Teorija

Viduslaiki ir Eiropas un Latvijas vēstures periods starp senajiem laikiem un jaunajiem laikiem.
Viduslaiki ir laikmets, kurš ilga aptuveni 1000 gadus (no 500. līdz 1500.g.). Šajā laika posmā Eiropa sasniegusi dažādas, kvalitatīvi atšķirīgas ekonomiskās, sociālās un kultūras attīstības pakāpes. Viduslaiku robežas nevar precīzi noteikt. Arī viduslaiku sākumu un beigas nevar datēt ar konkrētu gada skaitli.
 
Lai viduslaiku attīstībai varētu vieglāk izsekot, pieņemts šo laika periodu dalīt 3 posmos:
  1. Agrie viduslaiki (5. – 8.gs.);
  2. Attīstītie jeb ziedošie viduslaiki (8. gs. – 13. gs.);
  3. Vēlie viduslaiki (13. – 15.gs.).
 
Viduslaiku sākuma gada varianti:
  1. 375./376. g. – lielās tautu staigāšanas sākuma laiks;
  2. 410. g. – Romas krišana vestgotu rokās;
  3. 476. g. – pēdējā Romas imperatora gāšana;
Svarīgi!
Latvijā viduslaikus ievadīja Krusta kari 12. gadsimtā.

Viduslaiku beigu gadu varianti:
  1. 1492. g. Amerikas atklāšana;
  2. 1517. g. reformāciju sākums;
  3. 1789. g. Lielā franču buržuāziskā revolūcija.
 
Ilgu laiku jēdzienam „viduslaiki” kā sinonīms tika lietots jēdziens „feodālisms”. Tas radies 19. gs. pirmajā pusē. Ar to apzīmēja kārtību, kas valdīja Francijā pirms Lielās Franču revolūcijas (1789. – 1894.g.). Plašākā nozīmē to lieto kā pretmetu jēdzienam „moderns laikmets”, lai apzīmētu atpalikušu, savu laiku pārdzīvojušu sabiedrisko iekārtu. Vēsturē jēdzienu „feodālisms” pieņemts lietot šaurākā nozīmē . Tas ir atvasināts no vārda „feods”, kas latīņu valodā nozīmē lēnis. Ar to apzīmē juridiskas attiecības starp senjoriem un vasaļiem, kas saistītas ar zemes izlēņošanu.
 
Klosteru aizsākumi
Romas impērija pēdējos pastāvēšanas gadsimtos bija kļuvusi par kristīgu valsti. Kad sākās lielā tautu staigāšana, daudzi pārliecināti kristieši kļuva par mūkiem. Jāpiemin, ka jau kopš 2. – 3. gs. daži ļoti ticīgi kristieši Ēģiptē, Mazāzijā un Palestīnā, vēlēdamies norobežoties no pasaulīgās dzīves, apmetās neapdzīvotās vietās – alās un tuksnešos.
Svarīgi!
Pirmie kristīgie mūki vientuļnieki radās 3. gs., bet kopienas - 4. gs. Ēģiptē. 
Vēlāk mūki apvienojās dzīvei klosteros.
Klosteris ir mūku vai mūķeņu kopienas ēkas komplekss.
Klostera kompleksā ietilpst gan saimniecības, gan dzīvojamās, gan pašas Dieva lūgšanas vietas. Klosteros dzīvoja reliģiski pārliecināti cilvēki, kuri vēlējās norobežoties no pārējās pasaules un ziedot sevi Dievam.
 
greyfriar.jpg
Viduslaiku mūks.
 
Mūki atteicās no laicīgās dzīves, lai pievērstos tikai reliģiskai dzīvei.
 
Lai mūku kopienas varētu pastāvēt, vajadzēja noteikumus un vadību, kam pakļautos visi kopienas locekļi. Radās klosteru statūti jeb regulas. Strauja klosteru veidošanās Rietumeiropā notika 6. gs. Klosteros koncentrējās galvenās tā laika zināšanas. Tie bija zinātnes un izglītības centri. Senās Romas autoru darbos un Svētajos Rakstos atrodamās atziņas mūki piemēroja sava laika apstākļiem, tā radot viduslaiku kristīgo kultūru, kas bija tā laika Rietumeiropas garīgais pamats.
 
Mūkiem bija jāklausa abats - klostera priekšnieks. To ievēlēja klostera mūku kopiena, bet iesvētīja bīskaps, pasniedzot krustu, abata tērpu un zizli. Abats pārvaldīja klosteri ar padomes palīdzību, kura sastāvēja no vecākajiem brāļiem.
 
Rietumeiropā klosteri visagrāk radās Gallijā, Itālijā un Īrijā. Īrijā pirmo klosteri nodibināja Svētais Patriks (385. – 460. g.). Daudzi klosteru dēļ salu sāka dēvēt par "svēto salu". Īrijas klosteros ieviesa biežu grēksūdzi, kas vēlāk izplatījās arī citur.
 
Tā kā Īrija neietilpa bijušās Romas impērijas areālā, tur neizveidojās baznīcas hierarhija ar bīskapu centrā. Īrijai bija raksturīga mūku baznīca, ko vēlāk pārņēma arī skoti. Abati veica bīskapu funkcijas, bet mūki vadīja draudzes.
 
Ap 600. g. pirmie īru un skotu mūki uzsāka misionāru darbību – Franku valstī un ģermāņu ciltīs uz austrumiem no Reinas.
 
Klosteru funkcijas:
  1. reliģiskās - mūki lūdza Dievu gan par sevi, gan par citiem; daudzi dižciltīgie apdāvināja klosterus, lai par tiem tiktu skaitītas lūgšanas;
  2. sociālās - klosteros atradās naktsmītnes ikvienam ceļiniekam; dažos klosteros bija hospitāļi, kur rūpējās par slimajiem un vecajiem; klosteri rūpējās par atraitnēm un bāreņiem;
  3. izglītojošās - visi mūki bija izglītoti; pie klosteriem veidojās pirmās skolas; tajos bija bibliotēkas un skriptoriji - telpas, kurās glabāja un pārrakstīja dažādu autoru reliģiskus un pētnieciskus darbus; klosteru skolās mācīja zināšanu pamatus, apguva dievkalpojumu norisi un grāmatu pārrakstīšanas mākslu.
   
Sākumā klosteri tika dibināti, lai cilvēki, kas izšķīrās par atteikšanos no laicīgās dzīves, pieticībā un noslēgtībā varētu nodoties lūgšanām. Daži par mūkiem kļuva tikai mūža beigās, lai izpirktu savus grēkus. Nereti klosteros nonāca dižciltīgo ģimeņu jaunākās atvases, kuras bija palikušas bez līdzekļiem, jo mantojumu parasti saņēma vecākais dēls.
 
Mūki un mūķenes saņēma sabiedrības cieņu. Bieži vien klosteros nedižciltīgos nemaz neuzņēma.
 
Klosterus parasti būvēja pie nozīmīgākajiem satiksmes ceļiem vai pilnīgi nomaļās vietās.
 
Viduslaikos cilvēki burtiski uztvēra Bībelē rakstīto. Cilvēki atdeva mūkiem un garīdzniekiem pēdējo, kas tiem bija, jo cerēja, ka garīdzniecība (baznīcas kalpotāji) ar lūgšanām izglābs viņus no slimībām un neražas un, ka to dvēseles pēc nāves nonāks debesu valstībā. Klosteriem zemi un dārgas lietas dāvināja karaļi un dižciltīgie, kuri, izdarīto grēku dēļ, baidījās no Dieva. Tie pat kļuva par klosteru un citu baznīcu institūciju laicīgajiem aizgādņiem un sāka kontrolēt to īpašumus un ienākumus. Abati, pildot vasaļa pienākumus, bija spiesti bieži uzturēties galmos un doties dažādos braucienos. Klosteri saņēma bagātus ziedojumus, un mūki sāka dzīvot grezni. Klosteru statūtos tika ieviesti dažādi izņēmumi. Mūki savu ikdienas darbu veica arvien paviršāk. Klosteri arvien vairāk zaudēja savas sākotnējās funkcijas. Klosteros pat beigās bija atļauts dzīvot precētiem cilvēkiem.
 
Mūku ordeņi
Nursijas Benedikts un benediktīnieši
Nursijas Benedikts jeb Svētais Benedikts (ap 480-547) ir benediktīniešu ordeņa dibinātājs, kurš tiek uzskatīts par „Rietumeiropas mūku tēvu”.
Svētais Benedikts dzimis bagātā un dievbijīgā ģimenē Itālijā. Pārtraucis studijas Romā, Benedikts sāk vientuļnieka dzīvi kādā Apenīnu kalnu klints alā,  kur lūgšanās un gavēnī cīnās ar kārdinājumiem. Ar laiku pie viņa sāka nākt ļaudis, lūdzot padomus. Viņš 529. gadā nodibināja Montekasino klosteri (Uz dienvidiem no Romas) klosteri un formulēja regulu - klosteru dzīves noteikumus. Katram mūkam bija jādod solījumi – dzīvot paklausībā, šķīstībā un nabadzībā. Šos solījumus Benedikts apvienoja ar prasību dzīvot pastāvīgā vietā. Tieši ar to Rietumeiropas mūki atšķīrās no Austrumeiropas mūku kopienām, kuras klejoja no vienas vietas uz citu. Pāvests Gregors I Lielais uzskatīja Benedikta veikumu par Dieva brīnumu. Arī vēlākajos gadsimtos Benedikta izstrādātie statūti izplatījās no Itālijas līdz Īrijai un Polijai. Ar laiku benediktieši (mūki, kas dzīvoja saskaņā ar Benedikta noteikumiem) kļuva par visdaudzskaitlīgāko un visietekmīgāko mūku ordeni Rietumeiropā. Benedikts bija paraugs visiem vēlāko laiku klosteru abatiem, bet tā māsa Svētā Sholastika tika uzskatīta par benediktiešu sieviešu klosteru patronesi. Attiecībā uz askēzi (lūgšanas + gavēšana  + atturība) Benedikts bija pret pārmērīgu badošanos un ķermeņa šaustīšanu.
 
Monte_Cassino_Opactwo_1.jpg
Montekasino klosteris Itālijā.
 
DSCF3361.JPG
Nursijas Benedikts nodod savu regulu skolniekam.
 
Saskaņā ar benediktīniešu statūtiem mūkam diena jāpavada lūgšanās un darbā. Jau divos naktī kopīgā telpā guļošos mūkus zvans modināja uz pirmo lūgšanu. Līdz vakaram tie 7 reizes pulcējās uz kopīgiem dievkalpojumiem. Lūgšanu starplaikos mūki strādāja vieglus fizisku darbus - gatavoja dažādus priekšmetus baznīcai, kopa dārzu, lasīja, pārrakstīja un ilustrēja grāmatas. Uz kopīgām maltītēm mūki sanāca 2 reizes (ap 12 un ap 6). Benediktīnieši nedrīkstēja ēst gaļu. Ar laiku mūku dzīve mainījās, jo klosteri kļuva bagāti, klostera labā strādāja atkarīgie zemnieki. Atšķirībā no benediktīniešiem, Bizantijā un Krievzemē mūki nedzīvoja kopīgā telpā, bet katrs savā cellē - nelielā, atsevišķā dzīvojamā telpā.
 
Benediktīniešu ordenis ir būtiski ietekmējis visu kristīgo kultūru. Tas ir dāvājis Baznīcai vairāk kā 20 pāvestus, simtiem kardinālu un tūkstošiem bīskapu. Baznīca ir mantojusi benediktīniešu mūku pārrakstītās grāmatas.
 
Klinī
Ar laiku baznīcas bija kļuvušas bagātas un to amatpersonas baudīja pārticību. Aizraušanos ar laicīgām lietām nosodīja lielākā daļa ticīgo un daļa garīdznieku. Bija nepieciešama reforma, par kuras aizsācēju 910.g. kļuva kādā Burgundijas vietā – Klinī – nodibinātais klosteris, kurā tika ievēroti principi:
  1. Stingra Nursijas Benedikta statūtu ievērošana: dzelžaina disciplīna un paklausība abatam, pieticība apģērbā un uzturā, nozīmi piešķirot izglītībai, līgšanām un fiziskam darbam;
  2. Klosteris bija tieši pakļauts pāvestam, nevis tā dibinātājam vai vietējam bīskapam;
  3. Klinī klostera abatam bija garīga virsvadība pār citiem klosteriem, kas atzina un savā darbībā izmantoja kliniešu principus.
 
Klinieši pirmo reizi Rietumeiropas vēsturē  apvienoja atsevišķo klosteru pūliņus, lai sasniegtu mērķus, kas bija svarīgi visai baznīcai. Pirms tam klosteri darbojās izolēti, savstarpēji nesaistīti. Klinieši izveidoja klosteru apvienību ar pāvestu priekšgalā. Ap 1100. g. „Klinī valstībā” ietilpa aptuveni 1000 reformētu klosteru no Burgundijas, Francijas, Spānijas, Itālijas, Vācijas un Anglijas.
 
Klinieši uzsāka cīņu par to, lai visas pārējās baznīcas institūcijas atbrīvotos no laicīgo personu ietekmes. Pārveidojot baznīcu, viņi vēlējās pārveidot pasauli. Reformatori vēlējās aizliegt mācītājiem precēties un likt tiem dzīvot šķīstībā. Kopš 11. gs. vidus reformas tika īstenotas un kļuva par baznīcas dzīves normu.

Cisterciešu ordenis
Svarīgi!
Agrajos viduslaikos Rietumeiropas klosteros noteicošā loma bija benediktīniešiem, taču 11. - 13. gs. svarīgu lomu ieguva arī citi mūku ordeņi.
11. gs. izveidojās cisterciešu ordenis (to izveidoja benediktīniešu mūku grupa), kura brāļi kritizēja benediktīniešus par to tieksmi pēc greznības un nevēlēšanos strādāt grūtus darbus, jo pat dzīvojamo telpu uzkopšana bija atkarīgo zemnieku pienākums. Cistercieši dzīvoja vienkāršu dzīvi un stingri ievēroja gavēni. Cistercieši savu klosteri un mūku ordeni nodibināja Francijas apdzīvotā vietā Sito (latīniski - Cistercium).
 
12. gs. mūks Bernards no Klervo aicināja ordeņa brāļus kļūt par misionāriem un sludināt Kristus mācību pagānu zemēs. 12. gs. cisterciešu klosteru tīkls aptvēra visu Eiropu. Cistercieši centās klosterus dibināt nomaļās vietās. Viņi paši veica lauku darbus un cēla ēkas. Arī tiem tika dāvinātas zemes un, kad to rokās nonāca lielas bagātības, tie no saviem sākotnējiem principiem sāka atkāpties. Ar laiku atšķirības starp cisterciešiem un benediktīniešiem samazinājās.
 
Franciskāņi un dominikāņi
Svarīgi!
13. gs. sākumā izveidojās tā sauktie „ubagotājmūku ordeņi”, no kuriem ievērojamākie bija franciskāņi un dominikāņi. Dominikāņu ordeni sauc arī par Sprediķotāju ordeni.
To dibinātāji Asīzes Francisks un Dominiks pārmeta vecajiem ordeņiem, ka no mūkiem tie prasīja pieticību, bet ordeņi paši bija bagāti. Gan Francisks, gan Dominiks uzskatīja, ka klosteriem nav vajadzīgas bagātības un mūki var pārtikt no sava darba, bet, ja ar to būtu par maz, tad jāiet ubagot. Ubagotājmūku ordeņi netiecās pēc noslēgtības, bet darbojās pilsētās, cenšoties iegūt pēc iespējas vairāk piekritēju. Viņi rūpējās par nabagajiem un slimajiem. Liels bija to ieguldījums zinātnē un izglītībā. Īpaši izglītoti bija dominikāņi. Viens no ievērojamākiem viduslaiku filozofiem bija dominikāņu mūks – Akvīnas Toms.
 
St_Dominic.jpg
Svētais Dominiks.
 
Svētais Dominiks (ap 1170 -1221) ir dzimis Spānijā. 14 gadu vecumā Dominiks iestājas Valensijas augstskolā, kur studējis teoloģiju, izceļoties ar savu tikumību, lūgšanu garu un askētisko dzīves veidu. Kļuvis par priesteri, Dominiks ar saviem sprediķiem spēja tā ietekmēt klausītājus, ka daudzi grēcinieki pilnīgi mainīja savu dzīves veidu.
Dominiks ir izstrādājis sava ordeņa regulu. Ordenis ātri izplatījās visās katoliskajās zemēs.
 
Asīzes Francisks bija mūks un dzejnieks. Stāsta, ka neilgi pirms nāves viņš esot piedzīvojis garīgu parādību - viņam atvērušās Jēzus Kristus brūces pēdās, plaukstās un sānos (stigmas), no kurām tecējušas asinis.
 
Sabiedrības kārtas
Viduslaiku pirmajos gadsimtos dominēja priekšstats, ka sabiedrība iedalās 3 kārtās – laicīgajos ļaudīs, garīdzniekos (priesteros) un mūkos.
 
Pamatojumu šim dalījumam teologi atrada Bībelē un baznīcas tēva Augustīna mācībā. 10./11.gs. atšķirību dažādo slāņu dzīvesveidā skaidroja ar atziņu, ka visas kārtas ir noderīgas sabiedrībai. Saskaņā ar šo mācību cilvēkus iedalīja 3 citās kārtās – tajos, kas lūdza Dievu, tajos, ka karo un tajos, kas strādā. Šajā dalījumā mūki un garīdznieki ietilpa vienā grupā.
 
Garīdznieki un mūki tika atbrīvoti no pasaulīgām rūpēm. Viņu uzdevums bija lūgt Dievu, sludināt Dieva vārdu un veikt visas reliģiskās darbības. Viduslaikos cilvēka attiecībām ar Dievu bija svarīga loma. Tika uzskatīts, ka Dievam tuvāk atrodas tie cilvēki, kas bija nolēmuši kļūt par mūkiem vai garīdzniekiem.
 
Jaunā sabiedrības iedalījuma shēma tika interpretēta kā Dieva noteikta kārtība, kura netika apšaubīta. Tomēr katras kārtas dzīvesveids un sabiedriskais stāvoklis bija atšķirīgs, piemēram, mūkiem, kas dzīvoja šķirti no laicīgās pasaules, un garīdzniekiem, kas veica savus pienākumus. Par atšķirībām liecināja arī hierarhija, piemēram, priesteru vidū. Dižciltīgajam un politiski ietekmīgākajam bīskapam, kurš pārvaldīja lielus zemes īpašumus, bija maz kopīga ar vienkāršu ciema mācītāju. Pat būdams garīdznieks, bīskaps dzīvoja kā dižciltīgais, savukārt mācītājs daudz neatšķīrās rocības ziņā no saviem draudzes locekļiem.
 
Atsauce:
http://kenanderson.net/bible/assets/images/greyfriar.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/c/c3/Monte_Cassino_Opactwo_1.JPG
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 246. lpp.
http://www.wangfordweb.co.uk/resources/_wsb_384x290_Cluny+Abbey.jpg
http://www.greatdreams.com/sacred/St_Dominic.jpg
http://www.catholic.lv/w/Kalendars/svetie/julijs.htm
http://lv.wikipedia.org/wiki/Kategorija:Romas_kato%C4%BCu_m%C5%ABki
I. Misāns, V. Pāvulāns "Viduslaiku vēsture", Zvaigzne ABC, 1997.
V. Krieviņa "Pasaules vēstures īss izklāsts", Zvaigzne ABC.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC.