Kaut arī 1905. gada revolūcija sākās kā strādnieku kustība, tā kļuva par revolūciju, kuras mērķis bija muižnieku varas sagrāve.
1906. gada vasarā formāli revolūcija bija apspiesta, taču dažviet protesti vēl turpinājās.
Miers iestājās tikai 1907. gadā, bet tikai 1908. gadā Krievijas Valsts dome atcēla karastāvokli un izbeidza soda ekspedīciju darbību.
Attēlā: Soda ekspedīcijas ainas zīmējums.
Vēsturnieki 1905. gada revolūcijas rezultātus vērtē kā pretrunīgus.
Revolūcija prasīja ļoti lielus upurus:
- tika nodedzinātas ap 200 muižu pilis;
- dažviet tika nogalināti muižnieki un viņu ģimenes locekļi;
- gāja bojā vairākās paaudzēs krātas ievērojamas materiālās vērtības, mākslas darbi, vēstures dokumenti;
- tika nodedzinātas ap 300 latviešu zemnieku mājas, daudzas skolas, biedrību nami;
Attēlā: Izpostītie Talsi pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas.
- bez tiesas sprieduma tika nošauts 2041 revolucionārs, kara tiesa pasludināja 427 nāves spriedumus;
- katorgā un uz Sibīriju tika izsūtīti 2652 cilvēki;
- 7 000 - 8 000 tika sodīti ar cietumsodiem;
- sevišķi bija cietuši latviešu tautskolotāji, jo bija galvenie revolūcijas idejiskie iedvesmotāji laukos;
- aptuveni 5 000 revolucionāru devās trimdā uz ASV, Šveici, Zviedriju, Angliju, Franciju u.c., jo apstākļi Latvijā inteliģencei kļuva smagi.
Attēlā: Šveicē trimdā no kreisās: Pauls Dauge, Rainis un Aspazija.
Revolūcijas ieguvums bija iespēja izteikt savas intereses Krievijas Valsts domē, varēja legāli dibināt politiskas partijas.
Svarīgi!
1. un 2. Krievijas Valsts domē 1905.-1907. gadā ievēlēja Jāni Čaksti, Jāni Ozolu, Frīdrihu Grosvaldu, Franci Trasunu, Jāni Kreicbergu, Edvardu Treimani-Zvārguli un citus latviešu pārstāvjus.
Bet tā kā cara režīms nebija apmierināts ar domes darbību, tad 3. un 4. domē latviešus pārstāvēja vairs tikai divi deputāti, 4. domē tie bija J. Zālītis un J. Goldmanis.
Attēlā: Pirmās Krievijas Valsts domes latviešu deputāts un vēlāk - pirmais Latvijas valsts prezidents (1922-1927) - Jānis Čakste.
Pēc revolūcijas Krievijā iestājās reakcijas periods.
Latvijā atkal nostiprinājās vācbaltu muižniecība, landtāgs joprojām palika augstākā pašvaldības iestāde. Vācbaltiešiem izdevās Kurzemē nometināt ap 20 000 vācu kolonistu, tika veicināta arī krievu zemnieku ieceļošana.
Pēc revolūcijas cara valdība veicināja latviešu izceļošanu uz Krieviju, - jauniešiem bija vieglāk iestāties Krievijas augstskolās, nekā Rīgas Politehnikumā.
Attēlā: Latgales jauniešu - studentu teātra pulciņš Pēterburgā 1907. gadā.
Revolūcijai bija arī pozitīvi rezultāti:
- carisms liberalizēja savu politiku, paplašinot ticības, apziņas un vārda brīvību, kā arī biedrošanās brīvību;
- mazo pilsētu pašvaldībās, lauku pagastos palielinājās latviešu ietekme;
- latviešu skolās atļāva vairāk lietot latviešu valodu,
- latviešu sociāldemokrātiju pasludināja par legālu partiju;
- tika atļauts veidot kooperācijas Baltijas guberņās;
- revolūcijas iespaidā izveidojās vairākas spilgtas latviešu inteliģences personības, kuras vēlāk kļuva par politiķiem un Latvijas valsts dibinātājiem.
Attēlā: Ievērojamais Latgales sabiedriskais darbinieks un politiķis Francis Trasuns.
Pēc 1905. gada sākās arī Latgales atmoda. Vairākus gadudesmitus Latgale bija atšķirta no pārējās latviešu apdzīvotās teritorijas - 18. gs. otrajā pusē tā tika pievienota Krievijas impērijai kā Pleskavas, vēlāk - Vitebskas guberņas sastāvdaļa. Atšķirībā no pārējiem Latvijas novadiem Latgalē bija liela poļu muižniecības un katoļu baznīcas ietekme. Saistība ar pārējo novadu latviešiem bija tikai etniskajā izcelsmē, folklorā un valodā (pastāvēja dialekta atšķirības).
Arī pārkrievošana Latgalē sākās agrāk nekā Kurzemē un Vidzemē - jau 19. gs. 60. gados skolās tika pārtraukta latviešu valodas mācīšana, aizliedza iespiest latgaliešu grāmatas ar latīņu burtiem. Aizliegumu atcēla 1904. gadā.
Arī pārkrievošana Latgalē sākās agrāk nekā Kurzemē un Vidzemē - jau 19. gs. 60. gados skolās tika pārtraukta latviešu valodas mācīšana, aizliedza iespiest latgaliešu grāmatas ar latīņu burtiem. Aizliegumu atcēla 1904. gadā.
Attēlā: 1908. gadā sāka iznākt laikraksts "Dryva" ("Druva"), kas īpaši uzsvēra, ka latgalieši, vidzemnieki un kurzemnieki ir viena tauta.
1905. gada revolūcija deva impulsu Latgales atmodai.
Pēc revolūcijas pārmaiņas notika arī Latvijas lauksaimniecībā. Izveidojās divas lauksaimniecības sabiedrības, kuras nodibināja savas lauksaimniecības skolas.
Saimnieciskā augšupeja sekmēja izglītības un kultūras attīstību.
Pēc revolūcijas tautas apziņā sāka nostiprināties nacionālā valstiskuma ideja, jo tieši revolūcijas laikā plašu atbalstu ieguva ideja par latviešu apdzīvoto zemju apvienošanos vienā administratīvā vienībā ar autonomijas tiesībām.
Attēlā: 1905. gada revolūcija tās vēsturiskā nozīmīguma dēļ atainota arī Brīvības pieminekļa cilnī "1905 gads".
(Attēlā - ciļņa mets, jo tā labāk saskatāmi tēli.)