Likumus un noteikumus sauc par normatīvajiem tiesību aktiem. Tie ir sakārtoti noteiktās pakāpēs jeb hierarhijā. Tas nozīmē, ka ir augstāki un zemāki tiesību akti. Augstākie nosaka, kas jāņem vērā pieņemot zemākus. Hierarhijas virsotnē atrodas valsts pamatlikums- Latvijā- Satversme, citās valstīs saukta arī par konstitūciju. Konstitūcija nosaka valsts kopējo raksturojumu un mērķus, valsts iekārtas aprakstu, valsts iedzīvotāju būtiskākās tiesības.
1. attēls: Atis Kronvalds
Latvijas Republikas Satversme tika pieņemta 1922. gada 15. februārī, to pieņēma Satversmes sapulce pēc 2 gadu darba, kuru uzsāka 1920. gada 1.maijā, par pamatu tika ņemtas Francijas un Veimāras republikas konstitūcijas. Satversme stājās spēkā 1922.gada 7. novembrī.
Latvijas Satversmē ir 116 panti, kuri sadalīti 8 nodaļās. Valsts svarīgākos principus nosaka 1.nodaļa, no 2.-7. nodaļai ir veltīta svarīgākajām valsts institūcijām (Saeimai, Valsts prezidentam, Ministru kabinetam, tiesai, Valsts kontrolei). 8.nodaļa nosaka cilvēka pamattiesības.
Satversme nosaka:
1. Kādi ir galvenie principi, uz kuriem balstās valsts.
2. Kā veidota valsts pārvalde
3. Kādas ir pilsoņu tiesības un brīvības.
2. attēls: LR Satversme – Valsts pamatlikums jeb konstitūcija
Laikā no 1934.-1940.gadam Latvijā pastāvēja K. Ulmaņa autoritārais režīms, un Satversmes darbība tika apturēta.
Padomju varas (okupācijas) gados 1940.-1991. Satversmes darbība nebija iespējama, tā tika atjaunota līdz ar valstiskās neatkarības atgūšanu.
Latvijas Satversmei ir ievads jeb preambula un 8 nodaļas, 116 panti. Lielāko daļu pantu var grozīt Saeima, bet 76. Pants nosaka, ka to var darīt ja labojumiem piekrīt 2/3 deputātu. 77.pants nosaka, ka 1., 2., 3., 4., 6., un 77., pantu var grozīt, ja to atbalsta referendumā iedzīvotāji. Minētie panti nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, vara pieder Latvijas tautai, tāpat iezīmē Latvijas teritoriju, valsts valodu, simbolus-karogu, ģerboni, himnu un Saeimas ievēlēšanas kārtību.