Teorija

Sociālais atbalsts strādājošajiem
Strādājošo dzīves apstākļi 20. gados pakāpeniski uzlabojās - to garantēja labās strādnieku algas, kuras krasi neatšķīrās no augstākajos valsts amatos strādājošo algām. Strādnieki varēja atļauties dzīvot labiekārtotos dzīvokļos. Pakāpeniski paplašinājās arī savrupmāju rajoni, jo arvien lielāka Latvijas iedzīvotāju daļa varēja atļauties savai ģimenei celt atsevišķu mitekli.
Ciešā saistībā ar valsts budžeta iespējām un strādājošo maksātspējas pieaugumu attīstījās sociālā sfēra.
Svarīgi!
Pakāpeniski tika ieviestas dažādas sociālās garantijas tiem Latvijas sabiedrības locekļiem, kuriem nebija īpašumu, vispirms jau zemes - iztikas avota krīzes situācijām.
  • Strādniekiem bija noteikta 8 stundu darbadiena.
  • Jau 1922. gadā Latvijā valsts likumdošana garantēja strādniekiem 2 nedēļu atvaļinājumu.
  • Valsts garantētu pensiju saņēma valsts darbā strādājošie.
  • Pārējie pēc izvēles un iespējām varēja noslēgt līgumus ar apdrošināšanas sabiedrībām par sava pensijas fonda veidošanu.
  • Tika ieviesta obligātā veselības apdrošināšana slimokasēs rūpniecībā strādājošiem un viņu ģimenēm. Tas garantēja zāles un ārsta palīdzību par brīvu saslimšanas gadījumā.
  • Obligātā veselības apdrošināšana tika ieviesta arī daļai laukstrādnieku.
  • Grūtniecēm nodrošināja četras nedēļas pirmsdzemdību un astoņas nedēļas pēcdzemdību atvaļinājumu. (Apmaksāts bērna kopšanas atvaļinājums, līdz tas sasniedz noteiktu vecumu, tolaik nepastāvēja, - tas ir mūsdienu sasniegums.)
1slimokases telpa rīgas mājskalpotāju.jpg
Attēlā: Rīgas mājkalpotāju slimokases telpa 20. gados.
  
Rūpes par veselību
Latvijā jau 20. gadu vidū bija pilnībā izveidojies slimnīcu un sanatoriju tīkls.
1922. gadā darbojās 75 slimnīcas un sanatorijas, to skaitā 8 valsts, 47 pašvaldību, 6 Sarkanā Krusta un 33 privātās iestādes.
  • Strādājošajiem slimības gadījumā pabalstus maksāja, sākot ar ceturto slimošanas dienu, līdz 30 nedēļām 30 - 90 % apmērā no algas.
  • Zāles tiem cilvēkiem, kuri bija apdrošināti slimokasēs, pārdeva ar 15% atlaidi.
  • Slimokases uzturēja poliklīnikas un slimnīcas, kur bija pieejamas bezmaksas ārstu konsultācijas.
  • Ar sociālo likumdošanu tika ieviesti kolektīvie darba līgumi un obligāta apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem.
1927. gadā ārstniecības iestāžu skaits bija pieaudzis līdz 117 - palielinājies valsts iestāžu un sabiedrisko organizāciju (īpaši slimokasu) iestāžu skaits.
Ja bija nepieciešams, tad kases apmaksāja ārstēšanos pilsētas, Sarkanā krusta, kā arī privātajās ārstniecības iestādēs.
Svarīgi!
Strādnieku aizsardzībā un nodrošināšanā Latvijas likumdošana apsteidza daudzas attīstītākās Eiropas valstis.
11 sanit auto pie Rīgas 1. slimnīcas 20.g. beigas.jpg
Attēlā: Latvijas Sarkanā Krusta sanitārais automobilis pie Rīgas 1. slimnīcas.
Ap 1928. gadu.
  
Atbalsts izglītības ieguvei
Svarīgi!
Latvijas valsts nopietnu sociālo atbalstu sniedza arī izglītības veicināšanai.
Statistikas dati liecina, ka Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm starpkaru periodā, bija viens no lielākajiem skolēnu skaitiem - izglītības līmenis bija augsts.
Turklāt, atbalstu saņēma ne tikai latviešu skolas, bet arī mazākumtautību skolas, arī ar nelielu skolēnu skaitu.
  • Apmēram 15% no valsts ienākumiem izlietoja izglītības vajadzībām.
  • 20 Latvijas valsts pastāvēšanas gados uzbūvēja 373 jaunas skolu ēkas un pārbūvēja 587 skolu ēkas.
  • Visiem bērniem no 7 līdz16 gadiem obligāti bija jāapmeklē skolas, pamatskolā mācījās 6 gadus, un šī izglītība bija bezmaksas. 1934. gadā notika skolu reforma, ar kuru pamatizglītības ieguves laiks tika noteikts ilgāks - 7 gadi.
  • Lielākajā daļā skolu bija iekārtoti kopgaldi, kuros bez maksas vai par minimālu maksu skolēni varēja paēst.
  • Otro izglītības pakāpi veidoja vidusskolas, kurās mācību maksa bija neliela, bet trūcīgu vecāku bērniem - bezmaksas izglītība. Vidusskola bija četrgadīga, bet pēc reformas 1934. gadā - mācību laiks tajā - pieci gadi.
  • Lai veicinātu mazāk turīgu vecāku bērnu izglītošanu, lielāku valsts atbalstu saņēma arodskolas. 30. gados Latvijā darbojās 25 arodskolas. Pēc pamatskolas beigšanas audzēkņi tajās apguva kādu amatu. 
  • Valsts arī rūpējas par labu mācību grāmatu izstrādāšanu
111pumpuru vidusskola vecā bilde 1934.g..jpg
Attēlā: Jaunuzceltā pamatskolas ēka Jūrmalā Pumpuros.
Pamatakmens likts 1932. gadā, mācības skolā uzsāktas 1934. gadā.
 
Latvijā 1933. gadā darbojās 1502 latviešu pamatskolas un 87 vidusskolas.
Latviešu skolu skaits autoritārisma laikā palika nemainīgs.
  
Līdz autoritārismam Latvijā bija ievērojams skaits mazākumtautību skolu, kuru darbību arī finansēja valsts.
1933. gadā darbojās šādas pamatskolas: 236 krievu skolas, 100 ebreju skolas, 88 vāciešu skolas, 35 poļu skolas, 23 baltkrievu skolas, 13 lietuviešu un 4 igauņu skolas. Vidusskolu skaits, tāpat kā latviešu, bija ievērojami mazāks: 13 krievu, 18 ebreju, 11 vāciešu, pa 3 - poļiem un baltkrieviem, 1 - igauņu.
Autoritārisma laikā mazākumtautību skolu skaits saruka gandrīz uz pusi, izņemot vāciešu skolas - bija mainījusies valsts attieksme pret mazākumtautību izglītības prioritātēm.
Rūpes par sabiedrības drošību
Cīņai pret noziedzību jebkurā valstī tiek veltīta īpaša uzmanība. Iekšējās kārtības uzturēšana Latvijas valstī bija policijas un aizsargu pārziņā.
Latvijā pēc kara bija ne mazums noziedznieku. Daudzās vietās darbojās gan individuāli noziedznieki, gan labi organizētas bandas, kas laupīja un slepkavoja.
Vairāku gadu laikā policijas un aizsargu kopdarbības rezultātā noziedzības līmenis strauji kritās.
Svarīgi!
Aizsargu organizācija izveidojās Brīvības cīņu laikā, lai uzturētu kārtību no ienaidniekiem atbrīvotajās teritorijās.
 
260-aizsargi_sautuve_png_1600x1200_watermark-zl_watermark-r20xb20_q85.jpg
Attēlā: Talsu apriņķa policisti un aizsargi pēc šaušanas sacensībām. 20. gadi.
 
Ja sākotnēji - Brīvības cīņu laikā aizsargos bija jāstājas obligāti, tad ar laiku tas tika atcelts - aizsargos iestājās brīvprātīgi, bet uzņēma ar atlasi: tikai valstiski noskaņotus cilvēkus ar nevainojamu stāju. 
Aizsargu organizācijai bija pusmilitārs raksturs, katra aizsarga rīcībā bija šautene.
Kara gadījumā apbruņotajiem un labi apmācītajiem aizsargiem vajadzētu papildināt armiju.
Katrā Latvijas pagastā bija tikai viens policijas kārtībnieks, viņa atbalsts bija aizsargi, kuru nodaļas arī bija katrā pagastā.
  
Atsauce:
http://www.zudusilatvija.lv/static/files/13/02/17/majkalpotaju_slimokases_telpas_png_600x375_watermark-zl_watermark-r20xb20_q85.jpg
http://www.arhivi.lv/sitedata/ZURNALS/zurnalu_raksti/99-127-VESTURE-Zalite.pdf
http://www.nmpd.gov.lv/nmpd/NMPD/vesture/starpkaru_periods/images/text/starpkaru5.jpg
http://www.zudusilatvija.lv/static/files/11/03/24/Melluzi_eka_png_600x375_watermark-zl_watermark-r20xb20_q85.jpg
http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?title=200150_1.gif
Vēsture pamatskolai. Latvija 20.gadsimtā./ Jura Goldmaņa red. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2006., 175 lpp.
Latvijas vēsture 20.gadsimts./ Daina Bleiere, Igvars Butulis, Inesis Feldmanis u.c. - Rīga: Jumava, 2005., 443 lpp.
Vēsture vidusskolai III daļa./ Valdis Klišāns. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2005., 155 lpp.
Latvija divdesmitajā gadsimtā./ Raitis Ābelnieks. - Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.,208 lpp.