Teorija

Auseklis
auseklis.jpg

(1850 - 1879)
Pēdējā lībieša domas pie Salacas ietekas
Vai grūtiem sapņu murgiem gars man pinas?
Vai prāts man patiesību acīm stād?
Es savas tautas pastarīts še stāvu,
Kur sirmas vēstis atnes Salaca.
Tās viņa dziļi ierok viļņu kapos,
Un apgaud sēri žēlā meldijā.
Vai mani tēvi skatīja tās rotas,
Kas zuda Beveriņas dziedoņiem,
Kas bija liktas Kļūmas svaru kausos,
Kam jānosver ir tautu nākotne?
Raug! Latvju brāļi tautu plūdos airē,
Un apdomīgi irkļiem rotājas.
Vai viņi zelta tīklus izmezdami,
Šo brīnišķīgo pērli izzvejos?
Man šķietas tā; jo viņu kuģiem, laivām
Vairs Aukuperons neplēš baltas buras,
Nedz Bangupūtis tās gar klintīm drāž.
Tās Jūras tēva karogs apsargā.
Tie krājas Jūras mātes platā gultā,
Un brīvas dziesmas dzemdē viņu krūts.
Tie zeltu smeļ un veltī savu tautu
Daudz simtiem, spožiem, dārgiem gabaliem.
Pēc dažiem simtiem Cerībiņas lomiem
Viens izsmels debess dārgo akmeni.
Tas tautai atkal atburs brīnum stāstus
Un skaistas, greznas dziesmu vāceles.
Un vecais Gars būs atkal jaunās miesās,
Un vecā Laima smaidīs tēvijā. –
 
Tiem, laiks vēl mācīties, ka dzimums līdzīgs
Ir upei, burbulīšus mezdamai,
Kas tvaicēdamā saulē izsīkdama
Līdz pēdējai čurkslai jūrā riet. –
 
Ar Dievu, svētā zeme, svētās alas,
Kur tēvi debess brīžus baudīja!
Ar Dievu Salaca, kas manus brāļus
Iekš viļņu šūpulīšiem aijāji!
Ar Dievu, vecā, baltā Laimas jūra,
Kas tēviem brīvestību mācīji.
Tie brīvestību arī zvērēja
Un turēja, kad svešie lauzās zemē.
Tie svešus elkus svieda tavos plūdos,
Un paši ar no māņiem šķīstījās.
Lai nemirstīgais latviets, mūsu brālis,
Vēl gadu tūkstošus ap tevi dej.
Lai tas ar piemin mūs, kas tumsā snaužam,
Kad slavas darbus tas zem saules dar’.
Un kamēr viņš vēl dzīvos Baltās krastos,
Mēs arī līdz ar viņu dzīvosim.
***
Trimpula
Kā Daugava vaida, un bangas kā krāc!
Kā Staburags asaras rauda!
Kā ozoli piekrastē briesmīgi šņāc! –
Tur dievi un sentēvi gauda.
 
Vai Pērkoņam tāpēc bij Daugavu rakt,
Ka dieviem un tēvijas sargiem
Būs skaudīgi slāpušiem ūdeni lakt,
Ar bizmaņiem kaudamies, bargiem?
 
Gan sentēvi mācēja pamielot tos
Ar saldo miestu un alu.
Tad nebij neviena, kas nelīgsmotos
Gar Latvijas Daugavas malu. –
 
Jūs meitiņas, šurpu ar vainadziņiem
Un mētrām un ozolu zariem!
Un puiši ar alu un karodziņiem;
Lai ziedojam slāpušiem gariem!
 
Lai Daugavas grīva līdz pamatiem žūst,
Pat jūra lai izsīktu sausa;
Tad Trimpum vēl mūžīgi alum būs plūst!
Lai sausam ir paši iz kausa.
 
Lai dzeram, lai dziedam, lai uzsākam diet!
Lai svēts mums ir dievības likums!
Lai Trimpus mums alu no jauna sāk liet!
Lai atdzīvo sentēvu tikums!
Atsauce:
Latvju lirika/R. Egle -Rīga: A. Gulbja grāmatu spiestuve, 1934. – 696 lpp. :il. – izmantotā literatūra: 17.-23. lpp.