Recenzija – kritisks novērtējums, atsauksme (parasti par zinātnisku, mākslas darbu).
Undīne Adamaite par Viestura Kairiša izrādi “Skola” Latvijas Nacionālajā teātrī
Reti savāds iestudējums. Spilgts, jo tik vienkārši aizmirst vai sajaukt ar citu nevar — kaut kas izrādes atmosfērā un atsevišķās ainās uzrunā gluži iracionāli. Liels nopelns tajā A.Maskata mūzikai un šīs izrādes kauķenēm (skat. Smiltāju mantinieki) — Cosmosam. Vairākums skolas dzīves ainiņas ir tik precīzas (vai tā šķitīs arī šodienas skolēniem?), ka uzdzen skudriņas. Vide iedarbojas fizioloģiski kā skandināvu filmās par grūti audzināmo internātiem. Vienlaikus arī daudz iebilžu. I.Ābele, romānos — rakstniece no Dieva — Skolā, šķiet, vairāk žēlīga, nekā vieda, pat klišejiska. Lielākā problēma — precīzas mikrodramaturģijas un konfliktu trūkums. Pieteiktās tēmas ir izspīlēti plakanas, un tā arī neturpinājušās, izsīkst: sirdsšķīstu ļaužu tēma, vardarbība skolā un ģimenē, alkoholisms, dumpinieka/brīvdomātāja un veģetārisma motīvs… No latviešu klasiķu skolas stāstiem koncentrētā "pasaule kā asara" tiek viļāta pa skatuvi kā mīkla. Lai arī fakts, ka kāds mūsu dienās izvēlas ērģeles, nevis gaļas kluci, ir visdziļākās cieņas vērts, ja vien tā konkrētība… Visi aktieri tomēr ir neticami precīzi un interesanti šķietami neiespējamā uzdevumā — izstarot motīvu.
Arī recenzijas formas var būt dažādas – recenzija var būt gan vēstules, gan dienasgrāmatas, gan esejas vai problēmraksta formā.
Recenzija ir viens no kritikas žanriem, taču jāatceras, ka kritika ir analīze un vērtējums, izceļot pozitīvo un norādot trūkumus, nevis tikai negatīvā meklēšana.
Recenziju raksta pārsprieduma formā, tai ir 3 galvenās daļas, to rakstot, noteikti jāievēro ortogrāfijas un interpunkcijas likumi.
Recenzijas uzbūve un saturs
Ievads
| Piemērs: Lai arī Andreja Upīša stāsts “Sūnu Ciema zēni” tapis tālajā 1940. gadā, darbā tēlotās problēmas ir aktuālas – slinkums, māņticība, paštaisnums un cita labuma tīkošana nav svešas parādības mūsdienās. Stāsta darbība risinās Sūnu Ciemā laikos, kad zaķi “pat auniem ganībās lāgā negribēja ceļu griezt”. Taču, kā tas apliecinās stāsta gaitā, “toreiz” vietā mēs varētu arī rakstīt/lasīt “šodien”. |
Iztirzājums
| Piemērs: Stāstā sekojam līdzi trīs ceļinieku – Ješkas, Andra un Bukstiņa – piedzīvojumiem, meklējot Laimes lāci. Laimes lācis ir mītisks (vai mistisks) dzīvnieks, kura atvešana uz Sūnu ciemu atrisinātu visas problēmas – savestu kārtībā darbarīkus, notīrītu ceļu līdz upei, izārstētu slimības, vārdu sakot, padarītu dzīvi vieglu un patīkamu. Ceļinieku izvēle spilgti norāda cieminieku egoismu – bīstamajā ceļā (jo nav zināms, kur un cik ilgi jābrauc) tiek sūtīts atraitnes dēls Ješka, jo “pēc tāda nabadziņa tak nebūs tāda skāde kā pēc tiem, kam mantojamas kādas simts un simts divdesmit pūrvietas”. Tieši Ješka Raganu krogā apjauš, ka īsti nevar paļauties uz saviem ceļabiedriem un ka atbildība par brauciena iznākumu jāuzņemas viņam. Atbildības izjūta, drosme un attapība palīdz zēnam izdomāt, kā pamudināt sūnciemiešus mainīt savu ikdienu pašiem. Rakstnieks smalki apraksta Sūnu Ciema sievas. Tēlu raksturojums liek domāt par remarkām – tik smalki tēloti personu portreti, minot pat tādus sīkumus kā gaita un apģērba nianses. Iespējams, ka tas skaidrojams ar to, ka vispirms Andrejs Upīts uzrakstīja lugu “Laimes lācis” un tikai pēc tam, izmantojot tās motīvus, tapa stāsts. Piemērs: Andrejs Upīts neapšaubāmi ir vārda meistars. Darbā bagātīgi izmantoti frazeoloģismi, dažādi leksikas slāņi – sarunvaloda (tak, smuki) , vecvārdi (ārstniece, pastalas, vīzes, kāss), barbarismi (stārks, špāsis, brandvīns, šķiņkot, brūte). Dabas aprakstos sastopami brīnišķīgi redzes gleznu tēlojumi ar spilgtiem epitetiem un personifikācijām (Mēness gan kaunējās saules, sadilis šauriņš, šauriņš kā piena kubliņa stīpa, viņš mudīgi vien brida prom pa pretim kūpošo, zaļgano sala tvaiku). |
Nobeigums
| Piemērs: Lasot stāstu, ne reizi vien nāca smiekli, ne reizi vien gribējās šausmināties par varoņu rīcību. Un ne reizi vien gribējās piekrītoši māt ar galvu autora teiktajam: “Cilvēki senos laikos bij gluži tādi paši kā tagad, tas ir, viņi bija dažādi.” Es tepat sev blakus redzu cilvēkus, kas gaida atnākam kādu viņu dzīves sakārtotāju – valdību, prezidentu, skolotāju, mammu vai draugu. Zinu, ka daudziem nepatīk lasīt šo stāstu, jo tā lasīšana prasa gan prasmes, gan zināšanas, taču darbs noteikti ir pūļu vērts. Man tas lika kritiskāk paskatīties pašam uz sevi un padomāt, vai arī es negaidu savu Laimes lāci, kas atnāks manā vietā izpildīt mājas darbus. Es apbrīnoju Andreja Upīša spēju ieskatīties cilvēku raksturos un attēlot tos tā, ka pēc vairākiem gadu desmitiem darbs vēl arvien ir mūsdienīgs. |