Teorija

Savu secinājumu pamatošanai bieži tiek izmantoti citāti.
Citāts ir vārdu pa vārdam atkārtots teksts vai teksta daļa.
Citāts tekstā tiek likts pēdiņās, bet pārējo pieturzīmju lietojums saistīts ar citāta iekļaušanas veidu paša tekstā.
 
1. Citātu var iesaistīt, izmantojot tiešās runas un piebildes konstrukciju.
Piemērs:
Kā ideālu savstarpējo attiecību modeli es redzu Viljama Šekspīra piedāvāto: „Mīli visus, uzticies nedaudziem, nedari ļaunu nevienam.”
 
„Esmu iemācījusies, ka cilvēkam īsti var trūkt tikai viņa paša, ” tā romānā „Debesīm nav lutekļu” Ē. M. Remarks liek teikt savai varonei. „Ka tikai pats sevi nedrīkst palaist garām.”
 
„Pati dzīve, nelaime, vientulība, pamestība, nabadzība ir kaujas lauki ar saviem varoņiem, kas, lai gan nevienam nezināmi, nereti ir dižāki par slavenībām,” šī V. Igo romānā „Nožēlojamie” paustā doma, manuprāt, ir šobrīd ir jo īpaši aktuāla.
 
 
2. Citātu iespējams pilnībā iekļaut savā tekstā.
Šādos gadījumos citāts tiek likts pēdiņās, bet autorteksta daļa ar pieturzīmēm netiek īpaši nodalīta.
 
Piemērs:
Virdžīnija Vulfa pirmoreiz definēja nepieciešamību pēc noteiktas finansiālas un radošas brīvības, sakot, „ja sievietei ir jāraksta literatūra, tad viņai nepieciešama nauda un sava istaba”.
 
Svarīgi!
Teikuma beigu pieturzīme šādos gadījumos tiek likta aiz pēdiņām.
 
3. Iesaistot liriskus darbus savā tekstā, pēdiņas nav izmantojamas.
Šādos gadījumos uz citējumu norāda vārsmu rakstība jaunā rindā.
Piemērs:
Rainis liek domāt par mūžīgā un laicīgā kontrastu:
Lielā jūras bezgalībā
Sīkā čaulā izbrauc dvēsle.
 
Citējot kāda autora rakstveida vai mutvārdu darbu, noteikti nepieciešama atsauce.
 
Atsauce:
www.tezaurs.lv
Koluža R. Latviešu valodas rokasgrāmata. Tā vai šitā? 9. - 12. klasei. R.: Lielvārds, 2003, 87. - 88. lpp.