Teorija

Andrejs Pumpurs
pumpurs.jpg
(1841 - 1902)
Svarīgi!
Andrejs Pumpurs ir latviešu tautas eposa "Lāčplēsis" autors, populārs tautiskā romantisma dzejnieks, prozaiķis un publicists.

Biogrāfija
Andrejs Pumpurs ir dzimis 1841. gada 22. septembrī toreizējā Lieljumpravas pagasta Ķeirēnu meža mājā, muižas vīndedža ģimenē. Gadu pēc Andreja Pumpura dzimšanas viņa vecāki kļuva par rentniekiem Daugavas tuvumā Dīriķu mājās, kurās A. Pumpurs pavadīja bērnību. Bērnības iespaidiem bija liela ietekme uz A. Pumpura daiļradi.
 
1853. gadā A. Pumpurs sāka mācīties Lielvārdes draudzes skolā vācu klasē. Skolotājs Benevskis skolā mācījis arī latviešu valodu un skolniekus iepazīstinājis ar Baltijas vēsturi. 1856. gada pavasarī A. Pumpurs beidza draudzes skolu kā pirmais skolnieks un gribēja mācīties tālāk. Viņš griezās pēc padoma pie Lielvārdes mācītāja Krona, kurš viņam izrēķinājis priekšā, cik dārga tāda augstāko skolu izglītība, un pārmetis nevēlamo tieksmi izspraukties uz augšu no zemnieku kārtas. A. Pumpuram neatlika nekas cits kā meklēt maizes darbu.
 
1856. gadā A. Pumpurs kopā ar tēvu devās uz Mirabeles muižu Lietuvā netālu no Pandēles pilsētiņas, kur tēvs strādāja par vīndedzi. A. Pumpurs labi iepazina lietuviešu klaušu zemnieku grūto dzīvi un ieklausījās arī lietuviešu dziesmās. 1857. gadā Pumpuri atgriezās Lielvārdē un dzimta apmetās pie tēva brāļa Lāčplēšu mājās. A. Pumpurs kopā ar tēvu piedalījās muižas darbos, riju kulšanā, plostu laišanā pa Daugavu.
 
Sakarā ar muižu pāreju uz kapitālistisko apsaimniekošanas veidu tuvējais Rembates muižas īpašnieks barons Rautenfelds nolēmis pārdot zemniekiem mājas un zemi. Viņam bija vajadzīgi lēti mērnieki, un tā par mērnieka mācekli pieņemts arī A. Pumpurs. Mērnieka darbos ejot, A. Pumpurs labi iepazinās ar Lielvārdes un Rembates apkārtni un dzīvi citās muižās Vidzemē. Viņš mērījis zemi Ogres muižā, Jumurdā, Katriņā, Ērgļos, Taurupē, Cirstos, Vecpiebalgā un Jaunpiebalgā, Leimaņos. Nozīmīgs bija A. Pumpura darbības laiks Vecpiebalgā. Tās apkārtnē viņš strādāja ilgāku laiku - no 1867. gada līdz 1872. gadam. Mērnieku gaitās A. Pumpurs sāka arī dzejot.
 
1872. gadā A. Pumpurs pārcēlās uz Jumurdu, kur strādāja par muižas pārvaldnieku un veica mērnieka un mežkunga darbu, literatūrai pievērsdamies tikai vaļas brīžos. Laikā no 1872. gada līdz 1874. gadam A. Pumpurs bieži iegriezās Lielvārdē. 1874. gadā A. Pumpurs pārnāca uz Rīgu. Toreiz rosīgais sabiedriskais darbonis R. Tomsons viņam piedāvāja direktora posteni savā mākslīgo mēslu fabrikā. Bet jau drīz (1875) R. Tomsona uzņēmums bankrotēja. Šajā laikā A. Pumpurs arī aktīvi darbojās Rīgas Latviešu biedrībā.
 
Nonācis grūtos materiālos apstākļos, 1876. gadā A. Pumpurs atstāja savu ģimeni un aizbrauca meklēt darbu uz Maskavu. Maskavā A. Pumpuram klājās grūti. Tāpēc viņš ar F. Brīvzemnieka palīdzību iestājās slāvu brīvprātīgo pulkā, lai piedalītos serbu atbrīvošanas cīņās pret turkiem. Viņš tika ieskaitīts Donas kazaku nodaļā par topogrāfu. Kas A. Pumpurs nonāca frontē, bija noslēgts pamiers, taču saskare ar serbu tautu un tās atbrīvošanas centieniem stiprināja Pumpura pārliecību par tautas, arī latviešu nacionālās patstāvības nepieciešamību.
 
1877. gadā A. Pumpurs ieradās Sevastopolē un iestājās 13. kājnieku divīzijā, vēlāk 49. Brestas pulkā. 1878. gadā viņš beidza Odesas junkuru skolu un dienēja Krievijas dienvidos. 1882. gadā 15. rezerves bataljona (vēlāk Ustjdvinskas pulka) sastāvā atgriezās Rīgā (palaikam uzturējās arī Slokā, Cēsīs, Tērbatā, Paņevežā), atjaunoja sakarus ar Latvijas sabiedrisko un kultūras dzīvi, piedalījās slepenajā narodovoļcu pulciņā. Lai arī tika apsūdzēts kā pulciņa vadītājs (t.s. Aizupa prāvā, 1882), A. Pumpurs tika attaisnots.
 
1890. gadā A. Pumpuru paaugstināja par štābkapteini. No 1895. gada viņš strādāja Dvinskas (Daugavpils) intendantūrā - pavadīja armijas mantu sūtījumus pa Krieviju un Āziju. Šajā laikā viņš devās tālos komandējumos. Armijas darbs ļoti traucēja dzejnieka daiļradei, taču pavēra plašus redzes apvāršņus. 1901. gadā, pārbraucis no Ķīnas, A. Pumpurs smagi saslima. A. Pumpurs mira Rīgā 1902. gada 6. jūlijā. Apglabāts Lielajos kapos.
Daiļrade
Dzeja. A. Pumpura dzejoļi sacerēti lielākoties 60. gadu beigās un 70. gados. A. Pumpuram ir samērā daudz lirisku dzejoļu. Viņa dzejoļos vietām ieskanas sižetiski motīvi, vērojama tieksme uz balādiskumu, viņš rakstīja arī veltījuma dzejoļus. Nedaudz darbojies humorā un satīrā.
 
Pats svarīgākais A. Pumpura dzejas devums ir sabiedriska rakstura dzejoļi, kuros atbalsojas tautas atbrīvošanās cīņas tematika. Visspēcīgāk te skan  tautas brīvības un senatnes cildinājuma tēma, kura sazarojas daudzos motīvos. Dzejnieka patriotisma jūtas dziļi ieskaņotas viņa dzejas nozīmīgākajā idejiski piesātinātākajā tēlā tauta.
 
Pirmais publicētais A. Pumpura dzejolis ir "Hīna kaps", kas tika iespiests laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" 1869. gada 25. janvārī. Piebalgā (1867 - 1872) A. Pumpurs sarakstīja folkloras un teiksmainas senatnes tēlos sakņotus romantiskos dzejoļus, kas pauda dzimtenes mīlestības jūtas, modināja latviešu nacionālo pašapziņu: "Austrums", "Sapnis", "Bārenīte", "Pastarīte", "Tautai", "Draugiem" u.c. Par Piebalgas pusi A. Pumpurs sacerējis arī satīru "Ļurbu valsts" (1870).
 

Latviešu tautas eposs "Lāčplēsis" - viens no izcilākajiem latviešu literatūras sasniegumiem. Pirmās ieceres un priekšdarbi eposam "Lāčplēsis" dzima Piebalgā (1867 - 1872). Eposs tika pabeigts Tērbatā 1888. gadā un A. Pumpurs to veltīja 3. vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem. Eposā izmantoto materiālu - latviešu folkloras tēlus un motīvus, cittautu eposu elementus, rakstītās literatūras (Livonijas Indriķa, G. Merķeļa) tradīcijas, vēsturiskās 13.gs. latviešu cīņas pret vācu iebrucējiem - A. Pumpurs meistarīgi pakļāva 19. gs. nacionālās atmodas aktualizētajiem latviešu tautas etniskā apliecinājuma, garīgās un valstiskās atbrīvošanās centieniem. Vēsturiskā laika izjūtā balstītā eposa heroika pauž ticību varoņgaram, tautas nemirstībai, brīvības uzvarai nākotnē. Darbā ietvertā pagātnes atmiņa kā latviešu tautas eksistences fenomens stimulēja eposa "Lāčplēsis" tēlu, motīvu, sižetisko norišu literarizēšanos, transformēšanos jaunās, laikmetiski un psiholoģiski 20.gs. kultūrfilozofijas kontekstam atbilstošās variācijās ar Lāčplēsi kā nacionālā varoņtēla kanonu citu latviešu rakstnieku daiļradē.
 
Proza. A. Pumpura proza salīdzinājumā ar dzeju ir maznozīmīgāka. Prozā A. Pumpuram pats nozīmīgākais darbs ir ceļojuma apraksts "No Daugavas līdz Donavai" ar apakšvirsrakstu "Latviešu savvaļnieka ceļojuma apraksti serbu-turku kara laikā 1876. gadā" (publicēts 1895. gadā). Tas ir viens no garākajiem un interesantākajiem latviešu ceļojumu aprakstiem. A. Pumpurs ir arī rakstījis aprakstus; tautas teiku un nostāstu materiālu A. Pumpurs ir sakopojis nepabeigtā romānā "Kurmis". Tajā stāstīts par 1812. gada kara notikumiem.

Atsauce:
Latviešu literatūras vēsture: no pirmsākumiem līdz 19. gadsimta 80.gadiem/O.Čakars, A.Grigulis, M.Losberga. -Rīga: Zvaigzne, 1987. – 446 lpp. :il. – izmantotā literatūra: 296.-312.lpp.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās/LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. -Rīga: Zinātne, 2003. – 741 lpp. :il. – izmantotā literatūra: 463.lpp.
http://www.letonika.lv/literatura/section.aspx?id=2190864
http://www.literature.lv/lv/dbase/autors.php?id=252