Teorija

Autonomijas idejas
 
Kurzeme, Vidzeme un Latgale Krievijas impērijā atradās dažādās guberņās. Pirmā Pasaules kara laikā 1915. gadā Kurzemi okupēja Vācijas karaspēks un nodibināja militāro pārvaldi (Oberostu), fronte gāja gar Daugavu. Liela daļa (2/3) Kurzemes iedzīvotāju bija izdzīti no mājām, un devušies bēgļu gaitās Krievijas iekšienē. Arī Rīgas iestādes tika evakuētas.
 
latvijas_karogs_orig_big.jpg
(Attēlā: Latvijas Republikas karogs.)
 
Jau 1905. g. revolūcijas laikā izskanēja prasība apvienot visus latviešu novadus, taču revolūcijas apslāpēja šo ideju. Tikai pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Krievijā tā izskanēja no jauna. Pēc revolūcijas tika pasludinātas brīvības politiskajā, ekonomiskajā u.c. jomās. Latvieši sāka organizēties, lai apvienotu novadus un radītu latviešu pārvaldi. 1917. g. martā Valmierā sapulcējās Vidzemes zemes sapulce. Tika ievēlēta Vidzemes pagaidu zemes padome ar Kārli Ulmani un Andreju Priedkalnu priekšgalā.
 
 
latvia-ulmanis-k.jpg
Kārlis Ulmanis.
latvia-cakste.jpg
Jānis Čakste.
bb0db0ada3.jpg
Francis Trasuns.
 
Šajā laikā Kurzeme joprojām bija vācu okupācijas varā. Kurzemes bēgļu pārstāvji 1917. g. maijā sapulcējās Jurjevā (Tartu) un tur ievēlēja Kurzemes pagaidu zemes padomi ar Jāni Čaksti priekšgalā.

Maija sākumā Rēzeknē notika Latgales latviešu kongress, kurā tika ievēlēta Latgales pagaidu zemes padome ar Franci Trasunu un J. Rubuli priekšgalā. Tajā tika pieņemts lēmums, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta ar vienu valodu un tām jāapvienojas vienā valstī.
 
1917. g. Latvijā sāka dibināties pilsoniskās partijas: Zemnieku savienība, Nacionāldemokrātu partija, Neatkarības apvienība, Republikāniskā partija, Radikāldemokrātu partija, Latgales ļaužu partija. 1917. gada 12. augustā Rīgā sanāca latviešu sabiedrisko organizāciju konference, kas prasīja Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā, taču Pagaidu valdība pret šīm prasībām izturējās nelabvēlīgi. Līdz ar to latviešu sabiedrība sāka vairāk domāt par pilnīgu atdalīšanos no Krievijas.
 
 
Latviešu pagaidu nacionālā padome
 
 
1917. gada rudens notikumi pierādīja nepieciešamību dibināt Nacionālo padomi, kas varētu pārstāvēt latviešu intereses. Pēc vācu armijas ienākšanas Latvijā kļuva skaidrs, ka Krievija nespēj pasargāt Latviju un, ka Latvijas nākotne ir atkarīga no sabiedroto uzvaras pār Vāciju. Ieinteresēt Antantes valstis par Latvijas likteni varēja tikai tāda organizācija, kura būtu tiesīga uzstāties visas tautas vārdā.
 
1917. gada 16. novembrī Valkā sanāca pagaidu zemes padomju politisko partiju un sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Tā kā sapulcē nebija pārstāvētas minoritātes, tad organizāciju nevarēja nosaukt par Latvijas Nacionālo padomi. Tika izveidota Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP). LPNP izveidojās vāciešu neokupētajā Latvijas daļā kā pretsvars lielinieciskajai „Iskolata republikai.” Tika pieņemts lēmums, ka Latvija ir autonoma valsts vienība, kuras kārtība jānosaka Satversmes sapulcei. Lēmums tika pamatots ar tautas pašnoteikšanās principu, kuru pirms tam pasludināja ASV prezidents Vudro Vilsons. Tika noteikti LPNP galvenie uzdevumi:
  1. Latvijas Satversmes sapulces sasaukšana;
  2. autonomijas projekta izstrādāšana;
  3. Latvijas teritoriālā apvienošana, ārvalstu informēšana.
 
1917. g. 2. decembrī padome formāli deklarēja, ka līdz Satversmes sapulces sasaukšanai tā būtu vienīgā un pilntiesīgā latviešu tautas un Latvijas iedzīvotāju pārstāvētāja.
 
Voldemars_Zamuels.jpg
(Attēlā: Voldemārs Zāmuēls.)
 
Par LPNP valdes priekšsēdētāju ievēlēja advokātu Voldemāru Zāmuēlu, par viņa biedriem Kārli Pauļuku, Jāni Rubuli, Jāni Palcmani. Par sekretāru ievēlēja Kristapu Bahmani, viņa biedriem Jāni Akurateru un Kārli Skalbi. Tika nolemts uz ārzemēm sūtīt delegāciju (Zigfrīds Meierovics, Jānis Čakste un Jānis Kreicbergs).
(Padomes Ārlietu nodaļas delegācija Zigfrīda Meierovica vadībā panāca, ka Lielbritānija 1918. gada 11. novembrī de facto atzina LPNP par Latvijas pagaidu valdību.)
 
Sākotnēji LPNP darbojās grūtos apstākļos, jo boļševiki, kuriem piederēja faktiskā vara, bija negatīvi noskaņoti pret šo nacionālo organizāciju. 1918. gada 1. janvārī Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja (Iskolats) aizliedza Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes darbību, bet Iskolata priekšsēdētājs Fricis Roziņš (Āzis) kavējās lēmumu izpildīt, tādējādi LPNP turpināja darboties.
 
 
Demokrātiskais bloks
 
phpXxKy5w_12_jpg_full.jpg
(Attēlā: Miķelis Valters)
 
Paralēli LPNP vācu okupētajā Rīgā jau 1917. gada pirmajā pusē bija dibināta cita latviešu organizācija Demokrātiskais bloks, kurā ietilpa sociāldemokrāti, daļa Latviešu zemnieku savienības biedru, piemēram, Kārlis Ulmanis un Miķelis Valters (Pirmais latviešu sabiedriskais darbinieks, kurš publiski izvirzīja suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību 1903. gadā žurnālā „Proletārietis” rakstā „Patvaldību nost! Krieviju nost!”) u.c. partiju pārstāvji. Viņi okupācijas apstākļos uzturēja Latvijas pašnoteikšanās ideju. Ievērojot reālo situāciju, Demokrātiskā bloka pārstāvji ar savām prasībām vērsās pie Vācijas valdības un okupācijas iestādēm.
 
 
Padomju vara Latvijas teritorijā
  
1917. gada 24. un 25. oktobrī (7. - 8. novembrī) Krievijā Petrogradā notika Oktobra revolūcija, tika gāzta pagaidu valdība un visu varu pārņēma boļševiki (lielinieki). Varu pārņēma strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes.  Decembrī Valmierā luterāņu baznīcā notika Latvijas strādnieku, kareivju, bezzemnieku deputātu padomju II kongress, kurā tika pasludināta padomju varas nodibināšanās vācu neokupētajā Latvijas daļā - Vidzemē. Tika ievēlēts Iskolats – Latvijas padomju varas izpildorgāns, kā arī pirmā padomju valdība. Par tās priekšsēdētāju kļuva jaunstrāvnieks F. Roziņš. Jaunās Padomju Krievijas valdības pieņemtā "Krievijas tautu tiesību deklarācija" pasludināja valstī visu tautu līdztiesību.
 
Padomju varas darbība tika pārtraukta 1918.g. februārī, kad pēc izjukušajām Brestas miera sarunām Vācija okupēja visu Latvijas teritoriju.
 
Tomēr 1918. gada 3. martā Vācija un padomju Krievija noslēdza Brestļitovskas miera līgumu, ar kuru Krievija atteicās no Kurzemes un Vidzemes. Vācbaltieši vēlējās izveidot Baltijas hercogisti, kura būtu cieši saistīta ar Vāciju. Daļa labēji noskaņotu latviešu sāka atbalstīt savienību ar Vāciju. Latvijas Nacionālā padome 1918. gada pavasarī starptautiski izplatīja oficiālu protestu pret Brestļitovskas miera līgumu un Kurzemes aneksiju.
 
 
Vācu okupācija Latvijas teritorijā
  
1918. gada februārī vācu karaspēks ieņēma Latviju, Krievijai nācās atkāpties. 1918. g. martā pēc Brestļitovskas līguma parakstīšanas starp padomju Krieviju un Vāciju visu Latvijas teritoriju okupēja vācu karaspēks. Rezultātā aktivizējās baltvācu muižnieki, kuri cerēja izveidot Baltijas hercogisti. Neskatoties uz LPNP un Demokrātiskā bloka protestos, sākās hercogistes pārvaldes organizēšana. Vācijas sakāve Pirmajā pasaules karā tās plānus izjauca.

Rezultātā 1918. g. Latvijas teritorijā darbojās 3 politiskie spēki:
  1. Nacionālpatriotiskie (LPNP; Demokrātiskais bloks);
  2. lielinieciskie (boļševiki);
  3. provāciskie.
 
 
Tautas Padome
 
Vācijas sakāve Pirmajā pasaules karā radīja labvēlīgus apstākļus Latvijas valsts nodibināšanai. 1918. gada 11. novembrī tika noslēgts Kompjeņas pamiera līgums starp Vāciju un Sabiedrotajiem. Līdz ar to radās iespēja izveidot neatkarīgu Latvijas valsti. Jau 1918. gada 11. novembrī Anglijas ārlietu ministrs lords Artūrs Balfūrs paziņoja, ka angļu valdība atzīst Latvijas neatkarību de facto (par notikušu).
 
Sākās sarunas starp LPNP un Demokrātisko bloku par darbības saskaņošanu šajā virzienā. Abas organizācijas nevarēja vienoties par valsts iekārtu jaunajā valstī. Sociāldemokrāti vēlējās iedibināt sociālistisku iekārtu, bet tā nebija pieņemama citām partijām. Lai atrisinātu domstarpības starp LPNP un Demokrātisko bloku, tika nolemts dibināt jaunu latviešu tautas pārstāvniecības orgānu – Tautas padomi (TP). Līdz ar to Latviešu Pagaidu Nacionālā padome un demokrātiskais bloks iekļāvās Tautas padomē. TP dibināšana notika Rīgā 1918. gada 17. novembra vakarā Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās tagadējā Krišjāņa Barona ielā. TP dibināšanas sēdi vadīja Marģers Skujenieks.
 
latvia-zemgals.jpg
(Attēlā: Gustavs Zemgals)
 
Līdz Satversmes sasaukšanai tā kļuva par augstāko varas orgānu Latvijā. Par Tautas padomes priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Čaksti, bet par tā vietniekiem – sociāldemokrātu Marģeru Skujenieku un radikāldemokrātu G. Zemgalu. Par Pagaidu valdības Ministru prezidentu vienbalsīgi tika ievēlēts Zemnieku savienības izvirzītais kandidāts Kārlis Ulmanis. Tika nolemts 1918. g. 18. novembrī pasludināt Latvijas valsts dibināšanu.
 
TP nebija tautas vēlēta pārstāvniecība, lai gan tās sastāvā bija daudz locekļu, kuri tika ievēlēti dažādās vēlētās institūcijās 1917. gadā. TP darbība ilga 18 mēnešus, tas ir, no 1918. gada 17. novembra līdz 1920. gada 30. aprīlim.
 
TP sanāca astoņās sesijās un noturēja 57 kopsēdes. TP kontrolēja Pagaidu valdības darbību. Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18.  aprīlī. Satversmes sapulce savu darbu sāka 1920. gada 1. maijā. Pirmajā Satversmes sapulces sēdē TP priekšsēdētājs Jānis Čakste paziņoja par TP pilnvaru nolikšanu, un līdz ar to TP darbība bija beigusies.
 
 
Latvijas Republikas proklamēšana

1918. gada 18. novembris bija vēsa un apmākusies diena. II Rīgas pilsētas teātra telpās (tagadējā Nacionālā teātra) priekšsēdētāja biedrs Gustavs Zemgals (J. Čakste tobrīd nebija Rīgā) paziņoja, ka valsts vara Latvijā pāriet Tautas padomes rokās. Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludināja, ka "Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme, Latgale ), ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski republikāniska valsts, kuras Satversmi un attiecības ar ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes Sapulce, sasaukta uz vispārēju, abu dzimumu tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata." Pirmo reizi kā valsts himna skanēja „Dievs, svētī Latviju!”
  
meierovics-konkurss-.jpg
(Attēlā: Zigfrīds Anna Meierovics)
 
Par Latvijas pirmo Ministru prezidentu Tautas padome ievēlēja Zemnieku savienības līderi Kārli Ulmani. Par ārlietu ministru kļuva Zigfrīds Anna Meierovics. Par Tautas padomes prezidentu un līdz ar to arī par valsts pagaidu galvu tika izraudzīts advokāts Jānis Čakste.

Neraugoties uz baltvācu muižniecības atklāti negatīvo attieksmi, divas mazākas baltvācu partijas ieguva pārstāvniecību Latvijas Tautas padomē, un pirmajā valdībā bija viens ministrs vācietis. Tautas padomē bija pārstāvētas visas politiskās partijas, izņemot lieliniekus un galēji labējos.
Latvijas valsts tika pasludināta, bet reāli nepastāvēja, jo nebija ne noteiktas teritoriālās robežas, ne savas armijas, ne finansiālo līdzekļu. Bija izpostīta zeme, sagrauta rūpniecība, iedzīvotāji izklīduši. Latvijas teritorijā joprojām atradās vācu okupācijas karaspēks. Joprojām liela ietekme bija lieliniekiem, kuri cerēja atjaunot padomju varu.

Vissvarīgākais uzdevums bija izveidot savus bruņotos spēkus, bet Vācijas armijas vadība kavēja mobilizācijas pasākumus un drīzāk bija gatava iznīcināt savus ieroču krājumus, nekā nodot tos jaunajai valstij.
 
Atsauce:
http://lidzdarbojies.files.wordpress.com/2009/11/latvijas_karogs_orig_big.jpg
http://www.info-regenten.de/regent/regent-d/pictures/latvia-ulmanis-k.jpg
http://www.info-antike.de/regent/regent-d/pictures/latvia-cakste.jpg
http://rezekne.lv/typo3temp/pics/bb0db0ada3.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/5/52/Voldemars_Zamuels.jpg
http://www.lv.lv/wwwraksti/FOTOREPORTAZAS/phpXxKy5w_12.jpg_full.jpg
http://www.info-regenten.de/regent/regent-d/pictures/latvia-zemgals.jpg
http://www.mfa.gov.lv/data/dazadi/meierovics-konkurss-.jpg
http://latvija90.leta.lv/lv/pagatne/1918gada-17novembris-izveido-tautas-padomi-kura-ieveles-pirmo-latvijas-pagaidu-valdibu
http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvie%C5%A1u_Pagaidu_Nacion%C4%81l%C4%81_padome
http://www.aliens.lv/new.php?lang=lv&id=1&k=249
J. Freibergs „Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts”, Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs, "Latvijas vēsture", Zvaigzne, 1992.