Teorija

Modei visos vēstures posmos bija nozīmīga vieta cilvēku dzīvē.
 
Ģērbšanās stils, apģērba materiāls, piegriezums, krāsa un rotājumi var daudz pastāstīt par tā valkātāju:
  1. par laiku un vidi, kurā cilvēks dzīvo,
  2. par cilvēka vietu sabiedrībā vai nodarbošanās veidu,
  3. par vecumu un ģimenes stāvokli.
DSC_2066.JPG 
Zemnieka apģērbs (fragments no 15.gs. franču miniatūras)
Svarīgi!
Viduslaiku sākuma gadsimtos, kad arhitektūrā valdīja romāņu jeb romānikas stils, modē sajaucās antīkā laikmeta tradīcijas, bizantiešu detaļas un barbaru apģērba elementi.
No agrākajiem gadsimtiem modē saglabājās garš un plats virsējais apģērbs, tunika bez piedurknēm, kura nosedza taisnu, brīvi krītošu tērpu, un no barbariem aizgūtās bikses.
 
Sievietes apģērbu valkāja vairākās kārtās. Parasti virs kreklveida kleitas ar šaurām piedurknēm vilka virsējo apģērbu, kas bija līdzīga griezuma, bet ar platākām piedurknēm. Romāņu laika modei bija raksturīgs apģērba dalījums vertikālās un horizontālās joslās. Virsū valkāja apmetni, kas kļuva par universālu apģērbu visu kārtu iedzīvotājiem. Apmetni uz labā pleca sastiprināja ar sprādzi. Gan vīrieši, gan sievietes lietoja daudz dažādas rotaslietas. Apģērbu gatavoja no vilnas, lina un jaukta vilnas un lina auduma.
 
Augstākās kārtas piederīgie šuva zīda un samta tērpus, to malas apdarināja ar dekoratīvu apmali, izšuva un rotāja ar zelta plāksnītēm un dārgakmeņiem.
 
Apavi lielākoties bija dabiskā ādas krāsā un vienveidīgi – visi nēsāja puszābakus bez aizdares. Vēlāk apavi kļuva dažādāki pēc formas un krāsas – zābaki, puszābaki ar auklēm vai sprādzēm un kurpes ar knābjveida purngalu, kuras bija populāras vēlajos viduslaikos.
 
DSC_2063.JPG
Ādas kurpes 14. gadsimts
 
Frizūras tika veidotas atbilstoši antīko laiku tradīcijām – vīriešiem īsi apgriezti, bet sievietēm brīvi krītoši mati.
 
Apģērbu gatavoja amatnieku darbnīcās, kur sievietes vērpa un auda audumus. Vīriešiem apģērbu šuva vīrieši, bet sievietēm – sievietes. Laika gaitā vīriešu tunika tika saīsināta līdz ceļgaliem un atklāja bikses, kuras sabāza augstos puszābakos, bet sieviešu svārki sniedzās līdz zemei.
 
Pieskaņojoties gotiskajam stilam, vispirms Francijā, vēlāk arī citur romāņu kleitas, kas vairāk atgādināja mūķeņu apģērbu, nomainīja augumam pieguļoši un graciozi tērpi – īsti šuvēja mākslas darbi. Tika izmantoti jauni materiāli – plāni vilnas audumi, ko ražoja Flandrijā un Itālijā. Tos bija viegli piegriezt un veidot ieloces. Vīrieša ideāls vairs nebija drosmīgais un raupjais karotājs, bet gan izsmalcināts, jauns cilvēks ar gariem, vijīgiem matiem un greznu, rotātu apģērbu. Īpaša nozīme bija krāsu salikumam. Sarkanā krāsa norādīja uz augstu stāvokli sabiedrībā. Par modernāko krāsu tajā laikā uzskatīja dzelteno. Tikumības aizstāvji to kritizēja kā pārlieku
uzkrītošu, bet, greznība, viņaprāt, samaitāja cilvēku.
Svarīgi!
Viena no viduslaiku raksturīgajām iezīmēm bija noteiktām sociālajām grupām obligāti valkājami tērpi, piemēram, bruņiniekiem un mūkiem.
No sabiedrības izraidītos un cieņu zaudējušos, piemēram, prostitūtas, bendes, spitālīgos, piespieda tērpties atšķirīgi – valkāt īpašu apmetni vai cepuri. Savi tērpi bija izglītotajiem – profesoriem, juristiem, ārstiem, garīdzniekiem, kā arī amatpersonām – rātskungiem, ierēdņiem.
 
14. gadsimtā modē nāca pieguļošas vestes, kuras savilka ar auklām vai kuru aizdari veidoja pogu virkne. Mainījās arī frizūras. Gan sievietes, gan vīrieši ieveidoja matus, izmantojot sakarsētas lokšķēres vai speciālas nūjiņas. No tā laika saglabājies priekšstats par princesi – gari, viļņaini mati ar zelta kronīti tajos.
 
Vēlajos viduslaikos apģērbu modē valdīja pārspīlēta greznība: gan dārgie audumi, gan fantastiskais stils, gan arī košās krāsas bija pakļautas vienam mērķim – radīt noteiktu iespaidu. Zaļā krāsa simbolizēja mīlestību, zilā – uzticību, dzeltenā – naidīgumu, bet baltā – nevainību.
 
bez nosaukuma.bmp
 
Itāliešu vēsturnieks Umberto Eko par krāsu simboliku (2004)
 
Viduslaiki turpinās gandrīz 10 gadsimtus, un tik ilgā laikā mainās gan krāsu gaume, gan uzskati par krāsu nozīmi.
 
Piemēram, pirmajos gadsimtos zilo tāpat kā zaļo krāsu uzskatīja par mazvērtīgu, - varbūt iemesls bija tas, ka sākumā trūka prasmes iegūt košus un piesātinātus zilos toņus un tāpēc zili tērpi vai zīmējumi izskatījās izbalojuši un neizteiksmīgi.

Sākot no 12. gadsimta zilā kļūst par vienu no iecienītākajām krāsām. (...) Dažbrīd un dažviet melnā ir uzskatīta par karaļu krāsu, kas piedien bruņiniekiem, kuri slēpj savu identitāti. Dzelteno mēdza uzskatīt par mazdūšības krāsu un saistīt ar ļaudīm, kas izstumti no sabiedrības, bet reizē dzelteno cildina kā zelta, vissaulainākā un dārgākā metāla krāsu.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010. 150. - 151.lpp.
http://img2.www.spoki.lv/upload/articles/42/424939/thumbs/200x150Krasas-viduslaiku-9.jpg
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai”2. daļa viduslaiki, RAKA, 2006.
Autoru kolektīvs, "Pasaules vēsture vidusskolām", Apgāds Zvaigzne ABC, 2001, ISBN 9984-22-109-1.