Svarīgi!
Bēgļi - personas, kas pamet savu zemi politisku, ekonomisku apstākļu, karadarbības vai dabas katastrofas dēļ.
Krievijas armijai atkāpjoties no Latvijas, 1915. gada pavasarī-vasarā sākās masveida iedzīvotāju un arī rūpnīcu evakuācija no vācu armijas apdraudētajiem rajoniem uz Iekškrieviju.
Attēlā: Instrumentu rūpnīcas "Salamandra" strādnieki un Krievijas armijas karavīri pie rūpnīcas vārtiem pirms evakuācijas. 1915. gada vasara.
No 1914. gada uzņēmums ražoja armijai šāviņus.
Tā kā armijas vadība baidījās, ka Kurzemes iedzīvotāji varētu atbalstīt vāciešus, cilvēkiem lika dažu stundu laikā pamest savas mājas.
Bēgļu plūsmas radīšanā bija vainojama arī latviešu prese, kura, bieži vien nepārbaudot faktus, publicēja krievu iestāžu izplatītos un patiesībai neatbilstošos šausmu stāstus par vācu zvērībām okupētajās teritorijās.
No Kurzemes austrumu virzienā devās vismaz 400 000 iedzīvotāju.
Attēlā: Bēgļi no Kurzemes pie Salnas kroga Madonas apriņķa Liezēres pagastā. 1916. gada vasara.
Uz ceļiem valdīja haoss, militārās un civilās iestādes bēgļus nereti atstāja likteņa ziņā. Daudzi nomira ceļā, nesaņemot pārtiku, ūdeni vai ārsta palīdzību.
Nonākuši Krievijā, latviešu bēgļi sastapās ar jaunām grūtībām. Bija izsīkuši no mājām paņemtie pārtikas krājumi. Darbu, lai nodrošinātu ģimenei iztiku, bieži nevarēja atrast. Turklāt krievu valodu Latvijas lauku iedzīvotāji prata vāji vai neprata nemaz, bet vietējie iedzīvotāji nereti latviešus uzskatīja par vāciešiem un izturējās pret viņiem naidīgi.
Attēlā: Latviešu bēgļi pie virtuves. 1916. gads.
Trūcīgo dzīves apstākļu un bada dēļ bēgļu vidū strauji sāka izplatīties slimības. Šarlaks, difterija un bakas paņēma daudzas dzīvības.
1915. gada vasarā sākās Rīgas evakuācija:
- izveda rūpnīcu iekārtas, tramvaju vagonus, Daugavas pontonu tilta fragmentus, telefona centrāli, krāsainos metālus, pat Doma un Jēkaba baznīcu jumta vara plāksnes, baznīcu zvanus un pieminekļus;
- Rīgas strādnieki un viņu ģimenes devās līdzi transportam, jo Krievijā fabriku iekārtas tika samontētas un turpināja ražot preces;
- evakuējās arī Rīgas Politehniskais institūts un citas izglītības un kultūras iestādes.
Attēlā: 1924. gadā Rīgā tika atgriezts viens no aizvestajiem Doma baznīcas zvaniem.
Rīgas evakuācija smagi ietekmēja Latvijas saimniecisko dzīvi nākamajos 50 gados.
Kara laikā aptuveni 800 000 Latvijas iedzīvotāju bija atstājuši dzimteni.
Latviešu sabiedriskie darbinieki, apzinādamies bēgļu postu, sāka veidot organizāciju, kas palīdzētu bēgļiem.
1915. gada septembrī darbu sāka Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja (LBCK) ar Vili Olavu (skat. zemāk) priekšgalā. Pēc viņa nāves 1917. gadā tās vadību pārņēma Jānis Čakste.
Attēlā: Vilis Olavs.
Foto izgatavots N.Borharda fotodarbnīcā Rīgā.
Centrālkomitejas vīri panāca:
- Krievijas valdības finansiālu atbalstu latviešu bēgļiem;
- tika ierīkotas slimnīcas, patversmes;
- bēgļiem dalīja pārtiku, apģērbu, atvēra nelielas skolas.
Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja veica arī starptautisku darbību: tika uzturēti kontakti ar Sarkanā Krusta organizāciju, meklēta materiālā palīdzība Kārnegija fondā ASV. (E.Kārnegijs bija viens no bagātākajiem pasaules iedzīvotājiem 20. gs. sākumā, plaši nodarbojās ar mecenātismu.)
Attēlā: LBAC komiteja. Otrajā rindā centrā no kreisās - Vilis Olavs, komitejas priekšsēdētājs, blakus - Frīdrihs Grosvalds, toreizējais Rīgas Latviešu biedrības vadītājs.
Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja darbojās līdz 1918. gada janvārim, kad tās darbību pārtrauca lielinieki jeb boļševiki.