Pirmais pasaules karš bija pagrieziena punkts Latvijas vēsturē.
Karš sākās 1914. gada vasarā, tā iemesls bija Sarajevas atentāts - Austroungārijas troņmantnieka erchercoga Franča Ferdinanda nogalināšana Bosnijas-Hercegovinas galvaspilsētā Sarajevā.
Attēlā: 1914. gada Sarajevas atentāta atainojums mākslā.
Franci Ferdinandu nošāva serbu nacionālists Gavrila Princips.
Karam bija virkne cēloņu, un šis iemesls kara sākšanai tika izmantots nevilcinoties - katra no Eiropas lielvalstīm bija pārliecināta par savu pārākumu un uzvaru karā. Propagandas iedvesmota, ar entuziasmu karu atbalstīja arī sabiedrība. Neviens neparedzēja, ka Pirmais pasaules karš ilgs četrus gadus un kļūs par postošāko karu, kādu cilvēce līdz tam bija piedzīvojusi. Tas bija pirmais modernais karš - bija radīti jauni ieroči, un militāristi varēja tos pielietot praksē.
Attēlā: Tur, kur atradās frontes līnijas, palika tūkstošiem kritušo karavīru, nopostītas pilsētas, šāviņu, dzeloņstiepļu un ierakumu sagandēta zeme.
Karš arī Latvijas tautai prasīja līdz tam nepieredzētus cilvēku un materiālo resursu zaudējumus.
- Milzīgas ļaužu masas, pametot savas lauku sētas un atstājot mājokļus pilsētās, devās bēgļu gaitās austrumu virzienā.
- Tūkstošiem Krievijas armijā mobilizēto vīriešu krita jau kara pirmajā gadā. Daudz upuru prasīja latviešu strēlnieku cīņas gan Latvijā, gan vēlāk Krievijas Pilsoņu kara frontēs.
- No pirmskara gados plaukstošās Rīgas rūpniecības 1915. gadā nebija palicis nekas, jo fabriku iekārtas kopā ar strādniekiem, meistariem un inženieriem bija izvestas uz Krieviju.
Attēlā: 1915. gada jūlijā sāka formēt latviešu strēlnieku bataljonus. Tajos pieņēma brīvprātīgos jaunekļus un vīrus - no 17 līdz 35 gadu vecumam.
Svarīgi!
1915. gada pavasarī Vācijas armija nonāca Kurzemē un, lai apturētu tās tālāku virzīšanos, vasarā tika dibināti latviešu strēlnieku bataljoni - pirmās latviešu nacionālās karavīru vienības.
Krievijas armijas sastāvā latviešu strēlnieki aizstāvēja savu zemi pret vācu iebrucējiem un ar lielu izturību un varonību iemantoja leģendāru slavu. Pēc divu gadu ilgām asiņainām kaujām Latvijā, krievu armijai atkāpjoties, arī latviešu strēlnieki pameta dzimto zemi. Viņu lielākā daļa turpināja cīņas padomju varas pusē. Slimības, ievainojumi un bads aizrāva nebūtībā tūkstošus.
Attēlā: Latviešu strēlnieki Maskavā Kremlī.
Tikai 20. gadu sākumā, pēc Krievijas Pilsoņu kara beigām, padomju valdība atļāva strēlniekiem atgriezties Latvijā.
Daļa bijušo strēlnieku un kara laika bēgļu bija aizrāvušies ar boļševiku jeb lielinieku idejām un savu turpmāko dzīvi saistīja ar Padomju valsti
Svarīgi!
Boļševiki jeb lielinieki - V. Ļeņina domubiedri Krievijas sociāldemokrātijā, vēlāk - komunisti. 1917. gada oktobrī viņi organizēja valsts apvērsumu un Pilsoņu karā izcīnīja varu Krievijā.
Krievijā viņus dēvēja par boļševikiem, bet Latvijā - par lieliniekiem.
Attēlā: Jukums Vācietis bija Krievijas impērijas armijas latviešu strēlnieku virsnieks, Sarkanās Armijas pirmais virspavēlnieks. Nošauts 1938. gadā Krievijā.
Daudzi latvieši kļuva par augsta ranga ierēdņiem, bet, sākoties padomju varas represijām 30. gadu otrajā pusē, absolūtais vairums PSRS dzīvojošo latviešu, kas ieņēma augstus posteņus valstī, tika nošauti.
Pirmā pasaules kara laikā Latvijā daudzi atbalstīja galēji kreisās idejas. 1917. gada oktobra apvērsuma iedvesmoti un V. Ļeņina atbalstīti, latviešu strēlnieki nodibināja t.s. Iskolata republiku - padomju varas pārvaldītu teritoriju vācu armijas neokupētajā Latvijas daļā. Iskolata republika pastāvēja līdz 1918. gada februārim, kad vācu armija okupēja visu Latvijas teritoriju.
Attēlā: Latvijas Republikas proklamēšana.
Izmantojot abu karojošo lielvaru - Vācijas un Krievijas - vājumu, Latvijas politiķi tūlīt pēc Pirmā pasaules kara beigām (1918. gada 11. novembrī tika noslēgts pamiers) lika pamatus neatkarīgajai Latvijas valstij.