6. Latviešu valoda

Latviešu valoda savā leksikā un gramatiskajā iekārtā saglabājusi lielu senatnīgumu. Pēc arheoloģijas datiem, baltu kultūra jau ap mūsu ēras sākumu sāka izplatīties Daugavas virzienā. Bet sevišķi mūsu ēras 6. un 7. gadsimtā prāva baltu cilšu daļa – vēlākie latvieši – devās no Nemunas rajona uz ziemeļiem, iespiežoties somu cilšu apdzīvotajos apvidos, pārgāja Daugavu un ieņēma Vidzemi, atspiežot somu ciltis – lībiešus un igauņus uz ziemeļiem. Bet arī lībieši un igauņi Baltijā bija ienācēji. Pirms viņiem šeit dzīvojuši vai nu sāmi jeb lapi (kā domā Sahmatovs), vai kāda cita, tagad izmirusi tauta.

 

Laikmets no mūsu ēras 6. līdz 12. gadsimtam bija senlatviešu cilšu uzplaukuma laiks. Vācu iebrukums uz vairākiem gadsimtiem aizkavēja latviešu cilšu kultūras attīstību.

 

Par vienotu latviešu tautības valodu var runāt, sākot ar 16.gadsimtu, kad beidza pastāvēt kuršu cilts un tās valoda. Vecākie latviešu valodas pieminekļi ir atsevišķi personvārdi un vietvārdi ko atrodam kopš 13. gadsimta viduslaiku latīņu un vācu valodās rakstītās hronikās un senrakstos.

Nākamajā – 1586. gadā iznāca Lutera mazais katķisms. Abās grāmatās ir slikta latviešu valoda un ļoti juceklīga rakstība. Gadsimtu vēlāk – 1685. gadā iznāca «Jaunā derība», bet 1689. gadā – visa Bībele Ernsta Glika redakcijā.
19. gadsimta 50.-70. gados tautiskās atmodas («jaunlatviešu») laikmetā – Valdemāra un Spāģa, Jura Alunāna un Kroņvalda, Ausekļa un Pumpura laikmetā, – kad latvieši sadraudzībā ar krieviem saslējās cīņai pret vācu baroniem un tīrīja latviešu valodu no vāciskajām sanašām, veidojās mūsdienu latviešu nacionālā literārā valoda un modernā latviešu rakstniecība.

 

Gadsimtu mijā mūsu dzejas valodas izteiksmes līdzekļus lieliski paplašināja Rainis.

 

Atšķirībā no lietuviešu valodas latviešu valodā nākuši klāt šādi jauninājumi:

1. Vairumā vārdu uzsvars nostiprināts pirmajā zilbē.

2. Līdzskaņi k un g palatālo patskaņu e, i, ie un līdzskaņa j priekšā pārvērtušies par cun dz: kepti — cept, gerti — dzert.

3. Patskaņa un līdzskaņa apvienojumi vienā zilbē an, en,in, un latviešu valodā pārvērtušies par uo, ie,i, ū: langas — luogs, lenkti — liekt, minkstas — mīksts, jungas — jūgs.

4.Ai un au gala zilbēs pārvērtušies par i un u: taukai — tauki, darau — daru;

5. Īsi patskaņi gala zilbēs atkrituši: vilkas — vilks.

6. Gari patskaņi gala zilbēs saīsinājušies: eglē — egle.
 
Taču latviešu valoda dod vēsturiskajai valodniecībai tādas vērtīgas ziņas, kādas nevar dot neviena cita valoda. Lai gan latviešu fonētika un morfoloģija salīdzinājumā ar lietuviešu visumā ir vairāk pārveidota, tomēr visas latviešu valodas vecās parādības nevar atvasināt no lietuviešu valodas. Dažā labā ziņā latviešu valoda pirmatnīgumā pat pārspēj lietuviešu valodu.

 

Tā, piemēram:

1. latviešu (un prūšu) intonāciju attiecības ir senākas nekā lietuviešu valodas intonāciju attiecības;

2. dažreiz latvieši izšķir intonācijas, kur lietuvieši tās ir sajaukuši, piemēram latviešu valodā ir atšķirīgas intonācijas vārdos caūrs un aūģsts, turpretim lietuviešu valodā šajos vārdos ir vienādas intonācijas – kiāuras un āukštas; tāpat intonācijas atšķiras latviešu vārdos pļaūt un raūt, turpretim lietuviešu vārdos tā ir vienāda – piāuti un rāuti;

3. latvieši ir saglabājuši seno ā, turpretim lietuvieši to pārvērtuši par o;

4. latvieši saglabājuši seno īsumu (rats, rets), turpretim lietuvieši šeit ieviesuši jaunu pagarinājumu (rātas, rētas);

5. latviešu valoda saglabājusi a arī aiz j un mīkstinājuma, turpretim lietuviešiem tur a vietā ir platais e;

6. latviešiem ir formas biju, gāju, turpretim lietuviešiem buvaū, ējaū;

7. arī leksikā latvieši dažos gadījumos ir saglabājuši senus vārdus, kuru lietuviešiem nav. Piemēram, latvieši ir saglabājuši vārdu asins, kam līdzīgs vārds eshar (ģenitīvs eshanas) ar to pašu nozīmi pastāvējis jau senajā hetu valodā, asr – k senindiešu valodā utt. 

 

Tātad latviešu valodā ir laba tiesa tādu senatnīgu valodas parādību, kas lietuviešu valodā nav. Tāpēc salīdzinoši – vēsturiskos pētījumos bez lietuviešu valodas pienācīgi ievērojama arī latviešu valoda.

 

Vēsturiski latviešu valodā bijušas un vēl tagad nelielā izlokšņu daļā patvērušās trīs intonācijas, bet mūsdienu literārajā valodā parasti izšķir tikai divas intonācijas – stiepto un krītošo.