Rīgā uz dzīvi apmetās no Vāczemes atbraukušie krustneši, garīdznieki, amatnieki un tirgotāji. Viņi cēla gan mūra, gan koka namus.
Galvenās celtnes bija baznīcas, kā arī bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa bruņinieku pilis.
Attēlā: Senākā saglabājusies mūra ēka Rīgā - kādreizējā Sv. Jura baznīca
Sv. Jura baznīca izveidojās, apvienojot lūgšanu kapelu un Zobeņbrāļu ordeņa pils sapulču zāli, kas palika pāri pēc 1297.g. izpostītās Zobenbrāļu, vēlākā Livonijas ordeņa pils.
Mūsdienās šajā ēkā ierīkots Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs.
Tai līdzās - Sv. Jāņa baznīcā atrastas 13. gs. būvētas ēkas mūru paliekas.
Šajā vietā atradās arī pirmā bīskapa un ordeņa pils - tās bija nozīmīgākās ēkas Rīgā.
Attēlā: 13. gs. bīskapa pils mūri.
Rīgā un tās apkārtnē turpināja dzīvot arī lībieši, kurši, zemgaļi un sēļi.
Sākumā pilsētas zemi sadalīja sētās:
- dzīvojamie nami atradās pie galvenās ielas, bet to otrā pusē – izbrauktuve, pa kuru izdzīt lopus;
- namu pagalmos bija saimniecības ēkas: kūtis un šķūņi, jo rīdzinieki turēja lopus, kurus katru dienu dzina uz ganībām ārpus mūriem;
- plašajā sētā mitinājās zirgi, govis un cūkas.
Tādējādi paralēli galvenajai ielai otrā pusē izveidojās aizmugures ielas. Tā, piemēram, Mārstaļu un Grēcinieku ielām kopējā aizmugures iela bija Peldu iela.
Attēlā: 14. gs. karte ar t.s. Krievu sētas (krievu tirgotāju apmešanās vietas) plānu ļauj spriest par līdzīgu Rīgas ielu un ēku izskatu 13. - 14. gs.
Drīz pēc Rīgas dibināšanas sākās vietējo cilšu uzbrukumi - tās nevēlējās pieļaut vācu nostiprināšanos savā teritorijā.
Pilsētai apkārt uzbūvēja aizsardzības sienu (arī tā redzama kartē). Sākotnēji to cēla no vertikāli nostiprinātiem noasinātiem koka baļķiem (šādas sienas sauc par palisādēm), bet 13. gs. vidū jau uzbūvēja mūra sienu ar torņiem un vārtiem.
Attēlā: Rīgas aizsargmūra fragments un Rāmera tornis, - būvēti 13. gs., bet atjaunoti mūsdienās, kad arheoloģisko izrakumu laikā atrada senā mūra paliekas 2 metru augstumā.
Senākie nocietinājumu torņi bija četrstūrveida, - tādus ir vieglāk uzbūvēt, bet - tie ir neizturīgi, viegli sagraujami. (Skat. kartes attēlu - tajā redzami vairāki šāda veida torņi.)
Tāpēc ar laiku sāka būvēt apaļveida torņus.
Tā kā Rīga strauji auga un mūru iekšpusē visiem drīz nepietika vietas, baznīcas un dzīvojamās mājas tika celtas arī ārpus mūriem.
Bīskapam Albertam vajadzēja vienoties ar lībiešiem par zemes iegūšanu jaunu ēku celtniecībai.
Parasti zemi iepirka vai apmainīja pret citā vietā esošu.
Attēlā: Rīgas Doma baznīcas senākā daļa.
Doma baznīcu 1211. gadā sāka celt lībiešu ciemu iedzīvotāju senākā kapulauka vietā.
Bīskaps Alberts veltīja lielas pūles Rīgas attīstībai:
- viņa laikā Rīga izauga un nostiprinājās;
- Sv. Pētera, Doma, Sv. Jēkaba, Sv. Jāņa baznīcas, kuru silueti arī mūsdienās veido pazīstamo Rīgas panorāmu Daugavas labajā krastā, sāktas celt viņa varas laikā. (Skat. attēlu zemāk.)
Attēlā (no kreisās puses): Sv Jēkaba baznīcas tornis (zaļganā krāsā), Sv Pētera (tālāk) un Doma baznīcu (masīvākā celtne) torņi.
Laika gaitā tās piedzīvojušas vairākus ugunsgrēkus, pārbūvētas un paplašinātas, tāpēc mūsdienās Sv. Pētera un Doma baznīcu torņi nelīdzinās tiem, kādi bija senatnē.
Sākotnējo formu saglabājis Sv. Jēkaba baznīcas tornis, kā arī Sv. Jāņa baznīcas tornis (skat. att. zemāk).
Ugunsgrēki jaunajā pilsētā nebija reta parādība, - koka ēkas bieži aizdegās. Arī pirmā Doma baznīca, kura bija koka celtne, nodega 1215. gadā.
Jau 13. gadsimta beigās Rīgā tika izdoti noteikumi, kas paredzēja ierobežot koka ēku celtniecību un veicināt mūra ēku būvēšanu.
13. gs. otrajā pusē, pieaugot tirdzniecībai un Rīgas iedzīvotāju turībai, radās nepieciešamība celt cita veida namus:
- ēkas apakšējos stāvos atradās dzīvojamās telpas,
- augšējos stāvos bija telpas preču noliktavai.
Vairākstāvu ēkas tika celtas vietas trūkuma dēļ – pilsētu ieskāva mūris, un namiem vajadzēja stiepties augstumā, nevis plašumā.
13. gadsimtā Rīgā vajadzēja pacelt zemes līmeni. Tajā laikā Daugava pavasara plūdu laikā bieži izgāja no krastiem un appludināja Rīgu.
Attēlā: Ja, ejot garām Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam (kādreiz - Sv. Jura baznīca), pievērš uzmanību šai vietai, var ieraudzīt, cik augstu, salīdzinot ar 13. gs., pacelts Rīgas līmenis.
Tas redzams arī pie Doma baznīcas senākās daļas - 13. gs. tās pamati bija virs toreizējās ielas līmeņa, bet tagad - apmēram 3 metrus zem tā. Vecrīgas zemes līmenis paaugstināts par 2 - 4 metriem.
Pilsētnieki saglabāja plūdu sanesumus, neaizvāca arī ugunsgrēka laikā nodegušo ēku gruvešus. Tā zemes līmenis tika pacelts, un plūdi vairs nebija tik postoši.
13. gs. beigās, kad Rīdziņas upes osta zaudēja savu nozīmi, kuģi sāka piestāt Daugavas krastmalā.
Attēlā: Kādreizējās Rīdziņas/Rīdzenes upes nosaukumu glabā ielas nosaukums. (Ielas daļa galerijā "Centrs".) Šīs ielas vietā 13. gs. plūda upe, pārvietojās kuģi un laivas. Upe laika gaitā tika aizbērta.