Teorija

  • Aptuveni pirms 4 – 2,5 milj. g.Afāras „pērtiķcilvēks” (Australopithecus afarensis)
  • Aptuveni pirms 3,5 – 1,5 milj. g.Āfrikas „pērtiķcilvēks” (Australopithecus africanus)
  • Aptuveni pirms 3 – 1,5 milj. g. – „prasmīgais cilvēks” (Homo habilis)
  • Aptuveni pirms 1,6 – 200 000 g. – „stāvusstaigājošais cilvēks” (Homo erectus)
  • Aptuveni pirms 200 000 – 30 000 g.neandertālietis (Homo neanderthalensis)
  • Aptuveni pirms 100 000 g. – mūsdienu cilvēka (Homo sapiens) parādīšanās
 
Antropoģenēze
Antropoģenēze (grieķu anthropos - cilvēks, genesis - izcelšanās) mācība par cilvēka izcelšanos. Tā apskata cilvēka kā atsevišķas sugas Homo sapiens veidošanos un attīstību evolūcijas ceļā no citiem hominīdiem un cilvēkpērtiķiem. Ar antropoģenēzes izpēti nodarbojas vairākas zinātnes - antropoloģija, primatoloģija, arheoloģija, lingvistika un ģenētika.
 
Lai gan valdošais priekšstats par cilvēka rašanos un attīstību saistīts ar mūsdienu zinātnes sasniegumiem evolūcijas teorijā, tomēr šie cilvēcei tik būtiskie jautājumi tiek skaidroti dažādi.
 
Šobrīd zinātnē valdošā un faktiem vispilnīgāk pamatotā ir teorija, ka cilvēks veidojies no dzīvnieku pasaules ilgstošas evolūcijas gaitā. To sauc par antropoģenēzes evolūcijas teoriju. Mūsdienu cilvēks ietilpst pērtiķu jeb primātu kārtas hominīdu dzimtas jeb cilvēkveidīgo dzimtā. Tāpat primātu kārtā ietilpst daudzi mūsdienu cilvēkpērtiķi (orangutāni, gorillas u.c.).
 
Č. Darvina evolūcijas teorija
charles_darwin_011.jpg
Čārlzs Darvins.
 
Zinātniska interese par antropoģenēzi radās jau 19. gs. vidū, kad Čārlzs Darvins izveidoja teoriju par cilvēka izcelšanos no pērtiķa evolūcijas ceļā. Angļu dabas pētnieks, kolekcionārs un ģeologs, kurš vāca, apkopoja un sistematizēja zinātniskos novērojumus, secināja, ka dzīvās sugas ir attīstījušās evolūcijas gaitā no kopīga senča un gājuši cauri procesam, ko Darvins nosauca par dabisko izlasi. Darvina teorija lika pamatus mūsdienu izpratnei par evolūciju, tādēļ viņu uzskata par evolūcijas teorijas (darvinisma) pamatlicēju.
Evolūcijas teorija mūsdienu cilvēka (Homo sapiens) izcelšanos skaidro ar dabiskās izlases procesiem.
 
Evolūcijas gaitai ir iespējams izsekot, pētot seno būtņu fosilās (latīņu val. fossilis – izrakts; parasti augu vai dzīvnieku paliekas, kas saglabājušās pārakmeņojumu veidā) kaulu paliekas.
 
Dziļāka antropoģenēzes jautājumu risināšana sākās tikai 20. gs. 20. – 30. gados.
 
Joprojām pastāv dažādi zinātnieku viedokļi par Homo ģints attīstības gaitu, tomēr viens gan ir skaidrs, ka tā nav vienlaidu līnija, kur sākumā atrodas cilvēkveidīgie pērtiķi, bet līnijas beigās Homo sapiens. Tas ir sazarotu līniju kopums, jo evolūcijas gaitā paralēli pastāvēja dažādas radniecīgas būtnes, un dabiskās atlases gaitā no viena atzara izveidojās mūsdienu cilvēks.
 
Antropoģenēze un reliģija
Antropoģenēzes jautājumi tiek aplūkoti dažādās reliģijās. Kristīgā antropoģenēzes skatījuma avots ir Vecās Derības Pirmā Mozus grāmata. Tajā cilvēka rašanās aprakstīta kā Dieva radošas gribas akts. Kristīgajā pasaulē šis stāsts tika uztverts burtiski, līdz ar to 19. gs. vidū starp Č. Darvina teorijas piekritējiem un kristīgo konfesiju pārstāvjiem notika asas diskusijas. Mūsdienās nepastāv krasas pretrunas starp kristīgo un evolūcijas antropoģenēzes koncepciju. Atšķirība ir tajā, ka evolūcijas teorijā par kritērijiem, kas ļauj jebkuru būtni uzskatīt par cilvēku, atzīst fiziskas un sociālas parādības, bet kristīgās pasaules piekritēji – Dieva dotas dvēseles kritēriju.
 
Antropoģenēze un zemes ārējie spēki
20. gs. 60. gados tika veikts atklājums, kas ļāva izvirzīt hipotēzes par antropoģenēzes saistību ar Zemes ārējiem spēkiem.  Tika konstatēts, ka dzīvībai uz Zemes, sākot no mikroorganismiem un beidzot ar cilvēku, ir vienots ģenētiskais kods. Taču pēc Č. Darvina evolūcijas teorijas konkrēta dzīvā organisma ģenētiskajam kodam jāatšķiras no cita organisma ģenētiskā koda, tomēr atšķirības ir samērā nelielas.
 
Šis 20. gs. 60. gadu atklājums ļāva izdarīt pieņēmumus, ka viss dzīvais ir strauji attīstījies no vienotas organiskas pirmmatērijas. Rezultātā radās jaunas hipotēzes, ieskaitot teorijas par ārpuszemes civilizācijām.
 
Kosmosa-iespejams-1.jpg
 
Cilvēks un dzīvnieks
Lai risinātu sarežģīto jautājumu „cilvēks – dzīvnieks”, antropoģenēzes evolūcijas teorijā pieņemts izvirzīt 2 kritērijus: fizisko un sociālo.
  • Morfoloģiskais kritērijs ietver sevī pētāmās būtnes un mūsdienu cilvēka fizisko līdzību, ķermeņa uzbūves īpašības (stāvusstaigāšana, smadzeņu apjoms, galvaskausa struktūra, precīzijtvēriens (spēja savienot īkšķi ar citu pirkstu galiem, noturot nelielus priekšmetus) u.c. pazīmes).
  • Sociālais kritērijs ietver būtnes spējas darināt darbarīkus un lietot tos, pārveidojot vai ietekmējot apkārtējo vidi.
Neskatoties uz kritērijiem, pētnieku vidū nav viennozīmīga viedokļa par Homo ģints pirmsākumiem.
 
Antropoģenēzes virzītājspēki
Evolūcijas teorijā apgalvo, ka cilvēka attīstību noteica mainīgā apkārtējā vide. Savukārt kristīgajā pasaulē par antropoģenēzes virzītājspēku tiek atzīts Dievs, tā griba.
 
Pastāv divi uzskati par vides nozīmi cilvēka attīstības procesā:
  1. Jebkurā dzīvo organismu populācijā neatkarīgi no ārējiem apstākļiem rodas un pastāv jaunas mutācijas (dzīvo organismu pārmainītu pazīmju vai īpašību kopums, kas iedzimst nākamajās paaudzēs). Noteiktos vides apstākļos notiek izlases process un rezultātā izplatās videi piemērotākā forma. Mainoties ārējiem apstākļiem attīstās noteiktiem vides apstākļiem vispiemērotākās mutācijas. Videi tiek ierādīta pasīva loma.
  2. Vide un tās apstākļi izmaiņas rada jaunas mutācijas, no kurām attīstās un nostiprinās sekmīgākās, apstākļiem atbilstošākās.
 
Šobrīd antropoģenēzē lielākā daļa pētnieku uzsver vides aktīvo lomu. Piemēram, paleoantropologs R. Līkijs uzskata, ka cilvēks lielā mērā ir nejaušības, izdevīgu vides apstākļu lolojums, ko veidojuši dabiskās izlases likumi.
 
Senākie primāti
Klimata un vides izmaiņas, kas ietekmēja antropoģenēzi, sākās aptuveni pirms 35 miljoniem gadu. Pakāpeniski kļuva aukstāks. Sezonāli vienmērīgu klimatu ar tropisko mežu veģetāciju nomainīja vēsāki laika apstākļi. Āfrikā tropisko mežu vietā parādījās atklātas savannas (plaši tropu līdzenumi, kur aug galvenokārt zāle ar retiem kokiem un krūmiem. Šādos apstākļos norisinājās hominīdu sākotnējā evolūcija. Jaunie vides apstākļi radīja pērtiķu kārtas sazarošanos.
 
savanna.jpg
Savanna.
 
Vismaz viena no tām, pielāgojoties vides prasībām, miljonu gadu ilgā attīstībā nonāca līdz Homo bioloģiskajai ģintij.
 
Pastāv uzskats, ka hominīdi un cilvēkpērtiķu dzimta nodalījušās aptuveni pirms 15 miljoniem gadu. (Tomēr nesenie molekulārās bioloģijas pētījumi rāda, ka pirms 6 – 7 miljoniem gadu cilvēkpērtiķiem un šimpanzēm varēja būt kopīgi priekšteči.)
 
Viena no senākajām pērtiķu kārtas zināmajām būtnēm ir eģiptopiteks, kuras fosilās atliekas pirmo reizi konstatētas 1984. gadā Faijūmas oāzē Ēģiptē. Tā bija neliela būtne (svars 4 – 4,5 kg), kas dzīvojusi aptuveni pirms 35 – 30 milj. gadu tropiskajos mežos.
 
Tālākā evolūcijas gaitā daļa pērtiķu kārtas būtnes palika tropiskajos mežos, bet daļa piemērojās dzīvei klajākā vidē. Veidojās jaunas formas – ramapiteki. Domājams, ka tam bija raksturīga stereoskopiska krāsu redze, kauliņstaigāšana (atbalstoties uz zemes ar priekšējām ekstremitātēm uz saliektām plaukstām) un roku precīzijtvēriena pirmsākumi. Ramapiteks dzīvojis aptuveni pirms 15 milj. gadu.
 
DSCF2934.JPG
Antropoģenēzes norise.
 
Australopiteki
Australopiteki – (latīņu val. australis – dienvidu; grieķu val. – phitēkos – pērtiķis) – izmiruši cilvēkpērtiķi, kuriem bija gan cilvēku, gan pērtiķu pazīmes.
australopithecus.jpg
Australopiteks.
 
Australopiteki pārstāv atsevišķu, izzudušu pērtiķu kārtas ģinti. Tie nepieder pie hominīdiem, tomēr cilvēkveidīgo būtņu pirmsākumi tiek saistīti tieši ar viņiem.
 
Australopiteki jeb „pērtiķcilvēki” parādījās Āfrikā aptuveni pirms 4 milj. gadu. Eksistēja 3 australopiteku sugas. Pirms 3 - 2,5 milj. gadu no vienas šīs sugas attīstījās pirmās cilvēkveidīgās būtnes, kas piederēja pie Homo ģints. Gan australopiteki, gan agrīnie Homo ģints pārstāvji dzīvoja līdzās aptuveni 1 milj. gadu. Ir pat uzskats, ka pie australopiteku izzušanas vainojama to augstāk attīstītie pēcteči.
 
Vairums paleoantropologu Homo ģints attīstību saista ar Australopithecus afarensis (Afāras australopiteks; nosaukums radies no Afāras tuksneša Etiopijā, kurā atklātas šīs būtnes fosilās paliekas).
 
Afāras australopiteku pazīstamākais pārstāvis ir „Lūsija” – paleoantropologa D. Džohansona 1974. gadā Etiopijā konstatētās fosilijas, kuras sevī apvieno gan pērtiķu, gan hominīdu pazīmes. „Lūsijai” bijuši 19 – 21 gads. Tā bijusi 1 – 1,2 m gara, svērusi 25 - 27 kg. Tās smadzeņu apjoms ir aptuveni tāds pats kā šimpanzēm, tomēr galvaskausa uzbūvē vērojamas cilvēka iezīmes. Šī būtne staigājusi stāvus.
 
lucy.jpg
Lūsijas rekonstrukcija.
 
Nākošais australopiteku attīstības posms saistāms ar Australopithecus africanus (Āfrikas australopiteku), kurš dzīvojis aptuveni 3 - 1,5 milj. gadu. Tas bija auguma ziņā mazliet garāks. Arī tā smadzenes bijušas lielākas, aptuveni 450 kvadrātcentimetru.
 
Homo habilis
79539-004-6D93BE53.jpg
tallan.jpg
 
Homo habilis – „prasmīgais cilvēks” tiek uzskatīts par senāko zināmo Homo ģints pārstāvi. Gan morfoloģiskais, gan sociālais kritērijs ļauj to pieskaitīt pie cilvēkveidīgām būtnēm. Tas dzīvojis pirms 2,5 – 1,5 milj. gadu. Šo būtņu fosilās atliekas konstatētas Āfrikas austrumos un dienvidaustrumos.
 
Tiek uzskatīts, ka Homo habilis attīstījies no Australopithecus afarensis vai no Australopithecus africanus.
 
Homo habilis augums pārsniedza 1,5 m. Tā stāvstaigāšanas spējas bijušas tuvas mūsdienu cilvēkam. Izteikti cilvēciskāka bijusi arī galvaskausa forma. Arī smadzeņu apjoms bijis lielāks. Daži zinātnieki izteikuši pieņēmumu, ka tie savā starpā sazinājušies, izmantojot primitīvu valodu.
 
Homo erectus
79538-004-F996FC7F.jpg
 
Pirms 1,6 milj. gadu no Homo habilis attīstījies Homo erectus – „stāvstaigājošs cilvēks”. Tam bija lielāks un masīvāks ķermenis un tā ārējais izskats līdzinājies mūsdienu cilvēkam. Lielāko pārstāvju augums sasniedza 1, 8 m. Arī to smadzeņu apjoms bija lielāks kā Homo habilis. Homo erectus galvaskausam bija raksturīga zema, pieplacināta forma ar izteikti slīpu pieres daļu, masīvi uzacu vilnīši, plakana un neizteiksmīga seja, neizvirzīts zods. Tie apstrādāja akmeni, izgatavoja akmens darbarīkus, izmantoja uguni un medīja. Tas ļāva paplašināt to apdzīvotības areālu. Homo erectus atsevišķas grupas nonāca Eiropā (900 000 – 850 00 gadu), Austrumāzijā (Sinantrops – apzīmējums vienai no Homo erectus pasugām,kuru fosilās atliekas pirmo reizi konstatētas Ķīnā), kā arī Dienvidaustrumāzijā.
 
Homo neanderthalensis
79540-004-741FDBF9.jpg   3a4407f02a239b052a1bd84c943cbca91235240715_full.jpg   neanderthal_2d.jpg
 
Nākošais hominīdu attīstības posms antropoģenēzē ir neandertālietis (nosaukums radies 1865. gadā, kad Neandertāles ielejā (netālu no Diseldorfas Vācijā) atrada šīs būtnes paliekas) – cilvēkveidīgo būtņu suga, kas pēc ķermeņa uzbūves visvairāk līdzinās mūsdienu cilvēkam. Tie apdzīvoja Eiropas un Āzijas teritorijas. Tie pastāvēja pirms 200 000 – 30 000 gadu.
 
Neandertālieša fiziskā uzbūve no mūsdienu cilvēka uzbūves atšķīrās tika ar masīvāk veidotu ķermeni un galvaskausa formas arhaiskām iezīmēm. Tā smadzeņu apjoms pārsniedza pat vidējo mūsdienu cilvēka smadzeņu apjomu. Daži zinātnieki neandertālieti uzlūko kā mūsdienu cilvēka tieši priekšteci, bet citi par izmirušu atzaru.
 
Homo sapiens
76397-004-C79D48BB.jpg
 
Ne vēlāk kā pirms 100 000 gadu izveidojās mūsdienu cilvēks Homo sapiens – „saprātīgais cilvēks”.
 
Senākos mūsdienu cilvēkus, kas dzīvoja akmens laikmetā mēdz dēvēt par kromaņoniešiem. Nosaukums saistīts ar Homo sapiens fosilu atradumu 1868. gadā Kromaņonas alās mūsdienu Francijas teritorijā. Tā ķermeņa un galvas uzbūve bijusi pilnīgi mūsdienīga. Neizteikti palikuši uzacu valnīši, labi veidots zods, kā arī mūsdienu cilvēka smadzeņu apjoms.
 
Ar Homo sapiens noslēdzās antropoģenēzes process. Sākās jauni procesi cilvēces aizvēsturē – kaula un akmens apstrāde, jaunas darbarīku formas, mākslas darbi un reliģiskie priekšstati
 
Joprojām pastāv uzskats, ka mūsdienu cilvēka pirmdzimtene meklējama Āfrikā. Jau akmens laikmeta sākumā tas nonācis Eiropā, Āzijā, Amerikā un Austrālijā.
 
Mūsdienās joprojām pastāv dažādi, nereti pilnīgi pretēji viedokļi par antropoģenēzes norisi.
 
Atsauce:
http://maniadehistoria.files.wordpress.com/2009/03/charles_darwin_011.jpg
http://www.tribine.lv/upload/8637/images/Kosmosa-iespejams-1.jpg
http://atoc.colorado.edu/~cassano/atoc4750/Daily_images/20080205/savanna.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2000, 13.lpp.
http://www.atractor.info/atracta/2006/10/10/img/australopithecus.jpg
http://culturaperta.files.wordpress.com/2010/04/lucy.jpg
http://media-2.web.britannica.com/eb-media/39/79539-004-6D93BE53.jpg
http://biblioteca.udg.es/fl/sahara/gifs/tallan.jpg
http://media-2.web.britannica.com/eb-media/38/79538-004-F996FC7F.jpg
http://media-2.web.britannica.com/eb-media/40/79540-004-741FDBF9.jpg
http://img3.ak.crunchyroll.com/i/spire1/3a4407f02a239b052a1bd84c943cbca91235240715_full.jpg
http://muqui.files.wordpress.com/2009/01/neanderthal_2d.jpg
http://media-2.web.britannica.com/eb-media/97/76397-004-C79D48BB.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Antropo%C4%A3en%C4%93ze
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2000.