Teorija

Diskusija
Diskusija  - apspriešana, kuras gaitā izsaka dažādus uzskatus.
Diskusijas var būt zinātniskas, politiskas, sabiedriskas, sadzīviskas u.tml.
Lai diskusija izdotos, tās dalībniekiem gan jāievēro uzvedības kultūras normas, gan jāpārzina ar diskusijas tematu saistītie jautājumi, gan jāprot izvēlēties atbilstošus argumentus sava viedokļa pamatojumam.
ARGUMENTĀCIJA
Argumentācijas procesā jāmin divi virzieni:
1)  pierādošā argumentācija – runātājs ar šiem argumentiem vēlas pierādīt vai pamatot savas domas;
2)  kontrargumentācija – ar šiem argumentiem tiek atspēkoti oponenta apgalvojumi.
Argumentācijas metodes
1.
Fundamentālā metode – tiek izmantoti fakti.
2. Pretrunas metode – tiek fiksētas visas pretrunas oponenta viedoklī un tās konfrontētas.
3. „jā - bet” metode - it kā atbalstot oponentu, uzreiz tiek izteikta frāze „bet ir arī tādi fakti”.
4. Bumeranga metode – tiek izmantota oponenta izteikta neveikla frāze.
5. Iztaujāšanas metode – sarunas partnerim tiek uzdots jautājumu komplekss tā, lai atbilde uz pēdējo jautājumu būtu apstiprinoša.
Edgars Kramiņš, zinātnieks, kas īpaši pētījis runas prasmes un saziņas procesu,  argumentācijā iezīmē pamatmetodes un palīgmetodes.
Pamatmetodes tiek izmantotas  lietišķajā, zinātniskajā un tiesu runas stilā.
1. Deduktīvā metode – tiek izmantoti pamatatzinumi, kuri konkrētajai auditorijai ir zināmi.
2. Induktīvā metode – tiek izmantoti konkrētajai auditorijai labi zināmi, lakoniski fakti.
3. Problēmmetode – tiek izmantoti salīdzinājumi, veiksmīgi piemēri un radīta tēlainība, asociativitāte, spēcīgi aktivizējot klausītāju uzmanību un uztveri.
4. Aizsardzības metode – balstās uz pretrunu meklēšanu oponenta argumentācijā.
5. Šķietamā atbalsta metode – sarunas biedrs tiek atbalstīts, taču tūdaļ tiek pateikts „bet”,  kam seko pamatots un spēcīgi argumentēts atspēkojums.
6. Operatīvā secināšanas metode – bieži tiek izmantota demagoģiskiem nolūkiem; šķietami secinājumi un cēloņsakarības tiek iestarpinātas sarunu biedra ne visai secīgi izkārtotajā argumentācijā.
7. Ignorēšanas metode – izmanto, ja nevar atspēkot kādu no oponenta argumentiem, izliekoties, ka tas nav dzirdēts.
Palīgmetodes
1. Pārspīlēšana – tiek izmantotas baumas, tenkas, minējumi, izdomātu un tendenciozu faktu sagrozījumi, nepamatoti secinājumi (viena no melošanas formām).
2. Anekdošu stāstīšana – ar vienu asprātīgu piezīmi vai joku tiek sagrauta oponenta argumentācija; ja pats orators kļuvis par zobgalības objektu, tad jāatbild tādā pašā veidā.
3. Autoritātes izmantošana – tiek izmantotas atsauces uz autoritatīviem avotiem.
4. Sarunas biedru diskreditācija – pretinieks tiek sakompromitēts, izmantojot faktus, kurus nav iespējams apstrīdēt pēc būtības, uzbrukuma centrā ir pretinieka personība.
5. Satura izraušana no konteksta – no oponenta runām, izteikumiem, intervijām tiek izrauti atsevišķi fragmenti, kas paši par sevi iegūst pavisam citu jēgu; labākais veids, kā reaģēt, ir atstāt šādus uzbrukumus bez ievērības.
6. Satura virziena maiņa – bez ievērības tiek atstāti izteiktie argumenti un pāriet pie jautājumiem, kam nav nekāda sakara ar apspriežamo tematu.
7. Maldināšana – klausītājiem tiek sniegta juceklīga informācija, kurā patiesība un fakti sajaukti ar puspatiesībām un dažādām interpretācijām.
8. Novilcināšana – tiek iegūts laiks ar tukšu frāžu un vārdu savienojumu lietošanu, ar atkārtotu jautājumu uzdošanu un paskaidrojumu pieprasīšanu par nenozīmīgiem sīkumiem.
9. Ideoloģizēšana – centrā tiek izvirzīta cildena ideja un tiek apelēts pie klausītāju jūtām un emocijām.
10. Jautājumu uzdošana – oponents tiek virzīts uz noteiktu domāšanas veidu  vai rīcību, pats orators uz jautājumu atbild ar pretjautājumu.
CITĒJUMI
Argumentācijai bieži tiek izmantoti autoritatīvu personu atzinumi, spriedumi un secinājumi. Lai šādu citātu iekļaušana būtu veiksmīga, jāievēro vairāki nosacījumi:
1) uzstāšanos nedrīkst pārblīvēt ar citātiem, jo tas liek domāt, ka autoram nav pašam sava viedokļa un domu;
2)  citātiem jābūt īsiem, izteiksmīgiem un lakoniskiem, lai neapgrūtinātu klausītāju uztveri;
3)  citāts jāzina precīzi, pretējā gadījumā jānorāda, ka citēšana notiek pēc atmiņas;
4)  citējot oratora balss mainās un runas temps kļūst lēnāks.
Citātu izmantošana ir īpaši aktuāla literārajās diskusijās. Gatavojoties literārai diskusijai, ieteicams veidot citātu kartotēku. Arī tad, ja šī kartotēka netiks izmantota, vizuāli fiksētais atmiņā paliek labāk.
Oratora ētika
Lai kādi arī būtu uzstāšanās mērķi, oratoram jābūt godīgam, patiesam, zinošam.
Svarīgi!
Nav ētiski:
1) izmantot nepatiesus un nepārbaudītus faktus vai tos apzināti falsificēt;
2) falsificēt argumentus;
3) izmantot emocionālos līdzekļus, lai panāktu sev labvēlīgu iznākumu;
4) uzbrukt oponentam personīgi.
Atsauce:
Kramiņš Edgars. Runas prasme saziņā. R., Biznesa augstskola Turība: 2005, 420.-424., 528. lpp., 688 lpp.
Urbanoviča I. Ietekmīga valoda. R.: AML/RSU – 2001, 89. – 90. lpp., 112 lpp.