Teorija

Cilvēka un Dieva attiecības viduslaikos
tiesas-diena.jpg
Pastarā tiesa.
 
Viduslaikos cilvēka rīcības galvenais soģis bija Dievs neatkarīgi no viņa mantiskā stāvokļa vai stāvokli sabiedrībā. Cilvēki regulāri apmeklēja baznīcu, lūdza Dievu, nožēloja grēkus, jo dzīve šai saulē bija saistīta ar dzīvi viņsaulē. Plaši izplatīti bija stāsti par Jaunavu Mariju, Svēto Pēteri un citiem svētajiem. Ugunsgrēki, plūdi un citas stihiskas nelaimes tika uztvertas kā Dieva dusmas.
 
Viduslaikos valdīja uzskats, ka cilvēks ir grēcīga būtne. Par nāves grēkiem uzskatīja: negausību, skaudību, augstprātību, mantkārību, miesas kārību, niknumu, slinkumu.
 
Ja cilvēks nespēja pretoties šiem grēkiem, tam draudēja dvēseles nonākšana ellē. Bet to dvēselēm, kas darīja Dievam tīkamus darbus, bija jānonāk paradīzē. Cilvēki ticēja, ka pastarā tiesa var pienākt jebkurā dienā, un to izpratne par Dieva vai Sātana valstību nebija abstrakta, bet reāla.
 
elle.jpg
Grēcinieki ellē.
 
Svētceļojumi
Cilvēki, kura vēlējās izpirkt grēkus, devās svētceļojumos uz svēto apbedīšanas vietām. Šādām vietām, viņuprāt, piemita brīnumains spēks. Iecienītākie svētceļotāju galamērķi bija:
  • Kristus kaps Jeruzalemē,
  • Svētā Pētera atdusas vieta Romā,
  • kā arī apustuļa Jēkaba kapavieta Santjago de Kompostelā Ziemeļspānijā.
 
331_garden-tomb-36.jpg
Jēzus Kristus kaps Jeruzālemē.
 
Tālais un bīstamais ceļš līdz svētvietām bija kā sods par grēkiem, savukārt emocionālās atmosfēra attīrīja dvēseli. Daži svētceļnieki mūža nogalē devās uz svētvietām, lai viņus apglabātu svēto tuvumā.
 
11. gs. pirmajā pusē svētceļojumu uz Jeruzalemi un Santjago de Kompostelu apgrūtināja militāras sadursmes Tuvajos Austrumos un Pireneju pussalā.
 
11. gs. 70. gados Jeruzaleme nonāca mežonīgo tjurku karotāju – seldžuku rokās. Pireneju pussalā šajā laikā notika kristīgo valdnieku organizētās cīņas ar mauriem.
 
Papa_alessandro_II.jpg
Pāvests Aleksandrs II
 
1063. g. Aragonas karalis Ramiro mira karagājienā pret mauriem, satraucot daudzus kristiešus.
 
Nespēdama cīnīties ar turku pārspēku, Bizantija griezās pēc palīdzības pie Romas pāvesta. Pāvests Aleksandrs II aicināja palīgā Eiropas bruņniecību, paziņojot, ka visi kristieši, kas dosies uz Spāniju karā pret musulmaņiem, saņems grēku piedošanu. Tādā veidā  baznīca no idejas par mierīgu svētceļojumu izveidoja svētā kara ideju. Tādēļ krusta karu mēdz dēvēt arī par svēto karu, kurš notika ticības vārdā.
 
Lielākā daļa Eiropas iedzīvotāju 11. gs./12. gs. jau bija kristieši. Pagānu zemes vēl bija Baltijas jūras austrumu un dienvidu piekrastē, kur dzīvoja rietumslāvu, baltu un Baltijas somu tautas.
 
Krusta kara cēloņi
Krusta kara cēloņi nav tikai reliģiski, bet arī politiski, ekonomiski un sociāli.
  • Pārapdzīvotības izraisīts trūkums un bads spieda tautu doties karā.
  • Feodāļu ģimeņu jaunākajām  atvasēm, kas nevarēja cerēt uz mantojuma saņemšanu, tā bija iespēja iegūt jaunas zemes.
  • Bruņiniekiem bija raksturīga laupītkāre un piedzīvojumu alkas.
  • Pāvests vēlējās celt savu autoritāti, apvienojot Austrumu un Rietumu baznīcas.
  • Krusta karu patiesie politiskie un ekonomiskie cēloņi bija centieni šo karu organizētāju rokās pārņemt tirdzniecību Vidusjūras austrumdaļā.
  • Zemnieki cerēja jaunās zemēs iegūt brīvību.
  • Daļai krusta kara dalībnieku (kristiešiem) bija pārliecība par svēto vietu aizstāvēšanu, ja vajadzīgs, viņi pat bija gatavi mirt cīņā par savu ticību un pārliecību.
 
Krusta kara reliģiskie mērķi:
  • Īstenās ticības aizstāvēšana pret Dieva ienaidniekiem.
  • Svētu vietu aizstāvēšana no neticīgajiem un atbrīvošana no to varas.
  • Ticīgo aizstāvēšana pret neticīgajiem.
 
hhh.jpg
Krusta kara bruņinieki.
 
kreuzzug.jpg
Krusta karotāji dodas ceļā.
 
Krusta karotāju uzdevumi:
  • Svēto vietu (Palestīna) atbrīvošana no musulmaņiem.
  • Musulmaņu padzīšana no teritorijām, kas agrāk piederējušas kristiešiem (Pireneju pussala).
  • Dieva vārda izplatīšana ar varu, kur to nebija iespējams panākt mierīgā ceļā (Baltija, slāvu zemes).
  • To kristiešu pārmācīšana, kas tika pasludināti par ķeceriem (Dienvidfrancijā).
 
Tika uzskatīts, ka kara dalībnieki saņems attīrīšanos no visiem grēkiem un tie nokļūs debesu valstībā. Savukārt sabiedrības laicīgajai elitei – bruņiniekiem, kas stājās baznīcas dienestā, solīja arī iekaroto zemju iegūšanu īpašumā.
 
Bernards no Klervo - Klervo klostera abats, askēts, krusta karu teorētiķis, cisterciešu ordeņa mūks, kas 12. gadsimtā propagandēja krusta kara ideju kā svētu lietu un neticīgo nonāvēšanu kā Dievam tīkamu darbu.
 
Krusta karš ilga 2 gadsimtus (11. gs. – 13. gs). Tajā piedalījās gan bagātie, gan nabagie, gan dižciltīgie, gan varoņi, gan noziedznieki.
 
Krusta karus var iedalīt šādi:
  1. Pirmais krusta karš: 1096. g. – 1099. g.
  2. Otrais krusta karš: 1147. g. – 1149. g.
  3. Trešais krusta karš: 1189. g. – 1192. g.
  4. Ceturtais krusta karš: 1202. g. – 1204. g.
  5. Piektais krusta karš: 1228. g. – 1229. g.
  6. Sestais krusta karš: 1248. g. - 1254. g.
  7. Septītais krusta karš: 1270. g.
 
Ebreju iznīcināšana
Jau pirms pirmā krusta kara gājiena uz Tuvajiem Austrumiem Eiropā sākās nekristiešu iznīcināšana, Francijas un Vācijas pilsētās nogalinot ebrejus.
 
Līdz 11. gs. kristiešu un ebreju attiecības bija labas. Gadsimtu gaitā ebreji guva panākumus dažādās saimniecības nozarēs, īpaši starptautiskajā tirdzniecībā. Savas izglītības, valodu zināšanu un labo sakaru dēļ viņi kļuva pārāki par konkurentiem, izvēršot tirdzniecību plašās teritorijās. Tā kā baznīca aizliedza kristiešiem aizdot naudu, tad šai sfērai pievērsās ebreji. 11. gs. vairākās Eiropas pilsētās pat bija izveidojušies ebreju kvartāli.
 
11. gs., pieaugot naudas saimniecības nozīmei, daudzi bruņinieki, pilsētnieki, zemnieki nonāca naudas grūtības, kā rezultātā aizņēmās naudu no ebreju augļotājiem, kuru nespēja atdot, radot nepatiku pret ebrejiem. Ebrejiem bija nauda, kas daudziem krustu karu dalībniekiem trūka. Viņi arī uzskatīja, ka ebreju tauta ir vainojama Kristus nāvē.
 
1096. g. pavasarī no neorganizētajiem krusta kara dalībniekiem ar Pēteri Vientuļnieku priekšgalā varēja atpirkties. Tomēr, kad nāca agresīvi noskaņotās karotāju vienības ar dižciltīgo Emiho no Leiningenes  priekšgalā, sākās plaša mēroga masu slepkavības. Daudzviet vietējie zemes kungi atbalstīja ebrejus un deva viņiem patvērumu, tomēr daudziem bija bail no krustu karotāju atriebības.
  
1096. g. kļuva par sava veida robežšķirtni, kad notika pirmais masu antisemītisma uzliesmojums. Pēc 1096. g. sākās ebreju diskriminācija. Ebreji no tirdzniecības tika izstumti, kļūstot par atstumtajiem pilsētas iedzīvotājiem.
 
13. gs. baznīca izdeva aizliegumu ebrejiem ieņemt sabiedriskus amatus. Tika ieviests noteikums ebrejiem pie apģērba nēsāt piestiprinātu dzeltenu auduma gabalu un īpašas formas cepuri, kas bija sava veida kauna zīme. Ebrejus drīkstēja nesodīti aizskart un pazemot.
 
Atsauce:
http://www.ebaznica.lv/?p=4129
http://www.ebaznica.lv/?p=3831
http://www.adventisti.lv/lv/media_lv.php?type=vol&event=1&topic=81
http://lv.wikipedia.org/wiki/Romas_p%C4%81vestu_hronolo%C4%A3isks_uzskait%C4%ABjums
http://www.sragg.de/geschichte/Web%20Kreuzzuege/Erster_Kreuzzug/Kreuzzug1.htm
http://www.jadu.de/mittelalter/templer/pages/kreuzzuge.html
http://www.sragg.de/geschichte/Web%20Kreuzzuege/Definition/Kreuzzugdef.htm
http://chronico.de/erleben/wissenschaft/0000275/
"Pasaules vēsture vidusskolām", autoru kolektīvs, Apgāds Zvaigzne ABC, 2001, ISBN 9984-22-109-1