1. Impresionisms

Impresionisms radās 19.gadsimta 60.gados Francijā. Impresionisti noraidoši attiecās pret mākslas akadēmijās studēto mākslu. Jaunie mākslinieki par svarīgāko uzskatīja dzīves realitātes, tās daudzveidības atspoguļojumu. Impresionisti lielu uzmanību pievērsa gaisa un gaismas izpētei, to ietekmei uz apkārtējo vidi un krāsu, tādēļ par būtiskāko impresionisti uzskatīja pilnīgāku pasaules attēlošanu savos darbos, uzsverot pasaules mainību, krāsu bagātību.

K.Monē "Dārzā"

K.Monē "Sieviete ar saulessargu"

Parīzē izveidojās mākslinieku grupa, kas sprieda, kādai vajadzētu būt glezniecībai. Mākslinieki pulcējās Šarla Gleira darbnīcā un neatkarīgajā akadēmijā "Academie Suisse". Aktīvākie mākslinieki šajā grupā bija Klods Monē, Kamils Pisaro, Alfreds Sislē un Ogists Renuārs.
Viņi devās plenēros (plenērs - gleznošana brīvā dabā), kur pētīja dabu dažādās diennakts stundās, dažādos gadalaikos, un secināja, ka vienas nemainīgas krāsas dabā nepastāv - piemēram, ēnas sniegā ir mainīgas, dienas vidū tās ir zilas, bet saulrietā - oranžas vai violetas.

Jauno mākslinieku darbus Parīzes Salona izstādēs nepieņēma, mākslas kritiķi tos nežēlīgi kritizēja, jo uzskatīja, ka tā nav māksla, ka šīs gleznas nav pabeigtas, tās ir tikai skices. Mākslinieki nolēma sarīkot savu izstādi.

 

1874.gadā Kapucīniešu bulvāra fotoateljē tika iekārtota izstāde. Tajā tika izlikts arī Kloda Monē darbs"Impresija. Saullēkts". Mākslas kritiķi negatīvi izteicās gan par šo izstādi, gan par Monē gleznu un mākslinieku grupu nievājoši nodēvēja par impresionistiem. Vēlāk šis apzīmējums kļuva par mākslinieku grupas nosaukumu.

 

K.Monē "Impresija. Saullēkts"

 

 Impresionisti mākslā ieviesa izmaiņas - glezniecībā ienāca gaiss, saule, gaišas krāsas un bezgalīgas toņu nianses.

1886.gadā notika franču impresionistu grupas pēdējā izstāde, pēc tam impresionistu grupa sašķēlās.

Viens no galvenajiem impresionisma glezniecības metodes izstrādātājiem.
Monē iedvesmu rada dabā, attēloja debesis, kokus, jūru un klintis. Viņam patika jūras viļņošanās, mākslinieks attēloja gaismas rotaļas jūras viļņos, gaismas radītos efektus. 

19.gadsimta 90.gados Monē sāka vienu un to pašu motīvu attēlot vairākkārt, dažādās diennakts stundās un laikapstākļos (piemēram, "Ruānas katedrāle" , 1893-1895).

Monē saistīja arī Parīzes bulvāri (darbs "Kapucīniešu bulvāris" , 1873).

Monē darbos, kuri gleznoti 20.gadsimta sākumā, jūtamas dekoratīvisma tendences (piemēram, darbs "Ūdensrozes" , 1914-1926).

Mācījies akadēmijā "Academie Suisse" Parīzē.
Viņš gleznoja Parīzes un Ruānas ielas un nomales, Sēnas krastus, pļavas, lauku ainavas ar zemnieku figūrām.

Pisaro, atšķirībā no citiem impresionistiem, tiecās pēc formas noteiktības un kompozicionālās stingrības.

Mācījās Šarla Gleira darbnīcā Parīzē.
Sislē gleznoja ainavas - Sēnas un Luāras ūdeņus, upju krastus, ziedoša pavasara un svelmainas vasaras noskaņas, ziemas ainavas ar piesnigušiem, sarmotiem kokiem.

Sislē uztver gaismas izmaiņas dabā, viņa krāsas ir maigas, toņi - izsmalcināti. Mākslinieka gleznu motīvi ir vienkārši, kompozīcijas - līdzsvarotas, krāsu gamma - gaiša, sabalansēta.

Mācījās Parīzes Daiļo mākslu skolā, pēcāk - Šarla Gleira darbnīcā.
Renuārs gleznoja ainavas, figurālas kompozīcijas, klusās dabas. Renuāru vairāk, nekā daba, interesēja cilvēks, tādēļ viņa darbos pārsvarā attēloti cilvēki.

Nozīmīgu vietu viņa gleznojumos ieņem sievietes tēls. Daudz gleznojis pilsētas dzīves, atpūtas un izpriecu ainas.

Arī portreta žanrā īpaša vieta ierādīta sievietei. Portreti lielākoties gleznoti plenērā. Renuāra portretiem raksturīgs dzīvesprieks.

Degā tikai daļēji strādāja pēc impresionistu grupas izstrādātās metodes. Viņš bija aktīvs šīs grupas dalībnieks un impresionistu izstāžu organizētājs.
Ilērs Žermēns Edgars Degā neilgu laiku studēja Daiļo mākslu skolā Parīzē, pēcāk papildināja zināšanas individuālās studijās.
Mākslinieku interesēja gaismas, īpaši - mākslīgās, to radītie efekti; kustības un to atveidi; fragmentārs ainu attēlojums. Viņa kompozīciju īpatnība - centrālais objekts bieži vien tik novietots iesāņus no darba centra. Atšķirībā no pārējiem impresionistiem, Degā negleznoja plenērā, bet strādāja darbnīcā.

Iecienītākās gleznotāja tēmas - hipodroms, zirgu skriešanās sacīkstes, žokeji, teātris, operas un cirka mākslinieki, baletdejotājas.
Degā saistīja arī vienkāršā darba darītāji - veļas mazgātājas, gludinātājas.

Liela loma Degā daiļradē ir arī portretiem. Tajos jūtams tēla psiholoģiskais raksturojums, izsmalcināts kolorīts. Portretējamie bieži vien attēloti sadzīviskā vidē.

Franču tēlnieks, viens no impresionisma tēlniecībā pamatlicējiem. Rodēna darbiem raksturīga reāla īstenības uztvere, emocionalitāte, filozofisks zemteksts, izteiksmīgs formu modelējums. Impresionisma pazīmes vērojamas gaismēnu efektos, kas rada nepabeigtības iespaidu, fiksētās acumirklīgās cilvēka kustībās, emocionālos stāvokļos. 
Mācījās Parīzes Dekoratīvās mākslas skolā, pēcāk pie tēlnieka un gleznotāja Antuāna Luija Barī.
Populārākie Rodēna darbi :
bronzas durvis "Elles vārti" Dekoratīvās mākslas muzejam, valsts pasūtījums (kompozīcija bija iecerēta kā Dantes "Dievišķās komēdijas" interpretācija, papildināta ar sengrieķu mitoloģijas motīviem, Bībeles mītiem, tēlnieka personīgām idejām; darbs netika pabeigts, taču atsevišķas tā skulptūras grupas vēlāk kļuva populāras kā patstāvīgi darbi, piemēram, "Domātājs" , "Skūpsts";

skulpturālā grupa "Kalē pilsoņi" , bronza, 1884-1888 (iedvesmu šim darbam sniedza Francijas 14.gadsimta vēsturiskie notikumi, Simtgadu kara epizode, kad seši Kalē pilsoņi no aplenktās pilsētas labprātīgi dodas nāvē, lai glābtu savu pilsētu. Visas figūras vieno traģiskais liktenis, katra no tām pauž atšķirīgas emocijas - vīrišķīgu apņēmību, pārliecību, šaubas, izmisumu).

Rodēns ir veidojis arī portretus, sniedzot precīzu portretējamā fizisko un emocionālo raksturojumu.