Seno prūšu apdzīvotie novadi ap 1200. gadu aptvēra Austrumprūsijas
rajonu starp Vislu rietumos un Kaļiņingradu (Karaļaučiem) austrumos. Austrumos
senprūšu robežas pieskārās kuršu apdzīvotiem novadiem. Dienvidos
senprūši saskārās ar rietumu galindiem (vēlāk ar poļiem), rietumos (gar Vislas un
Nogatas upēm) - ar vācu ciltīm.
Varonīgā senprūšu tauta pārdzīvoja asiņainu traģēdiju, kas
ilga vairākus gadsimtus um beidzās ar šās tautas bojā eju. No 13. līdz 16. gadsimtum
vācu bruņinieki spiedās iekšā Prūsijā, atņēma prūšiem viņu apstrādātās
zemes un kolonizēja tās ar savējiem. Lai gan senprūši varonīgi pretojās, tomēr
uzbrucēju pārspēks un pa daļai arī vienības trūkums prūšu vidū bija par cēloni
tam, ka prūši tika nomākti. Daudz prūšu aizgāja bojā cīņās, bet atlikušie
pārvācojās vai sakusa ar lietuviešiem.
Visi šie apstākļi sagrāva prūšu tautas un valodas pamatus.
16. gadsimtā sastādītie prūšu valodas raksti izrādījās pēdējie prūšu valodā.
Svarīgi!
17. gadsimtā izmira pēdējie prūšu valodas pratēji.
Pēterburgas publiskajā bibliotēkā prūšu 2. katķisma eksemplāram
uz titullapas atrodama ap 1700. gadu uzrakstīta piezīme: «Diese alte preussische
Sprache ist nunmehr ganz und gar vergangen worden. Anno 1677 ist ein einziger alter Mann
auf der Curischen Nāhrung wohnend der sie noch gekannt, gestorbēn, doch sollen noch
solche daselbst sein.» («Šī senā prūšu valoda ir tagad pilnīgi izbeigusies. 1677.
gadā miris vienīgais vecais vīrs Kuršu jomā, kurš vēl prata šo valodu. Taču vēl
dažiem tādiem vajag tur būt.»)
Hartknochs savā «Dissertatio de lingua veterum prussorum &127;
&127; («Pārspriedums par seno prūšu valodu») 1689. gadā vēstī: «Non in uno, sed in pluribus adhuc pagis reperiuntur homines huius linguae cognari.N («Līdz šim laikam ne tikai vienā, bet vairākos ciemos atrodami šās valodas pratēji.»)
17. gadsimta beigās izmira pēdējie senprūši. Palika tikai nedaudz
rakstu pieminekļu, vietvārdu, personvārdu un nosaukums prūši, kuru pārņēma
prūšu nomācēji – vācieši.
Par senprūšu valodu liecina tikai daži pieminekļi.
1. Elbingas vārdnīciņa ar 802 vārdiem. Tā datējama apmēram ar 1400. gadu un norakstīta no nezināma oriģināla. Līdz otrajam pasaules karam tā atradās Elbingas pilsētas bibliotēkā. Pirmais to publicējis Neselmanis 1868. gadā.
2. Simona Grunava vokabulārs. Dominikāņu mūks Simons Grunavs savā 16. gadsimta sākumā (apmēram 1517.-1526. gados) sastādītajā prūšu hronikā uzņēmis arī 100 prūšu vārdu, starp kuriem ir daži tādi, kuru nav citos pieminekļos, bet, liekas, ir arī daži poļu un lietuviešu vārdi.
3. Pirmais katķisms. Tas tika izdots 1545. gadā Karaļaučos uz prūšu hercoga Albrehta pavēli, lai sakarā ar I544. gadā Prūšos ievesto dievkalpošanas kārtību dotu iespēju arī vienkāršajai tautai iepazīties ar luteramācības saturu. Katķisms bija ļoti īss.
4. Otrais katķisms. Tā kā pirmā katķisma valoda bija ļoti kļūdaina, tad izdēvēji vēl tajā pašā 1545. gadā to izdeva pārlabotā, otrā izdevumā.
5. Enhiridijs. Hercogs Albrehts 1554. gadā uzdeva Pobetes mācītājam Ābelam Villam, kuru daudzināja par labu prūšu valodas pratēju, pārtulkot prūšu valodā visu Lutera enhirīdiju. Villa tulkotais enhiridijs iznāca1561. gadā ar nosaukumu «Enchiridion. Der kleine Katechismus Doctors Martin Ļuthers, teutsch und preussisch».