1. Aspazija - biogrāfija

Aspazija (dzimusi Elza Rozenberga)  ir dzimusi 1865.gada 16.martā Zaļenieku pagasta Daukšās saimnieka ģimenē. Laika posmā no 1874.gada līdz 1884.gadam Aspazija mācījās Zaļāsmuižas pagastskolā, Jelgavas Dorotejas meiteņu skolā un Trīsvienības sieviešu ģimnāzijā, no kuras īsi pirms beigšanas izstājusies.

 

1886.gadā Aspazija apprecējās ar M. V. Valteru, kas, kļuvis Daukšu īpašnieks, saimniecību izputināja un aizbēga uz Ameriku (laulība tika šķirta 1897.gada februārī). Pēc tam Aspazija kopā ar vecākiem un tuviniekiem pārcēlās uz Jelgavu, kur strādāja dažādus darbus.

 

No 1891.gada līdz 1893.gadam Aspazija strādāja par mājskolotāju Jaunsvirlaukas Ķiplokos un Pociema Ķaukuļos; no 1892.gada līdz 1893. gadam – Dreiliņu muižā par tās pārvaldnieka Rikveiļa meitu mājskolotāju.

 

1893.gada oktobrī Aspazija sāka strādāt Rīgas Latviešu teātrī. Šajā gadā viņa arī iepazinās ar Raini (J. Pliekšānu), kas būtiski ietekmēja Aspazijas sabiedrisko uzskatu attīstību un pāriešanu jaunstrāvnieku pusē.

 

1895.gadā Aspazija no Rīgas Latviešu teātra aizgāja un piedalījās jaunstrāvnieku sabiedriskajā darbībā. 1896.gada nogalē Aspazija kopā ar Raini aizbrauca uz Vāciju un apmetās Šarlotenburgā (Berlīnē). Bet 1897.gada sākumā sakarā ar Raiņa vecākās māsas nāvi viņi atgriezās Jelgavā.

 

1897.gada martā Rainis dabūja jurista darbu Paņevežā un uz turieni pārcēlās arī Aspazija. Drīz pēc tam sākās jaunstrāvnieku aresti un apcietināja arī Raini. 1897.gada decembrī Aspazija ar Raini salaulājās un laiku pa laikam dzīvoja pie viņa trimdā Pleskavā un Slobodskā (1898 – 1903), kā arī Rīgā, kur strādāja laikraksta „Dienas Lapa” redakcijā.

 

1905.gada decembrī Aspazija kopā ar Raini devās trimdā uz Šveici un apmetās Kastanjolā pie Lugāno. Latvijā viņi atgriezās 1920.gada aprīlī un Aspazija kopā ar Raini aktīvi iekļāvās sabiedrības politiskajās norisēs.

 

1920.gadā Aspaziju ievēlēja Satversmes sapulcē. Savās runās viņa uzsvēra demokrātijas un kultūras nozīmi valsts pastāvēšanā.

 

Savu literāro darbību Aspazija turpināja līdz mūža galam. Aspazija mira 1943.gada 5.novembrī.
Aspazijas pirmais publicētais dzejolis ir „Jaunā gadā”, kas tika iespiests laikraksta „Dienas Lapa” feļetona pielikumā 1887.gada 24.decembrī ar pseidonīmu Aspazija.

 

1888.gadā Aspazija iesniedza Rīgas Latviešu biedrības lugu konkursā drāmu „Atriebēja” un ieguva pirmo vietu, bet cenzūra neatļāva lugu izrādīt. Drāmas pamatā ir konflikts starp latviešu zemniekiem un viņu apspiedējiem.

 

Laikā, kad Aspazija strādāja par mājskolotāju Dreiliņu muižā (1892 – 1893), viņa sarakstīja lugas „Vaidelote”, „Zaudētas tiesības” un poēmu „Saules meita”. 1894.gada janvārī Rīgas Latviešu teātrī izrādīja lugu „Vaidelote”, kurā mitoloģisko likumību vidē attēlota sievietes sacelšanās pret aizspriedumiem un dogmām, cīņa par tiesībām veidot savu dzīvi saskaņā ar jūtām. Savukārt 1894.gada aprīlī tika iestudēta luga „Zaudētās tiesības”, kurā attēlots, kā sieviete valdošās divkosīgās morāles dēļ aiziet bojā.

 

1895.gadā izrādītas Aspazijas lugas „Neaizsniegts mērķis” un „Ragana”, kurās aizstāvēti sievietes patstāvības centieni un maksimāli sakāpināts protests pret apspiestību.

 

Galvenokārt Jaunās strāvas laikā sarakstītie dzejoļi ir sakopoti krājumā „Sarkanās puķes”, kura izdošanu cenzūra parakstījusi 1895.gadā (iznācis 1897). Krājumā kaismīga jūsma un pacilātība izpaužas motīvos par pagātnes važu saraušanu, kā arī nākotnes lielumu un indivīda brīvību.

 

1901.gadā periodikā tika publicēta drāma „Zeltīte”. 1904.gadā iznāca Aspazijas dzejoļu krājums „Dvēseles krēsla” – tajā pārsvarā ir rezignācijas un skumjas izjūtas.

 

Jauns pacēlums Aspazijas jaunradē ap 1905.gada revolūcijas laiku ir saistīts ar lugu „Sidraba šķidrauts” (1905). Lugas darbība gan saistīta ar romantisko pagātni un galvenās varones individuālu likteni, bet konflikta risinājums un izteiktie aicinājumi saskanēja ar sabiedrības revolucionārajiem centieniem.

 

Ar dzejoļu krājumiem „Saulains stūrītis” (1910) un „Ziedu klēpis” (1911), kuros atainotas bērnības un jaunības dienu izjūtas, aizsākta liriska autobiogrāfiska triloģija.

 

Pēc atgriešanās no Šveices Aspazijas jaunrade kļuva aktīvāka. Dzejoļu krājumā „Izplesti spārni” (1920) tika sakopoti agrāk sarakstīti dzejoļi. Tā pamatnoskaņu veido pagātnes cīņu retrospektīvs skatījums, saglabājot nemieru un trauksmi.

 

1923.gadā tika izdots krājums „Raganu nakts”, kas ir autobiogrāfiskās triloģijas trešā daļa. Vēlākos gados izdoti krājumi „Trejkrāsaina saule” (1926), „Asteru laikā” (1928) un „Dvēseles ceļojums” (1933).

 

1936.gadā publicēts krājuma „Kaisītās rozes” pirmā nodaļa „Ģēnija aicinājums”, kas veltīta K. Ulmanim.

 

Pēdējais Aspazijas dzejoļu krājums ir „Zem vakara zvaigznes” (1942) un izlase „Mēnessdārzs” (1943).

 

Aspazija arī sarakstījusi lugas:

 

- „Aspazija” (1923) – tās darbības vieta un laiks saistīts ar Senās Grieķijas valdnieka Perikla laikmetu;

 

- „Boass un Rute” (1925) – pēc Bībeles stāstiem veidota luga, kas veltīta mīlestības cildinājumam;

 

- „Torņa cēlējs” (1927) – tajā izmantota teika par baznīcu, ko var uzcelt tad, ja tajā iemūrē dzīvu jaunavu;

 

- „Zalša līgava” (1928) – tās pamatā ir teika par Zalti, kas uz savu zemūdens valsti aizved jaunavu;

 

- „Jānis Ziemelis” (periodikā 1931) – veltīta pāragri mirušā J. Ziemeļnieka dzīvei;

 

- „Pūcesspieģelis” (periodikā un teātrī 1932) – veidota pēc flāmu teiku un Š. de Kostēra grāmatas motīviem;

 

- „Velna nauda” (1933) – komēdija par naudas izšķirošo lomu cilvēka liktenī garīgo vērtību ziņā degradētā sabiedrībā.

 

Jau jaunībā Aspazija rakstīja arī prozas darbus. Romānā „Rudens lakstīgala” (žurnālā „Atpūta” 1933) tēlots Jaunās strāvas laiks un kā prototipi izmantoti sabiedrībā pazīstami darbinieki.

 

Aspazijas autobiogrāfiskie darbi: „No atzīšanas koka” (1919), „Zila debess” (1924), „Zelta mākoņi” (1928).