Teorija

Livonijas iedzīvotāju vairākumu veidoja vietējie lībiešu, latviešu un igauņu zemnieki - lauku iedzīvotāji.
Svarīgi!
Livonijas periodā Latvijas materiālo un garīgo kultūru veidoja vietējo iedzīvotāju - latviešu un igauņu jeb nevācu kultūra un viduslaiku vācu kultūra.
Vēl daudzus gadus pēc krusta kariem Livonijas zemnieki saglabāja personisko brīvību.
Vietējo iedzīvotāju un jauno zemeskungu attiecības 13. gadsimtā bija noteiktas savstarpējos līgumos - noteikumos, pēc kuriem lībieši, kurši un citas tautas bija ar mieru pakļauties krustnešiem.
 
0pieb zemn.jpg
Attēlā: J. K. Broce 18. gs. attēlojis latviešu zemniekus Piebalgā.
Senatnē zemnieku apģērba tradīcijas būtiski nemainījās gadsimtiem ilgi.
 
Livonijas laukos centrus veidoja muižas.
Muižas bija lauku zemes īpašumi ar celtnēm, kuru īpašnieki - Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapa vasaļi - bruņinieki.
Muižā ražoja lauksaimniecības produktus tās īpašnieku uzturēšanai un pārdošanai.
Parasti muižnieks dzīvoja tā sauktajā kungu mājā. Bez tās muižas teritorijā atradās kalpu māja, kūtis, staļļi, šķūņi, smēde un citas palīgēkas. Muižai bez aramzemes un ganībām parasti piederēja arī mežs.
 
116_FegezakaM_1797JKBroce.jpg
Attēlā: Atgāzenes muiža. J. K. Broces 18.gadsimta zīmējums.
 
15.-16. gs. pieaugot lauksaimniecības preču pieprasījumam Eiropas tirgos, muižnieki centās savas saimniecības paplašināt. Ja muižas tika veidotas vai paplašinātas uz iekopto zemnieku tīrumu rēķina, tad zemnieki bija spiesti līst līdumu un iekopt sev jaunu saimniecību.
 
Muižu pirmsākumos nodevas visbiežāk maksāja ar produktiem - izaudzēto labību, liniem, dažādu mājlopu vai mājputnu gaļu, kažokādām, bet ar laiku šos maksājumus arvien biežāk aizstāja ar naudu.
Zemnieki audzēja labību - rudzus, kviešus, auzas; vēlāk izdevīgi kļuva audzēt linus un kaņepājus.
 
00ceskes_raksts11-680x290.jpg
Attēlā: Vidzemes zemnieki novāc labību. J. K. Broces 18. gadsimta zīmējums.
 
Iztiku palīdzēja nodrošināt lopkopība. Sviests un siers tika gatavots gan pašu patēriņam, gan tirgum. Viena zemnieka saimniecībā vidēji bija 4-14 govis, audzēja arī aitas, kazas, cūkas un mājputnus - vistas, pīles, zosis.
Papildu ienākumus deva dravniecība (skat. attēlu zemāk), zveja, pelnu un ogļu dedzināšana, kā arī medības. Gan savu, gan kungu zemi zemnieki apstrādāja ar saviem zirgiem un darbarīkiem.
 
00Broce_3.jpg
Attēlā: Zemnieki strādā bišu dravā - cenšas noķert izbēgušo bišu spietu. J. K. Broces 18. gadsimta zīmējums.
 
Lai muiža nodrošinātos ar darbaspēku, 15. gs. otrajā pusē zemniekus sāka piesaistīt zemei. Tā radās dzimtbūšana - zemnieku atkarība no muižkunga. Viņi bez atļaujas nedrīkstēja aiziet no muižnieka, nedrīkstēja pat precēties.
Svarīgi!
Noteiktai muižas zemei piesaistītos zemniekus dēvē par dzimtcilvēkiem jeb s. Smagos apstākļos sākās vietējo tautību - latgaļu, sēļu, zemgaļu, kuršu un lībiešu saplūšana latviešu tautā.
Katram zemniekam noteikts dienu skaits bija jāiet klaušās - piespiedu darbos muižā, bija jāmaksā nodevas muižniekam - ražas daļa vai maksājums naudā.
Pakāpeniski klaušu dienu skaits palielinājās - arvien vairāk dienu bija jāstrādā muižas darbos.
 
0128.jpg
Attēlā: Labības kulšana senatnē bija smags darbs, to veica zemnieki klaušu darbos. 
 
Darbus muižā plānoja un izrīkoja muižas pārvaldnieks - muižkungs, bet zemnieku darbu muižas tīrumos uzraudzīja vagars.
15. gs. Livonijas landtāga dokumenti liecina, ka muižnieki, lai saglabātu savu darbaspēku, vienojušies meklēt un izdot parādu dēļ izbēgušos zemniekus.
16. gs. jau bija noteikts, ka muižniekiem jāizdod visi izbēgušie zemnieki.
Tajā pašā laikā bada vai neražas gados muižniekiem bija jārūpējas par dzimtzemniekiem. Tolaik tādu pensiju vai pabalstu kā mūsdienās cilvēki nesaņēma. Ja zemniekam nebija bērnu, kas viņu uzturētu vecumdienās, par iztiku gādāja muižnieki. Tika ierīkotas tā sauktās nabagmājas.
 
000Vesturei_00-Brosh_Pils-rekonstr.jpg
Attēlā: Kabiles muiža. Jo lepnāk gribēja dzīvot muižkungs, jo vairāk bija jāstrādā viņa zemniekiem.
 
Zemnieku stāvoklis dažādos laikos un dažādās vietās bija atkarīgs no likumiem, kas tajā laikā pastāvēja, un, protams, no muižas īpašnieka. Tā piemēram, 17. gs. Kurzemes hercogistē tika izdoti likumi, kas regulēja zemnieku dzīvi.
17. gs. Vidzeme nonāca Zviedrijas varā. Lai arī Zviedrijā dzimtbūšana nepastāvēja, Vidzemē to neatcēla. Tolaik zemnieku zemes lielumu ierakstīja dokumentos - tā sauktajās vaku grāmatās.
 
Mūsdienās zemes platības mērs ir hektārs, bet senatnē zemi mērīja arklos. Arkls bija zemes platība, ko varēja apstrādāt ar vienu arklu (vienu zirgu). Pēc šīs noteiktās platības zemnieku zemi sadalīja četrās dažādās kategorijās un pēc tām noteica nodevu un klaušu apjomu. 
 
Atsauce:
https://www.historia.lv/sites/default/files/media/Biblioteka/Literatura/Akademiskie_raksti/2016/oktobris/broce-broce.jpg
https://www.historia.lv/raksts/piebaldzenu-pirmie-etnografiskie-apraksti-pec-jkbroces-abuholca-un-kenapjerska-zinam
http://www.ambermarks.com/Atteli/Skanetie/Riga/Atgazene/116_FegezakaM_1797JKBroce.jpg
http://www.turaida-muzejs.lv/wp-content/uploads/2013/12/ceskes_raksts11-680x290.jpg
http://www.celotajs.lv/g/www/brand/livonia/Broce_3.jpg?size=640
http://visc.gov.lv/vispizglitiba/saturs/dokumenti/metmat/vesture_6_9/images/0128.jpg
http://kabile.lv/wp-content/uploads/2016/04/Vesturei_00-Brosh_Pils-rekonstr.jpg
https://www.letonika.lv/groups/?title=Livonija/32135
http://kabile.lv/vesture/
Latvijas vēsture pamatskolai 2./ Jura Goldmaņa red. - Rīga, Zvaigzne ABC, 2012., 95.lpp.