Kultūra.
Jēdziens “kultūra” ir plaši lietots sociālo zinātņu jēdziens un saistīts ar tādiem jēdzieniem kā “cilvēks”, “civilizācija” un “sabiedrība”.
Kultūras definīcijas ir dažādas.
Kultūras definīcijas ir dažādas.
Kultūra – cilvēka pašapzināšanās materiālajos un nemateriālajos procesos.
Kultūra – vēsturiski nosacīts sabiedrības un cilvēka dzīves un darbības organizācijas tipu un formu, kā arī sabiedrības un cilvēka materiālo un garīgo vērtību kopums (cilvēcei, cilvēku grupām, arī kādam laikposmam, sabiedriski politiskai formācijai); cilvēku garīgās dzīves sfēra.
Kultūra – cilvēka radīto vērtību kopums (kādā, parasti mākslas, nozarē).
Kultūra – vēsturiski nosacīts sabiedrības un cilvēka dzīves un darbības organizācijas tipu un formu, kā arī sabiedrības un cilvēka materiālo un garīgo vērtību kopums (cilvēcei, cilvēku grupām, arī kādam laikposmam, sabiedriski politiskai formācijai); cilvēku garīgās dzīves sfēra.
Kultūra – cilvēka radīto vērtību kopums (kādā, parasti mākslas, nozarē).
Ar vārdu “kultūra” tiek veidoti dažādi vārdu savienojumi, kuru atšķirīgās nozīmes atklājas dažādās zinātņu nozarēs un cilvēka darbības jomās, piemēram, uzvedības kultūra, runas kultūra, lasītāja kultūra.
Runas kultūra – valodas sistēmas potenciālo iespēju un labāko valodas paraugu īstenošana ikdienas saziņas procesā (runā) saistībā ar noteiktu lingvistisko (valodisko) un komunikatīvo (saskarsmes) īpašību kopumu.
Valodas kultūra.
Valodniecībā tiek lietots jēdziens “valodas kultūra”.
Valodas kultūra ir viena no valodniecības apakšnozarēm, kurā pēta valodu kā kultūrvērtību, valodas lietojumu noteiktā valodas attīstības posmā, izzina valodas sistēmas attīstības likumības un tendences un uz to pamata izstrādā ieteikumus (paraugus) valodas optimālam lietojumam, sekmējot izteiksmes skaidrību un bagātināšanos un valodas ilgtspējīgu attīstību.
Valodas kultūra – atbilstība valodas, parasti literārās valodas, normām.
Literārā valoda – visas tautas kopīgs daudzfunkcionāls valodas paveids, kas ir sabiedriski atzīts un ko runas un rakstu formā apzināti izkopj un veido valodas meistari un normē valodas speciālisti.
Literārā valoda – visas tautas kopīgs daudzfunkcionāls valodas paveids, kas ir sabiedriski atzīts un ko runas un rakstu formā apzināti izkopj un veido valodas meistari un normē valodas speciālisti.
Jēdzienu “valodas kultūra” lieto arī procesa, kas nosauc valodas lietotāju un valodnieku rūpes par valodu, apzīmēšanai.
Valodas kultūra – literārās valodas kā tautas kopvalodas kopšana, uzturēšana atbilstībā pareizrakstības un pareizrunas normatīvajām prasībām un lietošana, prasmīgi izvēloties konkrētai saziņas situācijai atbilstošus izteiksmes līdzekļus.
Valodas norma.
Ar jēdzienu “valodas norma” saprot dažādas valodas likumības.
Valodas norma – daudzfunkcionālajā valodas lietojumā, regulāri atkārtojoties, dabiski izveidojušās un tradicionāli nostiprinājušās valodas likumības, kas pastāv visos nacionālās valodas paveidos.
Valodas normas tiek teorētiski izzinātas, aprakstītas, pamatotas un kļūst par vienu no literārās normas avotiem. To dēvē par valodas normēšanu.
Valodas normēšana – normas noteikšana, process, kas saistīts ar valodas likumību izzināšanu, fiksēšanu, pamatošanu, uzturēšanu un popularizēšanu.
Literārā norma ir viens no valodas normas tipiem.
Literārā norma – valodā tradicionāli izveidojušās visai literārajai valodai kopīgas, apzināti izkoptas un noteiktā periodā par paraugu atzītas un rakstītos avotos (gramatikās, vārdnīcās) fiksētas valodas likumības.
Literārās valodas normas var noteikt arī administratīvi akti, piemēram, Latvijā uzvārdu rakstību nosaka Ministru kabineta noteikumi.
Literāro valodas normu ievērošana visos literārās valodas funkcionālajos paveidos jeb stilos sekmē literārās valodas kā tautas kopējās valodas pēctecību.
Normas pastāv arī neliterārās sfērās, piemēram, neliterārās sarunvalodas normas, dialektu normas, žargonu normas u.c.
Literāro valodas normu ievērošana visos literārās valodas funkcionālajos paveidos jeb stilos sekmē literārās valodas kā tautas kopējās valodas pēctecību.
Normas pastāv arī neliterārās sfērās, piemēram, neliterārās sarunvalodas normas, dialektu normas, žargonu normas u.c.
Liela nozīme literārās valodas un tās normu attīstībā ir daiļliteratūrai. Daiļliteratūras valodas stilā ir atļauts visu valodas līdzekļu lietojums (pat kļūdainu), ja tas ir pamatots ar māksliniecisku nolūku.
Paralēli literārajai valodai pastāv arī neliterārā sarunvaloda, ko daļa valodas lietotāju izmanto neformālajā mutvārdu saziņā, neievērojot literārās valodas normas nevienā no valodas līmeņiem (ne fonētikā, morfoloģijā, sintaksē, leksikoloģijā).
Valoda nav sastingusi, un arī literārās valodas normas patstāvīgi mainās – tās noveco, atjaunojas, mainās un pilnībā izzūd. Jebkura literārās valodas norma ir jāvērtē no mūsdienīguma viedokļa. Jaunās valodas parādības pēc to iederīguma valodas sistēmā vērtē valodnieki. Ieteicamās valodas normas tiek akceptētas un aprakstītas jaunākajos normatīvajos avotos (gramatikās, vārdnīcās u.c.) .
Uzskatāms piemērs normu maiņai ir darbības vārda "zināt" 3. personas lietojums, kas joprojām ir raksturīga kļūda gan runātā, gan rakstītā tekstā. Atrodi skaidrojumu par minētās normas maiņu Latviešu valodas aģentūras valodas konsultāciju elektroniskajā datubāzē.
Valodas kultūras jēdziena izpratnē izšķir divus līmeņus:
pareizuma līmenī valodas lietotājs zina literārās valodas normas, prot tās vērtēt “pareizs – nepareizs, atbilst valodas sistēmas prasībām – neatbilst tām, latviski – nav latviski”, spēj konstatēt daudzas elementāras valodas kļūdas;
meistarības līmenī valodas lietotājs spēj izvēlēties un lietot konkrētajai valodas situācijai vispiemērotākos valodas līdzekļus.
pareizuma līmenī valodas lietotājs zina literārās valodas normas, prot tās vērtēt “pareizs – nepareizs, atbilst valodas sistēmas prasībām – neatbilst tām, latviski – nav latviski”, spēj konstatēt daudzas elementāras valodas kļūdas;
meistarības līmenī valodas lietotājs spēj izvēlēties un lietot konkrētajai valodas situācijai vispiemērotākos valodas līdzekļus.
Meistarīgs valodas lietotājs un īpaši to profesiju pārstāvji, kuri “strādā ar valodu kā instrumentu”, kā, piemēram, dzejnieki, rakstnieki, tulkotāji, kultūras darbinieki, ne tikai palīdz saglabāt literāro valodu pareizuma līmenī, bet pilnveido un bagātina valodu.
Literārajā valodā visos valodas stilos ir svarīgi ievērot labas valodas jeb valodas kultūras pazīmes. Par tām plašāk šeit.