoliedzami, tas nav panākams īsā laikā, it īpaši ņemot vērā faktu, ka lielajās pilsētās pamatnācija neveido iedzīvotāju lielāko daļu. Taču daudzi krieviski runājošo šos centienus uzskata par asimilācijas mēģinājumiem.
 
90. gados kļuva arvien skaidrāks, ka politisko stabilitāti Igaunijā un Latvijā var apdraudēt divkopienu valsts izveidošanās, ja turpinās pastāvēt valodu barjera, atšķirīga informācija un attieksme pret valsti un tās vēsturi. Igaunijā un arī vēlāk Latvijā tika izstrādātas sabiedrības integrācijas programmas, kuru uzdevums ir veidot valsts politiku, kas palīdzētu etniskajām minoritātēm integrēties Igaunijā un Latvijā, vienlaikus nezaudējot savu etnisko savdabību.
Baltijas valstu attīstībā 21. gs. sākumā saskatāma pozitīva virzība. Pasaules sabiedrība atbalsta šo valstu neatkarību un iekļaušanos Eiropas politiskajās un ekonomiskajās struktūrās.
 
Atsauce:
http://unity.lv/newsimgs/263/324/263324/main/2.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Latvija 20. gadsimtā", Zvaigzne ABC, 2006.