Senatnē tagadējā Rīgā - Maskavas ielas rajonā bija alkšņu purvs un slīkšņa; tur, kur pašlaik ir Raiņa bulvāris, bija mežs; tagadējās Esplanādes vietā - augsti smilšu kalni. Tāda bija Rīgas vieta pirms pilsētas dibināšanas. Tikai Daugava plūda gan toreiz, gan tagad.
Attēlā: Daugava un Zaķusala ar televīzijas torni
18. gadsimta Rīgas aprakstos un zīmējumos piemin astoņdesmit astoņas salas Daugavas lejtecē, bet ap 19. gadsimta sešdesmito gadu vidu kartēs saskaitāmas vairs tikai sešpadsmit salas. Daugavas kaprīzes un straumju aktivitāte salu izvietojumu mainījušas vai ik gadu, - dažas savienojušās ar krastu, bet citas - saplūdušas kopā, izveidojot lielākas salas, - Zaķusalu, Lucavsalu, Ķīpsalu, Kundziņsalu.
Senatnē Rīgas apkaimē bija daudz smilšu kāpu.
Mūsdienās dabas veidotā augstākā vieta Rīgas teritorijā, kas saglabājusies, ir Dzegužkalns. (Skat. att.)
Attēlā: Skats uz Rīgu no Dzegužkalna
Kubes kalnu jeb Seno kalnu (skat. karti zemāk), kas atradās tagadējās Esplanādes vietā, noraka 18. gs. 80. gados. Kādreizējās smilšu kāpas - Grīziņkalns, Torņakalns, Dzegužkalns tagad atrodas Rīgas pilsētas robežās.
16. gs. Daugava izlauza sev jaunu gultni un ietecēja jūrā tur, kur tagad, bet senatnē Daugava ietecēja jūrā pie Vecāķiem, kur mūsdienās ir Vecdaugava.
Rīgas apkārtne senatnē bija purvaina, ar pusaizaugušām vecajām Daugavas gultnēm, daudzām attekām un pietekām. Vienu no tām sauca par Rīgas jeb Rīdziņas upi. (Skaties karti zemāk.) Lejtecē Rīdziņas upe paplašinājās, kļuva dziļāka un to dēvēja par Rīgas ezeru.
Šo vietu sen pirms vācu karotāju ierašanās apdzīvoja vietējie iedzīvotāji.
Attēlā: Rīgas vieta 12. gadsimtā.
Tagadējās Vecrīgas vietā bija divi ciemi, kur jau daudzus gadus desmitus pirms vāciešu ierašanās dzīvoja lībiešu un citu vietējo tautu (kuršu) piederīgie
Viens ciems atradās tuvāk Daugavai, bet otrs - Rīgas upes ielokā, tagadējā Alberta laukuma vietā. Ciemu iedzīvotāji zvejoja Daugavas ūdeņos, medīja mežos, turēja mājlopus un kopa druvas, kā arī nodarbojās ar tirdzniecību.
Par lībiešu un vācu sastapšanos vēsta "Livonijas Indriķa hronika", bet par kuršu klātbūtni senajā Rīgas vietā liecina 11.-13. gs. kuršu senlietu atradumi Vecrīgā, veicot izrakumus. Tāpēc nevar apgalvot, ka to apdzīvojuši tikai lībieši.
Attēlā: Šādi izskatījās 13. gs. Rīgas vietējo iedzīvotāju vienkoča laivas.
13. gs. laivas paliekas atrada arheoloģisko izrakumu laikā 1986. gadā Rīgā Mārstaļu ielā. Senā laiva līdzinās mūsdienu smailītēm.
Daugavas ūdensceļš savienoja austrumus un rietumus.
Senkrievu tirgotāji veda savas preces – vasku, medu, kažokādas – lejup pa Daugavu. Pa Baltijas jūru atkuģoja rietumnieki – skandināvu un vācu tirgotāji. Rīgas ostā piestāja gan tirgotāju jūras kuģi, gan upju liellaivas.
Ārzemju tirgotājiem vajadzēja uzkavēties Rīgas ostā ilgāku laiku, kamēr preces nopirka, tāpēc viņi sāka ierīkot apmešanās vietas Rīgas ostas tuvumā. Pēc laika tirgotājiem sekoja arī krustneši.
Hronikas vēsta, ka 1200. gada vasarā Rīgas ostā iebrukuši divdesmit trīs kuģi ar krusta karotājiem, kurus vadīja bīskaps Alberts.
Attēlā: Bīskapa Alberta skulptūra uz Rīga Doma katedrāles fasādes
Tā kā Ikšķile atradās pārāk tālu no Daugavas ietekas jūrā, turklāt kuģošanu apgrūtināja Rumbulas krāces un apdraudēja lībiešu uzbrukumi, Alberts nolēma Rīgas upes un Daugavas krastos dibināt jaunu pilsētu, kas kļūtu par galveno vācu atbalsta bāzi.
"Livonijas Indriķa hronikā" stāstīts, ka cenšoties iegūt vietējo ciemu iedzīvotāju piekrišanu pilsētas celtniecībai, bīskaps saaicināja lībiešu vecākos uz dzīrēm vācu tirgotāju namā Rīgas ciemā. Neko ļaunu nenojauzdami, lībieši ieradās kopā ar saviem dēliem. Pēc toreizējām paražām, ierodoties dzīrēs, ieroči bija jāatstāj ārpusē.
Attēlā: Šādi bija lībiešu ieroči un apģērbs.
9.-10. gs. lībieši jeb līvi dzīvoja Daugavas piekrastē, bet ap 11. gs. - nonāca arī līdz Gaujai
Dzīres ritēja pilnā sparā, līdz kāds no lībiešiem pamanījis, ka viņi ir ieslēgti svētku zālē, bet pats Alberts pazudis. Ieslodzītajiem nebija iespēju pretoties, un viņiem nācās pildīt vācu prasības. Kā ķīlniekus Alberts pieprasīja trīsdesmit lībiešu jaunekļus, kurus nosūtīja uz Vāciju.
Vēl Alberts pieprasīja lībiešu vecajiem ierādīt vietu māju celšanai. Tēviem savu dēlu dzīvība bija dārga, un tā vācieši tika pie vietas, kur celt pilsētu.
Svarīgi!
1201. gadā Alberts savu rezidenci pārcēla no Ikšķiles uz Rīgu, to arī uzskata par pilsētas dibināšanas gadu. Rīga sāka veidoties par vācu tirgotāju un krustnešu apmetni.
Attēlā: Rīgas 800 gadu jubilejas monēta ar vācu tirgotāju kuģi, Rīgas atslēgām un krustu to vidū
Jau 1202. gadā te ieradās pirmie kolonisti – vācu namnieki. Jau kopš pilsētas pirmsākumiem Rīgā līdz ar vāciem dzīvoja arī vietējo tautu piederīgie, bet laika gaitā - uz dzīvi apmetās vēl citu zemju un tautu tirgotāji un amatnieki.
13. gs. Rīgā uzplauka tirdzniecība, un tā kļuva par vienu no galvenajiem starpniekiem starp rietumiem un austrumiem. (Skat. nākošo teoriju.) Bet vienlaicīgi - Rīga pamazām kļuva par agresijas bāzi pret vietējām Baltijas tautām.