20.gadsimta beigās kultūras un politikas pētnieki izvirzīja divus Rietumu un Austrumu pasauļu attiecību attīstības scenārijus, no kuriem vienu raksturo konflikts, bet otru - dialogs.
Konflikta attiecību attīstības scenārijs
Šī attiecību izveides scenārija autors ir politikas pētnieks Semjuels Hantingtons (1927-2008) no ASV. Hantingtons 1996.gadā uzrakstīja grāmatu "Civilizāciju sadursme", kurā pauda savas domas par Rietumu un Austrumu pasauļu sadursmes iespēju.
Attēlā - Semjuels Hantingtons, 2004. gads.
Hantingtons uzskatīja, ka pasaulē pastāv deviņas civilizācijas: Rietumu (ASV, Kanāda, Rietumeiropa, Centrāleiropa, Austrālija un Okeānija), latīņamerikāņu (Centrālamerika, Dienvidamerika, Kuba, Dominikāna), islāma, ķīniešu, hindu, budistu, pareizticīgo (daļa bijušo PSRS valstu, Bulgārija, Kipra, Grieķija, Rumānija), japāņu un afrikāņu civilizācijas.
Katrai no šīm civilizācijām ir savas nemainīgās iezīmes, kuras tā ir gatava aizstāvēt visiem iespējamiem līdzekļiem.
Grāmatā paustas šādas idejas:
- Civilizācija ir vairāku valstu kopums. Šīs valstis vieno kultūra, valoda, reliģija.
- Civilizācijas pastāv ilgāku laika posmu, parasti vairākas tūkstošgades.
- Pēc visvecāko civilizāciju izveides (Senā Ēģipte, Senā Indija, Senā Ķīna u.c.) tās savstarpēji gandrīz nemaz nekontaktējās, attīstījās nošķirti viena no otras.
- Katra civilizācija uzskata sevi par nozīmīgu pasaules centru, un cilvēces vēsturi interpretē atbilstoši saviem uzskatiem.
- Rietumu civilizācija savu uzplaukumu sasniedza 20.gadsimta sākumā, tā būtiski ietekmēja pārējās civilizācijas.
- Cilvēka reakcija uz modernizāciju, rietumu tradīciju pārmērīgu ieviešanu var izpausties kā reliģiskais fanātisms.
- Dažām civilizācijām (Rietumu, ķīniešu, hindu, pareizticīgo, japāņu) ir savas t.s. galvenās vai bāzes valstis, šīs civilizācijas ir stabilākas nekā tās, kurām šādu galveno valstu nav.
- Civilizācijas viena no otras atšķiras ar savu vēsturi, valodu, kultūru, tradīcijām, reliģiju. Šie lielumi veidojušies gadsimtu gaitā, tādēļ tie ir pamatīgi iesakņojušies katrā civilizācijā un tik ātri nemainīsies.
Attēlā - jorubu bundzinieki, Āfrika.
- Pasaule kļūst aizvien mazāka. Civilizācijas vairāk viena par otru uzzina, izprot to kopīgās un atšķirīgās iezīmes.
- Ekonomiskās modernizācijas un sociālo pārmaiņu laikā cilvēks tiek nodalīts no vietējās identitātes. Šo plaisu aizpilda reliģija, kas cilvēkam nodrošina identitātes sajūtu, sniedzas pāri nacionālām robežām, var vienot civilizācijas.
- Pieaugot civilizācijas apziņai, pieaug arī Rietumu divējādā loma notikumu attīstībā. Rietumi piedzīvo savas varas uzplaukumu. Šajā pat laikā citās civilizācijās notiek procesi, kas saistīti ar atgriešanos pie savām saknēm. Rietumu varas uzplaukums ir savā ziņā izaicinājums citām civilizācijām veidot nerietumniecisku pasauli.
Semjuelam Hantingtonam bija daudz atbalstītāju. Sadursmes teorijas piekritēji savas domas pamato šādi:
- Civilizācijas iezīmes tautām piemīt jau no pašiem pirmsākumiem un laika gaitā nemainās.
Katrai tautai ir tikai tai raksturīgās īpatnības, kuras nav iespējams mainīt.
- Aizvien vairāk veidojas tādas Austrumu sabiedrības, kurām nav raksturīga demokrātija.
"Pasaules lielākās naftas un gāzes rezerves atrodas to valstu rokās, kurās nav nostiprinājusies demokrātija - Saūda Arābijas, Irākas, Irānas, Krievijas. Pasaules rūpniecībā lielākā produkcijas daļa top Ķīnā, kurā valda komunistu režīms. Tā kā nedemokrātiskās valstīs resursi un saimniecība ir valsts īpašums, gūtie ienākumi nostiprina diktatora varu."1
- Austrumos veiktās demokrātijas reformas bijušas virspusējas.
Daudzās Austrumu valstī ieviestais demokrātijas režīms ir tikai formāls, jo šo nāciju attieksme pret varu nav mainījusies (tās tiecas pēc despotiskām tradīcijām).
Hantingtons šādas Austrumu valstis, kurās veiktas demokrātijas reformas, dēvēja par "saplosītām". Lai arī valstīs tika ieviestas Rietumu tradīcijas, sabiedrībā vēl aizvien vērojamas agrākās civilizācijas tradīciju pēdas. Kā piemēru viņš min Turciju, kurā ģimenē valda tādas pat tradīcijas, kā jebkurā citā islāma zemē.
Dialoga attiecību attīstības scenārijs
Ideju par civilizāciju savstarpēju dialogu pirmais pauda austriešu filozofs Hans Kohlers (1948) savā esejā par kultūras identitāti (1972). Kohlers nosūtīja UNESCO vēstuli, kurā ierosināja, ka Apvienoto Nāciju kultūras organizācija varētu veicināt dialogu starp dažādām civilizācijām. 1974.gadā notika pirmā starptautiskā konference, veltīta starpkulturālajam dialogam.
Irānas prezidents Mohamads Hatami (1943) vērsās pret konflikta scenārija ideju. Viņš norādīja, ka šī teorija "attaisno Rietumu valstu iejaukšanos Austrumu lietās un izvirzīja ideju par civilizāciju dialoga nepieciešamību."1 Hatami norādīja, ka Rietumu pasaule uzskata, ka tikai Rietumu vērtības atbilst demokrātijas tradīcijām. Hatami paustās domas par dialoga nepieciešamību atbalstīja arī ANO. 2001.gadā Hatami iniciatīvas rezultātā šis gads tika nodēvēts par ANO gadu "Civilizāciju dialogs".
Attēlā - Mohamads Hatami, 2007. gads.
Dialoga atbalstītāji uzskata, ka civilizācijām vairāk jāiepazīst pretējā puse, lai izprastu tās problēmas; jāatzīst, ka pasaulē var pastāvēt dažādība; jāpieņem, ka labākais problēmu risinājuma veids ir dialogs.
Dialoga attiecību attīstības scenārija piekritēji savus spriedumus pamato šādi:
- Gan Rietumu, gan Austrumu sabiedrības skar vienas un tās pašas problēmas.
Abas sabiedrības ietekmē dabas piesārņojums, globālā sasilšana, nabadzība. Daudzu problēmjautājumu risināšanā Austrumu valstīm var palīdzēt Rietumi, Rietumu izstrādātās tehnoloģijas - globālās sasilšanas radīto plūdu un viesuļvētru seku likvidēšana, tuksnešu paplašināšanās, augsnes sasāļošanās.
- Rietumu un Austrumu sabiedrībām ir ļoti daudz kā kopēja.
Tāpat kā Eiropas tautas, arī vairākas musulmaņu tautas (persi, urdi, tadžiki, bengāļi, kurdi) pēc izcelsmes ir indoeiropieši. Viduslaiku Eiropas izglītībā liela nozīme bija arābu zinātniekiem, viņu izgudrojumiem un atklājumiem. Jeruzalemes pilsētu par svētu uzskata gan musulmaņi, gan kristieši. Indiešu kultūras nozīmīgākie darbi sarakstīti sanskritā, kas ir arī indoeiropiešu valoda. No Ķīnas eiropieši aizguva daudzus jaunievedumus.
Attēlā - indoeiropiešu valodas izplatība mūsdienās (krāsainie laukumi).
- Austrumu un Rietumu sabiedrības saista saimnieciskās attiecības.
Gan Austrumi, gan Rietumi ir ieinteresēti savstarpējo tirdzniecības attiecību veidošanā, jo abām pusēm ir saistoši preču piedāvājumi.
- Austrumu sabiedrību panākumu pamatā ir demokrātija.
Ja 1900. gadā tikai 5% pasaules civilizāciju dzīvoja demokrātiskā sabiedrībā, tad mūsdienās tie ir jau 24%.
Piemēram, Japānā pēc Otrā pasaules kara sākās uzplaukums, jo tika likvidēta lielo uzņēmēju vara, kas bieži vien balstījās uz samuraju klanu tradīcijām, un tika ieviesta daudzpartiju sistēma. Taivānas sala uzplauka straujāk, kad pēc Otrā pasaules kara tajā izveidojās demokrātija. "Kontinentālajā Ķīnā un Vjetnamā augšupeja sākās tad, kad savu režīmu demokratizēja komunisti."2 Kā pretstatu var minēt vienu no nabadzīgākajām pasaules valstīm Ziemeļkoreju, kurā valda komunisma režīms.
- Gan Rietumu, gan Austrumu sabiedrības apzinās globālu konfliktu bīstamību.
Austrumu valstis aizvien aktīvāk pievēršas terorisma apkarošanai.
Papildinformācija: