Teorija

Auseklis
auseklis.jpg

(1850 - 1879)
Beveriņas dziedonis
Beveriņas staltā pilī
Tāluvaldis valdīja.
Viņa slava tāļu, tāļu
Visā zemē izpaudās.
 
Igaunīši, bālenīši,
Naidu cēla Latvijā:
Viņas pilei virsū mācās,
Skaudras bultas šaudīja.
 
Kara – vētra, kara – vētra pili gāzīs gruvekļos!
Ai, ai, aijāja! pili gāzīs gruvekļos!
 
Ozolrungas, egļu vāles galvas skaldīs varoņiem.
Ai, ai, aijāja! galvas skaldīs varoņiem!
 
Augstu, augstu vaļā logā – vaļā logā
Vaidelotis parādās – parādās.
 
Sirmiem matiem, baltu bārzdu – baltu bārzdu,
Vaidu kokle rociņās – rociņās:
 
Strinkšķēja kokles, dziedāja vecais,
Igauņiem vāles iz rokām šļuka.
 
Nu vairs nerūca kara bungas,
Nu vairs nekvieca somu dūkas.
 
Dziesmu vairogs atsita bultas,
Dziesmu skaņa pārņēma troksni,
Dziesmu vara aizdzina karu,
Tautu izglāba dziesmu gars!
***
Gaismas pils
Kurzemīte, Dievzemīte,
Brīvas tautas auklētāj.
Kur palika sirmie dievi?
Brīvie tautas dēliņi?
 
Tie līgoja vecos laikos
Gaismas kalna galotnē.
Visapkārti egļu meži,
Vidū gaiša tautas pils.
 
Zelta stabiem, zītar – jumtu,
Sidrabotiem pamatiem.
To negāza gaisa vētras,
Kara viļņu bangojums.
 
Asiņainas dienas ausa
Tēvuzemes ielejā,
Vergu valgā tauta nāca,
Nāvē krita varoņi.
 
Ātri grima, ātri zuda
Gaismas kalna staltā pils.
Tur guļ mūsu tēvu dievi!
Tautas gara greznumi.
 
Sirmajami ozolami
Pēdīgajo ziedu dod:
Tas slēpj svētu piles vārdu
Dziļās siržu rētiņās.
 
Ja kas vārdu uzminētu,
Augšām celtos vecā pils!
Tālu laistu tautas slavu,
Gaismas starus margodam.
 
Zilā gaisā plivinātos
Sarkanbalti karogi,
Dobji, dobji atskanētu
Sirmo garu daiņojums.
 
Tautas dēli uzminēja
Sen aizmirstu svētumu:
Gaismu sauca, gaisma ausa,
Augšām cēlās Gaismas pils!
***
Ozoldēli, Liepas meitas
Bālas lapas aijājāsi
Rudens vēju gaudeņos
Rāmi, rāmi upe straujo,
Ziemas miegu domādam.
 
Ozoldēli, Liepas meitas
Upes viļņos rotājas:
Ozoldēli zīles mētā,
Liepu meitas vaiņakus.
 
Pušķojaties, Ozoldēli,
Liepu lapu vaiņakiem!
Verat krelles, Liepas meitas,
Ozolēnu zīlītēm!
 
Vītīs, vītīs liepas lapas
Trūdaliņas klēpītī.
Dusēs, dusēs zīlenītes,
Vēsā upes dibenā.
***
Bezdelīgām aizejot
Vingrojiet, spārnojiet
Caur gaisiem pār jūrām
No dziesmu lejas
Uz pasaku zemi!
 
Pasakiet tiem ļaudīm,
Ka bijāt Latvijā,
Ka bijāt Latvijā,
Dziesmotā tēvijā!
 
Kad aties Sniegamāt.
Kad atnāks Ziedumāt,
Tad atkal atspurdzat!
Tautiski padziedat!
***
Dievozolu trijotne
Kur Kaibaliņa glaužas
Pie vecās Daugavas,
Tur Laimas laikos zēla
Trīs dievu ozoli.
 
Tie kuplos zaru plēta
No kalna ielejā,
Un svētais debess klusums
Še notaļ mājoja.
 
Tur neskanēja dziesmas,
Nedz skaļi lūdzieni.
Tik sirdis laimē lēca
Šai dievu svētnīcā.
 
Tur zaļu zaru lika
Uz akmens ziedokļa,
Uz augšu acis vēra
Caur lapām rakstītām.
 
Te asi cirvji gāza
Šos svētos ozolus,
Un dievu nams bij ārdīts
Līdz pašiem pamatiem.
 
Vai mākat ar vēl stāvēt
Zem svētiem ozoliem,
Un tēvu garā noklīst
Uz debess dzīvokļiem?
 
Ej, raugies trijus celmus
Pie sērās Kaibalas.
Tā tev vēl tagad stāstīs
Par dievu ozoliem.

Atsauce:
Latvju lirika/R. Egle -Rīga: A. Gulbja grāmatu spiestuve, 1934. – 696 lpp. :il. – izmantotā literatūra: 17.-23. lpp.