Teorija

Dialekts – radniecīgu izlokšņu kopa.
Izloksne – nelielā apvidū runāts valodas paveids.
Izloksnes parasti rodas īpašu ģeogrāfisku, ekonomisku vai politisku apstākļu dēļ. Latviešu valodas izloksnes radušās ekonomisku un politisku apstākļu dēļ – dzimtbūšanas laikā latviešu zemniekiem netika dota iespēja pamest savas muižas teritoriju.

Dialektu atšķirības vērojamas:
  • fonētikā;
  • morfoloģijā;
  • leksikā.

Vislielākās pārmaiņas vērojamas fonētikā.
Latviešu valodā ir trīs dialekti, kuros grupētas vairāk nekā piecsimt izlokšņu.
 
dialektu_karte_samazinata.png
 
Vidus dialekts
Vidus dialektā ir trīs izlokšņu grupas: Vidzemes vidus izloksnes, zemgaliskās un kursiskās izloksnes.
  
vidus_dialekts_samazinata.png

Uz vidus dialekta pamata veidojusies latviešu literārā valoda, tāpēc atšķirību ir samērā maz.
 
Pazīmes:
  1. Vidus dialektā saglabājušas labāk nekā citos dialektos mantotās skaņas, un daļā vidus izlokšņu saglabājušās visas trīs intonācijas.
  2. Vidzemes vidienes izloksnēs tipisks piedēklis -īn-.
  3. Zemgaliskajās izloksnēs tipiski ir īsi patskaņi tai pašā zilbē esoša r priekšā, turklāt aiz šī r bieži iesprauž īsu patskani (a, e, i): vārti - varªti.
  4. Kursiskajās izloksnēs:
    * tiek pagarināti visi patskaņi tai pašā zilbē esoša r priekšā;
    * nenoteiksmē plata e, ē skaņa;
    * aiz gariem patskaņiem un divskaņiem zūd tajā pašā zilbē esošs v;
    * saglabājies sens u līdzskaņu b un v priekšā (literārajā valodā tā vietā tiek runāts i);
    * pamazināmo vārdu darināšanai izmanto piedēkli -in-.
 
Lībiskais dialekts
libiskais_dialekts_samazinata.png

Lībiskajā dialektā ir divas izlokšņu grupas: Vidzemes lībiskās un kursiskās jeb tāmnieku izloksnes.

Īpatnības:
  1. gala zilbēs zuduši īsie patskaņi;
  2. gala zilbēs un piedēkļos saīsināti garie patskani un divskaņi ie, uo pārvērsti par īsajiem patskaņiem (dažos vārdos šīs pārmaiņas notikušas arī vārda saknē);
  3. sieviešu dzimtes vietā lieto vīriešu dzimti;
  4. darbības vārda 3. personu lieto citu personu vietā.
 
Augšzemnieku dialekts
augszemnieku_dialekts_samazin.png
Augšzemnieku dialektā ir divas izlokšņu grupas: sēliskās un latgaliskās izloksnes.
 
Visvairāk fonētisku atšķirību, salīdzinot ar literāro valodu, ir tieši augšzemnieku dialektā.
 
Literārā valoda
Augšzemnieku dialekts
žģ režģis
 žg režgis
šķ šķūnis 
šk škuons
ū lūpa
ou loupa, eu leupa, yu lyupa
o soma
 ū sūma
ie miers
ī mīrs
ī vīrs
ei veirs
platais e, ē vecs, dēls
a, ā vacs, dāls
ā brālis 
ō brōls, uo bruols
agans
o gons
 
Vairumā izlokšņu līdzskaņi tiek viegli mīkstināti i, ī, e, ē, ie, ei priekšā. Tādus līdzskaņus sauc par palatalizētiem līdzskaņiem.

Augšzemnieku dialektā stieptās intonācijas vietā ir krītošā intonācija.
 
Katrai izloksnei var būt vēl daudz citu atšķirību un īpatnību, salīdzinot ar literāro valodu. Tā kā izlokšņu un dialektu robežas nav strikti nosakāmas, tad to saskarsmes joslās iespējams saskatīt vairāku dialektu pazīmes.
 
Atsauce:
Latviešu valoda 10. – 12. klasei. Kušķis J., Laua A., Lokmane I., Paegle D., Rudzīte M. R: Zvaigzne ABC, 1998, 10. – 30. lpp., 294 lp.
Latviešu valoda 11. klasei. Urbanoviča I., Šūpola R., Vanaga A. R: Zvaigzne ABC, 2011, 124. - 126. lpp., 166 lpp.
Latviešu valoda vidusskolām. Apinis M., Blinkena A., Freidenfelds I., Grase H., Laua A., Rudzīte M., Soida E., R: Zvaigzne, 1988, 285. - 292. lpp., 381 lpp.
Mūsu valoda. Latviešu valoda 10. – 12. klasei. Lāce R., R: Zvaigzne ABC, 2005, 30. – 31. lpp., 252 lp.