Teorija

Latviešu literārās valodas izcelšanās. 19. gadsimts
1856. gads ir nozīmīgs latviešu kultūras vēsturē, jo:
1)tiek izdots laikraksts “Mājas Viesis”;
2)Tērbatas universitātē izveidojas latviešu studentu pulciņš, kas pievēršas latviešu ekonomiskās un kultūras dzīves problēmām;
3)Juris Alunāns izdod “Dziesmiņu” I daļu.
 
Laikraksts “Mājas Viesis”
1856. gadā Rīgā E. Plātesa izdevniecībā iznāk laikraksts “Mājas Viesis”.
Svarīgi!
Šis bija pirmais laikraksts, kura redaktors bija latvietis – Ansis Leitāns.
Nākamo piecu gadu laikā laikrakstā tiek publicēti latviešu autoru raksti par ekonomiku, kultūru, dažādi populārzinātniski raksti par jaunākajiem zinātnes atklājumiem, recenzijas par jaunākajiem daiļliteratūras darbiem.
 
Laikraksts gan kopš 1860. gada vairs nepublicē jaunlatviešu rakstus – redaktors A. Leitāns ir ļoti piesardzīgs un dievbijīgs, tāpēc, no vienas puses, līdz nepazīšanai izrediģētie jaunlatviešu raksti izraisa neapmierinātību to autoros, bet, no otras puses, jaunlatviešu kritiskie un pret vācu mācītāju uzskatiem vērstie raksti bija iemesls
uzbrukumiem laikrakstam.

Tērbatas universitātes studentu pulciņš
1854. gadā Tērbatas universitātes Tautsaimniecības fakultātē iestājās Krišjānis Valdemārs. Krišjānis Valdemārs bija spēcīga personība, pēc viņa domām, latviešu pirmais uzdevums bija nostiprināties ekonomiski, kļūt turīgiem un saimnieciski neatkarīgiem no vācu muižniecības.
K. Valdemāra dzīvokļa durvis rotāja nu jau leģendārā vizītkarte “Krišjānis Valdemārs, students, latvietis”.
Tieši viņš ir iniciators un studentu pulciņa iedvesmotājs, vadītājs.
Protams, sava ietekme bija arī kustībai ”Jaunā Vācijas” (1834 – 1850), kas arī bija nacionāla kustība.
Tieši pēc “Jaunās Vācijas” nosaukuma mācītājs G. Braše izdomā sākotnēji ar nicinošu nozīmi domāto apzīmējumu “jaunlatvieši” (vispirms to attiecinot konkrēti uz Juri Alunānu). Taču gan toreiz, gan mūsdienās kustības nosaukums ir ieguvis pavisam citu nozīmi – nacionāli patriotisku ļaužu kopa, kam bija konkrēti mērķi:
1. latviešu nacionālās pašapziņas modināšana;
2. latviešu ekonomiskā neatkarība;
3. tautas apgaismošana un izglītošana;
4. latviešu nacionālās literatūras izveide;
5. latviešu literārās valodas izveide.
Jura Alunāna “Dziesmiņas” I daļa
Juris Alunāns “Dziesmiņu” priekšvārdā raksta:
Svarīgi!
“Šīs dziesmiņas pārtulkojot, man bija šādas domas: es gribēju rādīt, cik latviešu valoda spēcīga un jauka, un tad es arī dzinos latviešu valodu cik paspēdams no svešiem grabažiem iztīrīt.”
 
Grāmatā lasāmi 22 dažādu dzejnieku darbi, vairāk nekā puse dzejoļu ir gan atdzejojumā, gan oriģinālvalodā.
Visvairāk tulkoti Horācija (romiešu dzejnieks), Fridriha Šillera, Heinriha Heines, Johanna Volfganga Gētes (visi trīs ir vācu dzejnieki), Aleksandra Puškina, Mihaila Ļermontova (krievu dzejnieki) darbi.
J. Alunāns tulkojumiem izvēlējies patriotiskus dzejoļus, kā arī krievu, vācu, poļu un citu tautu tautasdziesmas.
 
J. Alunāns pierāda, ka, pretēji vācu muižniecības uzskatam par latviešu valodu kā zemnieku valodu, tajā ir iespējams arī dzejot.
Svarīgi!
Ar šo darbu J. Alunāns ir pirmais latvietis, kas apliecina, ka nav mazu un lielu valodu, ir tikai jābūt labam valodas pratējam, lai pilnvērtīgi izmantotu savas valodas līdzekļus.
 
Atsauce:
Literatūra 10. klasei/autoru kolektīvs. -Rīga, Zvaigzne ABC 1991. – 320 lpp.: il. - izmantotā literatūra: 103. – 123. lpp.