1. Senie laiki

Termins "klasiskie senie laiki" parasti tiek attiecināts uz grieķu un romiešu vēsturi, kas sākas ar pirmo olimpiādi (776. gadā p.m.ē.). Šis datums gandrīz sakrīt ar tradicionālo Romas dibināšanas datumu  (753. gadā p.m.ē.). Par Eiropas seno laiku beigām tiek uzskatītas Rietumromas impērijas krišanas gadu (476. gadā p.m.ē.), bet dažreiz arī imperatora Justiniāna I nāves gadu (565. gadā), islama rašanos (622. gadā) vai imperatora Kārļa Lielā valdīšanas laiku.

 

Kopš 17. gs. vēstures zinātnē sāka lietot dalījumu: senie laiki, viduslaiki un jaunie laiki.

 
Seno laiku vēsture sekoja aizvēsturei un ilga aptuveni no 4./3. gt. mijas p.m.ē. līdz mūsu ēras 1. gt. vidum.

 

  

 

 

 

Tuvo Austrumu vēsture ilgst aptuveni 3000 gadu, no 4. – 3. gt. mijas p.m.ē. līdz 330. g. p.m.ē., kad visu teritoriju iekaroja Maķedonijas valdnieks Aleksandrs Lielais.

 
Kad gāja bojā Romas lielvalsts rietumu daļa – Rietumroma, tās teritorijā izveidojās barbaru karalistes, aizsākot jaunu periodu – Eiropas viduslaikus.

 

 

Tur pirmo reizi cilvēces vēsturē veidojās sabiedrības un varas struktūras.

 

 

Līdz ar to cilvēces turpmāko vēsturi var izprast tikai pēc iepazīšanās ar Tuvo Austrumu civilizācijām.

 

Civilizācijas centri bija politiskās un militārās varas centri. Bija raksturīga tieksme veidot plašas lielvalstis jeb impērijas. 24./23. gs. p.m.ē. Divupē izveidojās pirmā zināmā lielvalsts pasaules vēsturē. Savukārt 1. gt. vidū p.m.ē. tika radīta milzīgā Persijas valsts, kas apvienoja visus Tuvo Austrumu reģionus.

 
Ap Seno Austrumu civilizācijas un varas centriem atradās plaša tā sauktā barbaru perifērija, ko veidoja galvenokārt stepu un tuksnešu klejotāji (nomadi) un kalnieši. Visa Eiropa vēl bija necivilizēta barbaru pasaule. Klejotāju un kalniešu migrācija un iekarojumi ietekmēja lielvalstu veidošanos un sabrukumu Tuvajos Austrumos.

 
Indijā un Ķīnā augstas kultūras sabiedrība izveidojās vēlāk – 2. gt. p.m.ē. Tām bija galvenokārt tikai pastarpināta tehnisku atklājumu, ideju un kultūras ietekme uz citām civilizācijām. Lielā attāluma dēļ tām nebija nekāda politiska ietekme uz Eiropas vēsturi.

 
Eiropas civilizāciju rašanās atpalika no Tuvajiem Austrumiem gandrīz par 2 gadu tūkstošiem. Tās veidojās, balstoties uz vietējām tradīcijām un Tuvo Austrumu sasniegumiem.

 

 

Var uzskatīt, ka Eiropas civilizācija pastāv apmēram piecus tūkstošus gadu - trīs tūkstošus pirms mūsu ēras un divus tūkstošus pēc.

 

Plašāks par Eiropas civilizācijas ir Rietumu civilizācijas jeb Rietumu kultūras (Rietumu pasaules) jēdziens. Ģeogrāfiskās Rietumu civilizācijas robežas ir visai nosacītas. Bez Eiropas tas ietver arī Ziemeļameriku, Austrāliju un Jaunzēlandi.

 

Senā Grieķija pārņēma no Tuvajiem Austrumiem daudzas tradīcijas, gan attīstot tās tālāk, gan pārveidojot. Savukārt grieķu kultūra ietekmēja seno romiešu civilizāciju. Pēc Maķedonijas Aleksandra lielvalsts izveidošanos, kas aptvēra bijušo Persijas lielvalsti un Balkānus, grieķu kultūra izplatījās visā Tuvo Austrumu reģionā.

 

Senās Romas vēsture bija seno laiku vēstures kulminācija un noslēguma posms. Romas  impērijas laikā viss Vidusjūras reģions bija apvienots Romas impērijā, kurā dominēja romiešu un grieķu kultūras elementi. Roma ietekmēja arī Eiropas rietumu daļā dzīvojošos barbarus.

Pēc Rietumromas bojāejas seno laiku civilizācijas gadsimtu gaitā izgaisa no cilvēku atmiņas. Tas saistījās ne tikai ar lielajām pārmaiņām Eiropas vēsturē, bet arī kristīgās baznīcas neiecietīgajai attieksmei pret antīko kultūru kā pagānisma iemiesojumu. Tikai 14. – 15. gs. renesanses domātāji no jauna atklāja sengrieķu un romiešu garīgās un kultūras vērtības. 15. gs. radās pirmie pētnieciska rakstura darbi par antīko vēsturi. Renesanses humānisti bija tie, kas ieviesa terminu – antīks, ko saprata kā sinonīmu klasiskiem, nepārspētiem grieķu un romiešu civilizācijas vērtību paraugiem.

 

 

Pēdējos gados civilizācijas attīstības pētīšanā arvien plašāk tiek pielietota multilineārā evolūcijas teorija. Saskaņā ar to katra sabiedrība virzās pa savu evolūcijas ceļu, piemērojoties mainīgajiem apkārtējās vides nosacījumiem, veidojot tehnoloģiskas, saimnieciskas, sociālas, politiskas u.c. institūcijas.

 

Jēdziens „civilizācija” nozīmē augstas kultūras sabiedrību salīdzinājumā ar primitīvo, pirmatnējo sabiedrību. Viena no svarīgākajām civilizācijas pazīmēm ir rakstības rašanās un tās daudzpusīga lietošana. Rakstības rašanās formāli ir robeža starp aizvēsturi un seno laiku vēsturi. Šajā laikā ne tikai parādās rakstītie avoti kā svarīga liecība vēstures izzināšanai. Rakstība ir arī liecība par cilvēka apziņas jaunu pakāpi.
 

Līdz ar civilizāciju izveidošanos izveidojās arī augsti attīstīta ražošana (zemkopība, metāla ieguve un apstrāde), kā arī tirdzniecība. Sabiedrība bija organizēta valstī un tā bija profesionāli, sociāli un mantiski diferencēta. Civilizācijām bija arī augsta garīgās dzīves attīstība un noformējusies reliģiskā sistēma. Civilizācijās pilsētas bija cilvēku un saimniecisko resursu koncentrācijas vieta, kā arī politiski, reliģiski, administratīvi un kultūras centri.

 

Upju ielejām raksturīgi:

 

Seno Austrumu agrīnās civilizācijas izveidoja semītu un indoeiropiešu valodās runājošas tautas, kā arī tautas, kuru izcelsme joprojām nav zināma.

 
Pirmās civilizācijas radīja šumeri Divupes dienvidos un ēģiptieši Nīlas ielejā. Šumeri ir pirmā zināmā kultūrtauta pasaulē, kura konstatēta Divupē 4. gt. p.m.ē. Šumeri nepiederēja ne pie indoeiropiešiem, ne semītiem, to izcelšanās nav noskaidrota. Iespējams, ka tie ieceļojuši no Irānas kalnienes vai arī no Indas lejteces.

 
Senie ēģiptieši bija vienota tauta, kura izveidojās aizvēstures laikā, sajaucoties vietējiem Nīlas ielejas iedzīvotājiem (tie runāja hamītu valodā) ar rietumsemītiem. Seno ēģiptiešu valoda bija radniecīga semītu valodai.

 
Daudzas Seno Austrumu civilizācijas radīja semīti, kuri vairākkārt dažādos laikmetos aizklīda no Arābijas tuksneša. Pirmo vēsturiski konstatējamo semītu civilizāciju veidoja akadieši, kuri ienāca Divupē ap 2600.g. p.m.ē. Akadieši nomainīja šumeru civilizāciju, pārņemot daudzus to kultūras elementus. Semīti Divupē radīja arī Babiloniešu un haldiešu civilizāciju, Ziemeļdivupē – asīriešu, bet Vidusjūras austrumu piekrastē – feniķiešu un senebreju civilizācijas.

 

Indoeiropieši ar 2. gt. p.m.ē. vispirms parādījās  Mazāzijā, tad Indijā un Irānas kalnienē. Tie radīja hetu civilizāciju Mazāzijā, mēdiešu (persiešu) civilizāciju Irānā un Indas ielejas ārieši civilizāciju.

 

Lai veiktu irigācijas darbus un spētu aizsargāties, bija jāveido kolektīvi. Līdz ar to notika iedzīvotāju pastiprināta koncentrēšanās pilsētās un nelielu, primitīvu valstiņu veidošanās.

 

 

Šādas sīkas valstiņas ilgstoši nevarēja pastāvēt. Tās apvienoja lielākās valstīs (Nīlas ielejā jau 3.gt. p.m.ē., bet Divupē vēlāk). Dažas Seno Austrumu valstis iekarojumu rezultātā izauga par plašām impērijām.

 

Saimniecības un sabiedrības regulēšanai vajadzēja centralizētu varu. Veidojās administratīvais aparāts ar valdnieku priekšgalā. Piemēram, senie ēģiptieši domāja, ka dievi radījusī valdniecību vienlaikus ar pasaules radīšanu.
 

Valdnieka institūts izveidojās no cilts militārā vadoņa – ar lielām spējām apveltītu cilvēku, kurš jau bija ieguvis autoritāti. Parasti vadonis bija personība ar izteiktu mērķtiecību, agresivitāti un varaskāri. Vadonis centās savu varu saglabāt arī miera apstākļos, konkurējot ar sev līdzīgiem un pārņemot savā varā militārās, tiesas, kulta (kalpošana dieviem un ar to saistītas ceremonijas) un saimnieciski organizatoriskās funkcijas. No sākotnējās primitīvās valdniecības attīstījās monarhija (valdīšanas forma, kad priekšgalā atrodas viena persona).

 

 

Seno Austrumu sabiedrības priekšstatos valdnieks un tā vara bija sakrāla

(attiecas uz reliģisku kultu) jeb dievišķa. Valdnieks bija dieva vietnieks, viņu bija izraudzījies dievs, viņš pārstāvēja dievu un realizēja tā gribu. Tādi bija sākotnējie valdnieki Divupē. Savukārt Ēģiptē valdnieks tika uzskatīts pat par dieva dēlu. Ēģiptē faraons (valdnieks) bija saules dieva Ra dēls vai dieva Hora iemiesojums. Savu dievišķumu tas ieguva kāpjot tronī. Izmantojot kultu, tas sazinājās ar dieviem.

 
Valdnieka spēku vajadzēja paust arī tā tituliem, piemēram – „Stiprais vērsis”. Šādu sakrālu valdniecību sauca par teokrātiju (valdnieka vara apvienota ar priestera varu).

 
Priekšstati par valdnieku ar laiku mainījās. Piemēram, Senajā Ēģiptē sākot ar 11. gs. p.m.ē. valdnieks tika atzīts par dieva vietnieku, bet Divupē 3. gt. otrajā pusē .p.m.ē. valdnieku sāka uzskatīt par dievu. Tautas, kurās nebija valdniecība, tika uzskatītas par barbariem.

 
Seno Austrumu civilizācijās pārvalde bija centralizēta. Valdnieks bija noteicējs. Viņš varēja iejaukties jebkurā dzīves jomā. Par dievu vai dieva vietnieku pasludinātā vara balstījās uz rupju spēku un dievišķu autoritāti. Šādu valdniecību sauca par despotiju (neierobežota monarhija).