Šūna ir dzīvo organismu uzbūves pamatvienība un mazākā dzīvā sistēma, kurā norisinās visi dzīvības procesi. Visi organismi sastāv no vienas vai vairākām šūnām. Jaunas šūnas veidojas, daloties esošajām šūnām. Daudzšūnu organismos līdzīgā veidā šūnas veido audus.
Citoloģija (gr. kytos – dobums) ir zinātne par šūnu uzbūvi. Šūnas izpēte varēja notikt tikai pēc palielināmo ierīču izveidošanas.
1665. g. angļu fiziķis Roberts Huks pirmais lietoja vārdu „šūna” (cellula). Mikroskopā novērotās smalkās korķa mizas kameras viņam atgādināja telpas vai klostera celles. Starp kamerām redzamās struktūras viņš nosauca par sienām.
Vācu botāniķis Matiass Šleidens 19. gs. trīsdesmitajos gados konstatēja, ka šūnas veido visus augus.
Vācu zoologs Teodors Švāns izpētīja, ka arī visi dzīvnieki sastāv no šūnām.
Vācu ārsts Rūdolfs Virhovs ar mikroskopu pētīja šūnu dzīves ciklu un secināja, ka šūnas nerodas pašas no sevis, bet katra jauna šūna veidojas no jau esošās šūnas, un formulēja tēzi „ikviena šūna no šūnas”.
Pamatojoties uz šiem atzinumiem M. Šleidens un T. Švāns formulēja šūnu teoriju.
Mūsdienu šūnu teorijas tēzes:
- Visi dzīvie organismi sastāv no šūnām.
- Šūna ir ne tikai dzīvo organismu uzbūves, bet arī to darbības pamatvienība.
- Jaunas šūnas rodas, esošajām šūnām daloties