Teorija

Jānis Poruks
poruks.png
(1871 - 1911)
Biogrāfija
Jānis Poruks ir dzimis 1871. gada 13. oktobrī Druvienas pagasta Prēdeļos, saimnieka ģimenē. 1881. gadā J. Poruks sāk mācīties Druvienas pagastskolā, no 1885. gada līdz 1887. gadam viņš turpināja savas mācības Lielzēres draudzes skolā, bet no 1888. gada līdz 1889. gadam - Cēsu pilsētas skolā. Šajā laikā tiek publicēti J.Poruka pirmie darbi. Tā laikraksta "Dienas Lapa" literārajā pielikumā 1888. gadā var lasīt stāstu "Purvaiņos", kas parakstīts ar pseidonīmu Daimons.
 
1889. gadā J.Poruks iestājas Rīgas Politehniskā institūta priekšskolā, lai sagatavotos studijām institūtā, taču neviena specialitāte tā īsti jaunieti nesaista. Viņam padodas matemātika, bet vairāk interesē zīmēšana un mūzika. Redzēdams J. Poruka interesi par mūziku, matemātikas pasniedzējs H. Vestermanis finansē viņa mūzikas studijas. 1893. gadā H. Vestermaņa atbalstīts J. Poruks dodas uz Drēzdeni, lai studētu Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā (galvenokārt klavierspēli, mūzikas vēsturi, pašmācības ceļā arī filozofiju). J. Poruka muzikālās dotības un uzcītība nav pietiekama, lai kļūtu par komponistu vai ievērojamu izpildītāju, tādēļ H. Vestermanis naudu vairs nedod, un pēc trim semestriem studijas ir jāpārtrauc. Tomēr Drēzdenē pavadīto laiku J. Poruks uzskata par vienu no laimīgākajiem savā dzīvē.
 
1894. gada aprīlī J. Poruks atgriežas Latvijā un ar pārtraukumiem strādā laikrakstā "Mājas Viesis" un žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts". Laikā no 1897. gada līdz 1899. gadam J. Poruks Rīgas Politehniskajā institūtā studē ķīmiju, bet no 1901. gada līdz 1905. gadam - komerczinātnes. Tomēr no viņa neiznāca arī ķīmiķis vai veikalnieks. J. Poruks bija sapņotājs, gauži nepraktisks cilvēks, kas neprot atrast sev drošu vietu dzīvē.
 
1902. gadā J. Poruks apprecējās ar Ernestīni Pētersoni. Pēc 1905. gada viņš vairākkārt ārstējās psihiatrisko slimību klīnikās Rīgā, Strenčos, Tērbatā, kā arī uzturējies Ernestīnes mājās Cēsīs. Slimības laikā J. Poruks kļūst sevišķi noslēgts un atturīgs. Viņš bieži vien jūtas saguris, lai varētu sistemātiski strādāt, tomēr paretam viņa darbi parādās periodikā.
 
Laikā no 1909. gada līdz 1910. gadam J. Poruks dzīvo Burtnieku namā Vecmīlgrāvī. No 1910. gada rudens viņš ārstējas Čiža nervu klīnikā Tērbatā, kur 1911. gada 25. jūnijā mirst. Pēc četrām dienām J. Poruks tiek guldīts Lauciņu kapos Cēsīs, bet 1924. gada novembrī viņa pīšļi tiek pārvesti uz Rīgu un pārbedīti Meža kapos.
Literārā darbība
Pirmā Jāņa Poruka publikācija bija stāsts "Purvaiņos", kas tika 1888. gadā publicēts laikraksta "Dienas Lapa" literārajā pielikumā.
 
Pirmā J. Poruka grāmata tika izdota 1894. gadā Berlīnē vācu valodā "Die Religion der Zunkunft" ("Nākotnes reliģija"), kurā esejiski izklāstītas Ļ. Tolstoja un F. Nīčes cilvēka koncepcijas.
 
Latviešu romantiskās prozas pirmais spilgtākais darbs bija J. Poruka garais stāsts "Pērļu zvejnieks" (1895). Stāsta "Pērļu zvejnieks" romantiskās idejas sakņojas R. Vāgnera, Novālista u.c. romantiķu, kā arī Platona cilvēka un mīlestības metafiziskajā izpratnē.
 
Šim darbam seko luga "Hernhūtieši" (1895) – tajā tēlots paaudžu konflikts, kurš bāzējas kristiānisma ētikas un kapitālistiskās morāles pretstatos.
 
Dzejā viņš intensīvi apdziedājis platoniskās mīlas nozīmi un, pats „būdams Vertera dabas sapņotājs”, uzsvēris mīlas trauslumu un nepieciešamību izjust to kā augstāku cilvēcisku vērtību. J. Poruka dzīves laikā grāmatā izdota poēma "Zilizana sirdsdedze" (1905), lirika - krājumā "Dzejas" (1906).
Citi prozas darbi
Altruistu morālo un garīgo principu noturīgums atklāts stāstos "Sirdsšķīsti ļaudis" (1896), "Kukažiņa" (1899), "Baltās drānas" (1903).
 
Neoromantismam raksturīga stoiciska vientuļnieka dominante ir J. Poruka stāstos "Kauja pie Knipskas","Klusētājs" (abi 1897), "Asaras" (1898), "Ērģelnieks" (1903), "Zelta adata" (1906).
 
Romantiska mīlestība kā dvēseliska vērtība ir akcentēta J. Poruka stāstos "Rīta zvaigzne" (1899) un "Brūklenāju vainags" (1904).
 
Cilvēku reālistiski portretējumi, uzsverot ikdienišķu pārdzīvojumu nozīmību un vērtību, atainoti periodikā publicētajos stāstos "Krustmātes kāzas" (1900), "Veseli ļaudis" (1901), "Dzimtas plaisa" (1905).
 
Cilvēku slēpto kaislību un instinktu esamība attēlota stāstos "Grāfs Rodensteins" (1901), "Čūskas" (1905).
 
Personības sašķeltība modernajā lielpilsētā, rakstura izveides ģenētiskā nosacītība tēlota psiholoģiskajā romānā "Rīga" (publicēts grāmatā 1907).
Atsauce:
Latviešu literatūras hrestomātija cittautu mācībvalodu skolas 11. klasei/S. Ivanišaka (sastādījusi) -Rīga: Zvaigzne ABC, 1997. – 344 lpp. :il. – izmantotā literatūra: 16.-17.lpp.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās/LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. -Rīga: Zinātne, 2003. – 741 lpp. :il. – izmantotā literatūra: 454.-455. lpp.
http://www.literature.lv/lv/dbase/autors.php?id=68
http://www.letonika.lv/literatura/section.aspx?id=2190863