Teorija

Pāvests un katoļu baznīcas augstākie garīdznieki sākumā nenojauta, cik bīstams var kļūt Lutera darbība. Laikam ritot, viņi saprata, ka protestantisma darbība ir varens un ietekmīgs spēks. Vajadzēja rīkoties enerģiski, lai sevi aizsargātu. Katoļu baznīca sasauca Tridentas koncilu, kas ar pārtraukumiem 16. gs. vidū darbojās gandrīz divdesmit gadus.
Tridentaskoncils bija augstākās katoļu garīdzniecības sanāksme 16. gs., kurā izskatīja jautājumus par pārmaiņu nepieciešamību baznīcā.
Koncila lēmumi stipri mainīja katoļu baznīcas dzīvi. Tika aizliegts pārdot indulgences un baznīcas amatus.
 
Lai mēģinātu saglābt savas pozīcijas un nepieļautu protestantisma tālāku izplatīšanos, katoļu baznīca uzsāka pretreformāciju. Tās iedarbīgākie ieroči bija inkvizīcija un Jezuītu ordenis.
Pretreformācija – katoļu baznīcas politika, lai apturētu reformācijas izplatību pirms katoļu baznīcas iekšējās reformas.
Inkvizīcija bija īpaša tiesa. Parastā tiesa soda par cilvēka rīcību, savukārt inkvizīcija sodīja par cilvēka domām. Inkvizīcijas rīcībā bija daudz spiegu, kas meklēja herētiķus (herētiķi jeb ķeceri - cilvēki, kuru uzskati un darbība ir pretrunā ar oficiālo baznīcas kārtību).
 
Cilvēkus arestēja, spīdzināja, lai piespiestu atzīties neticībā, pēc tam sadedzināja sārtā.
 
Inkvizīcija arī cenzēja grāmatas: tikai ar tās piekrišanu katoļu zemēs varēja iespiest grāmatas. Inkvizīcija sastādīja „Aizliegto grāmatu sarakstu”. Sarakstā esošās grāmatas nedrīkstēja iespiest no jauna, pirkt, pārdot un lasīt.
 
aaax.jpg
Inkvizīcija
Par inkvizīciju sauca 1233. gadā dibināto katoļu baznīcas tiesu, kuras uzdevums bija vajāt, tiesāt un sodīt ķecerus.
Pamats cilvēku vajāšanai bija tiesnešu novērojumi, kā arī iesniegtās sūdzības vai ziņojumi. Katra kristieša pienākums bija uzrādīt atkritējus no ticības. Ne apsūdzētāju, ne liecinieku vārdus apsūdzētais neuzzināja. Ja apvainotais neatzinās, viņu spīdzināja, ja notiesāt varēja tikai uz atzīšanās pamata. Bieži spīdzināšanu turpināja līdz apsūdzētā sakropļošanu līdz nāvei, jo cilvēki negribēja atteikties no saviem uzskatiem.
 
Inkvizīcijas prāvas notika slepenībā, bet spriedumu pasludināja publiski. Sods bija atkarīgs no apsūdzētā vainas pakāpes pret katoļu baznīcas. Tas varēja būt gan naudas sods vai publiska pēršana, gan arī ieslodzīšana cietumā vai sadedzināšana uz sārta. Notiesātos sodīja arī, iemūrējot šaurā telpā, elpošanai atstājot nelielu lodziņu. Ieslodzītais izdzīvoja tik ilgi, kamēr žēlsirdīgie garāmgājēji iemeta viņam pārtiku.
 
Inkvizīcija sevišķi aktīvi darbojās reformācijas laikā un visplašākos apmērus sasniedz Spānijā. Karaļi to izmantoja, lai pavairotu valsts kases ienākumus, konfiscējot notiesāto mantu, un nostiprinātu savu varu.
 
Jezuīti
Vismērķtiecīgākie pretreformācijas īstenotāji bija jezuīti.
Jezuīti – pāvesta atbalstīts mūku ordenis, kas cīnījās par katoļu baznīcas idejām.
Jezuītu ordeni 1534. gadā nodibināja fanātisks katolis – spāņu muižnieks Ignacijs Lojola.
 
Jezuītu ordeņa vadītājs bija tieši pakļauts pāvestam. Jezuītu ordeņa darbība bija plaša un daudzveidīga. Viņu vidū bija garīdznieki, skolotāji, diplomāti, zinātnieki un ārsti. Lai ko darītu jezuīts, viņa galvenais uzdevums bija kalpošana katoļu baznīcas interesēm. Jezuīti pat dibināja savas skolas, kuras bija ļoti labā līmenī, bet kuru uzdevums bija audzināt krietnus katoļus. Būdami ietekmīgu politiķu un augstmaņu mājas garīdznieki, jezuīti ietekmēja procesus sabiedrībā. Viņi aizkavēja reformācijas izplatīšanos, panāca, ka daudzi protestanti atgriezās katoļu baznīcā.
 
Vienlaikus jezuīti veicināja izglītības attīstību, palīdzēja nabadzīgajiem un slimajiem cilvēkiem. Sāka izplatīties labdarība – ziedošana, bāreņu namu un nabagmāju dibināšana.
 
Ignacijs Lojola
Ignacijs Lojola (1491-1556) – spāņu aristokrāts, kas 1534. gadā dibināja jezuītu ordeni. Dziļa interese par reliģisko dzīvi viņam radās 1521. gadā, kad, atveseļodamies pēc karā ar Franciju iegūtā ievainojuma, viņš pievērsās reliģisku tekstu studēšanai. Vēlāk Lojola iestājās klosterī, devās uz Palestīnu, lai atgrieztu neticīgos kristīgajā ticībā. Kopā ar domubiedriem izveidoja jaunā ordeņa – Jēzus brālības statūtus, kurus vēlāk apstiprināja pāvests. Ordeņa brāļus sauca par jezuītiem un pašu ordeni par jezuītu ordeni.
 
aall.jpg
Ignacijs Lojola
 
Mūsdienu amerikāņu vēsturnieki par jezuītiem:
Jezuīti bija nevis klosteru apvienība, bet drīzāk gan karaspēks, kura locekļi zvērēja par katolisku ticību cīnīties līdz nāvei, tikai
viņi nebija bruņojušies ar lodēm vai šķēpiem, bet gan ar daiļrunību, pārliecināšanas spējām un pareizajām dogmām.
 
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.