4. Zvaigznes zīme

 

Zvaigzne ir trešais nozīmīgākais debesu spīdeklis. Tai ir liela nozīme tumsas un pazemes spēku atvairīšanā. Uzskatīja, ka zvaigznes pasargā no ļauna.

 

Senlatvieši ticēja, ka katram cilvēkam ir sava zvaigzne, kura parādās pie debesīm cilvēkam piedzimstot un nomirstot. Krītošu zvaigzni uzskatīja par aizgājēja dvēseli.

Pēc zvaigznēm cilvēks orientējās naktī. Tā kā pulksteņu vēl nebija, tad zvaigznes palīdzēja noteikt laiku. 

 

Zvaigznes zīmei var būt četri, seši vai astoņi stari.

 

 

 

 

Īpaši grezns ir rīta zvaigznes simbols – auseklis (auseklītis). Auseklis ir zvaigzne ar astoņiem stariem. Tas simbolizē gaismas uzvaru pār tumsu. Ausekli uzskatīja arī par rītausmas dievību, kas cieši saistīts ar Mēnesi. Gan Ausekli, gan Mēnesi dēvēja par Dieva dēliem. Latviešu mitoloģijā Auseklis bieži viena minēts kā Saules vai Saules meitu precinieks.

 

 

Interesanti, ka pētnieki saskaitījuši šīs zvaigznes līniju un plakņu krustpunktus un ieguvuši skaitli 27, kas saistīts ar mēness ciklu – tas pie debesīm redzams aptuveni 27 naktis, tad aptuveni trīs naktis Mēness nav redzams, bet pēc tam cikls sākas no jauna. Tātad astoņstūru zvaigzne tika uzskatīta arī par Mēness gaitas simbolu.

 

 

Skaitlis 27 saistīts ar etnogrāfijā minēto skaitli trejdeviņi (trīs reizes pa deviņi, kopā – 27). Skaitlim trejdeviņi piedēvēja maģisku enerģiju, uzskatīja, ka lieta, uz kuras attēlots šis skaitlis, iegūst īpašu spēku. Tātad – astoņstūru zvaigzne ietver sevī skaitļa trejdeviņi spēku.

 

 

Senlatvieši ticēja, ka zvaigznes zīme ikdienā pasargā no ļauna, tā sniedz aizsardzību arī kara laikā. Uzskatīja, ka ar zvaigznēm rotāta sega miega laikā pasargāja gulētāja dvēseli.