Svarīgi fakti
- 962. g. Otona I kronēšana par ķeizaru, Svētās Romas impērijas veidošanās.
- 987. g. Kapetingu dinastijas valdīšanas sākums Rietumfranku valstī (Francijā).
- 1054. g. Šķelšanās starp Rietumu (Romas) un Austrumu (Konstantinapoles) baznīcām.
- Ap 1000. g. Vikingi atklāj Ameriku.
- 1066. g. Normandijas hercogs Vilhelms iekaro Angliju.
- 1077. g. Heinriha IV „gājiens uz Kanosu”.
- 1122. g. Vormsas konkordāts.
Laikmeta iezīmes
- Ap 1./2. gt. miju tika panākta baznīcas nostiprināšanās. Pieauga Romas pāvesta autoritāte.
- 1054. g. notika baznīcu šķelšanās un cīņa starp pāvestiem un valdniekiem par varu.
- 11. gs. sāka uzplaukt lauksaimniecība, kas radīja labvēlīgus apstākļus iedzīvotāju skaita pieaugumam.
- Aktivizējoties tirdzniecībai, uzplauka pilsētas.
- 10. – 11. gs. vairākas barbaru tautas pieņēma kristīgo ticību.
- 12. gs. tika panākta baznīcas un laicīgās varas stabilizēšanās.
- Sabiedrībā palielinājās aristokrātu un vasaļu ietekme. Tika izlēņota zeme un nostiprinājās feodālās attiecības. Pieauga bruņniecības kārtas nozīme.
Senjoru un vasaļu attiecības
Pastāvot politiskai sadrumstalotībai, valdnieka vara bija vāja, tāpēc svarīga nozīme bija senjoru un vasaļu attiecībām.
9. – 11. gs. visā kristīgajā Rietumeiropā turpināja piešķirt beneficijus. Kopš 900. g. beneficijus sāka saukt par feodiem jeb lēņiem. Izlēņoja ne tikai zemes, bet arī amatus un privilēģijas, kas deva iespēju gūt ienākumus.
Svarīgi!
Uz senjoru un vasaļu attiecībām balstījās viduslaiku varas un pārvaldes sistēma, ko sauca par feodālismu.
Svarīgi!
Lēņa devēju sauca par senjoru, bet ņēmēju par vasali.
Vasalim bija vairāki pienākumi:
- vajadzības gadījumā doties karā;
- ja nepieciešams, sniegt senjoram padomus valsts lietās;
- atbalstīt kungu grūtos brīžos.
Hercogi, grāfi, markgrāfi, bīskapi un klostera abati kļuva par karaļa palīgiem valsts pārvaldē. Savukārt vasaļi varēja rēķināties ar senjora aizgādniecību.
Visvairāk vasaļu bija karaļiem un lielajiem aristokrātiem. Saņemot feodu, to varēja izlēņot tālāk. Tā veidojās savdabīga „lēņu piramīda”, kuras virsotnē bija karaļi, uz nākamā pakāpiena hercogi, grāfi un bīskapi, bet viszemāk – bruņinieki.
Vasaļa zvērests. 13. gs. zīmējums.
Feodālās pakāpes.
Līdz ar to zemes izlēņošana bija metode, kā pārvaldīt valsti. Vairākās zemēs spēkā bija feodālo tiesību princips – mana vasaļa vasalis nav mans vasalis. Vasalis bija atkarīgs vienīgi no tiešā senjora.
Lai juridiski noformētu senjoru un vasaļu attiecības, tika rīkots publiskas ceremonijas. Vasaļi nonāca senjora atkarībā, bet saglabāja brīva cilvēka statusu.
Tā kā lēnis nebija vasaļa īpašums, to nedrīkstēja pārdot, dāvināt vai mantot, tomēr praksē vasaļi centās iegūt kontroli par feodiem un tos pievienot savu ģimeņu mantojamiem zemes īpašumiem – alodiem.
10. gs. Francijā un 12. gs. Anglijā ieviesās lēņu mantošana.
Franku valsts
Pēc Franku impērijas sadalīšanās tās rietumu un austrumu daļas turpināja attīstīties kā patstāvīgi politiski veidojumi. Karolingu valdnieki nevienā no tām nespēja kontrolēt savus valdījumus, tāpēc faktiskie noteicēji bija lielie aristokrāti.
Svarīgi!
10. gs. Karolingu dinastijas valdīšanai pienāca gals.
Rietumfranku valsts
987.g. Rietumfranku valstī lieli aristokrāti ignorēja troņa mantošanas tiesības un par karali ievēlēja galveno Karolingu sāncensi – Parīzes grāfu Hugo Kapetu. Līdz ar to tika likti pamati Kapetingu dinastijas valdīšanai valstī, ko ar laiku sāka saukt par Franciju. Kapetingu valdnieku vara joprojām bija vāja, droši tie jutās tikai savos īpašumos.
Hugo Kapets.
Vismazāk atkarīgs no karaļa jutās Normandijas hercogs. 911. g. teritoriju Francijas ziemeļos iekaroja karotāji no ziemeļiem – normāņi (tā Rietumeiropā sauca vikingus). Normandijā balstoties uz bruņniecību, tika ierobežoti lielie aristokrāti. Normandijas hercogs Vilhelms pat izvirzīja pretenzijas uz Anglijas troni. 1066. g. kaujā pie Heistingsas viņš sakāva karaļa Haralda karaspēku un kļuva par Anglijas karali – Vilhelmu I Iekarotāju.
Austrumfranku valsts
Otons I un Svētā Romas impērija
Otons I par karali kļuva 936. g. Viņš par kronēšanas ceremonijas vietu izvēlējās Āhenu, demonstrējot pretenzijas uz Kārļa Lielā varenību.
Otons I Lielais.
Lai nostiprinātu valsts vienotību un apspiestu aristokrātiju, Otons I realizēja jaunu politiku. Viņš panāca, ka baznīcas augstākās amatpersonas tiek apstiprinātas amatā tikai tad, kad no karaļa ir saņēmušas sava amata simbolus – gredzenu un spieķi. Rezultātā karalis ieguva kontroli par bīskapiem un baznīcas institūcijām.
Savukārt attiecības ar hercogiem stiprināja nepieciešamība apvienoties cīņai pret vikingiem un ungāru sirotājiem.
955. g. ungāru sirotāji aplenca Augsburgu, Otons I tos sakāva, līdz ar to kļūstot par neapstrīdamu Austrumfranku valsts valdnieku. Otona I uzvara tika salīdzināta ar Kārļa Lielā uzvaru pār avāriem.
959. g. Otona galmā ieradās pāvesta sūtnis, kurš lūdza palīdzību pret pāvesta ienaidniekiem Lombardijā. Otons I izlēmu izmantot gadījumu, lai iegūtu ķeizara kroni Romā.
962.g. Svētā Pētera katedrālē pāvests viņu kronēja par ķeizaru. Austrumfranku valsts (10./11. gs. to sāka saukt par Vācijas karalisti) valdnieks kļuva par Rietumeiropas ķeizarvalsts atjaunotāju. Otonu I sāka saukt par Svētās Romas impērijas valdnieku. Impērijas kodolu veidoja Vācijas (Austrumfranku) karaliste un Ziemeļitālija. 1033. g. impērijai mantošanas ceļā tika pievienota Burgundija, bet vēlāk Čehija.
Austrumfranku valsts austrumu pierobežā dzīvoja pagāni. Kristīgās ticības izplatīšana tika izmantota, lai paplašinātu impērijas teritoriju.
Otonu dinastija valdīja līdz 1024. g. Ievērojamākais no Otona I pēctečiem bija Otons III, kurš sapņoja par Senā Romas diženuma atjaunošanu, tomēr nerealizējis šo plānu, viņš nomira 22 gadu vecumā.
Otonu dinastiju nomainīja Saliešu dinastija.
Valstis Viduseiropā
8. un 9. gs. Viduseiropā un Austrumeiropā dzīvojošo slāvu cilšu labklājība bija augusi, bija izvirzījušies spēcīgi karavadoņi un dižciltīgo dinastijas. Radās priekšnosacījumi jaunu, feodālu valstu izveidei.
Galvenais, ka kavēja centralizāciju bija daudzdievība un tautas sapulces, kas ierobežoja vadoņa varu.
Jaunās valstis Viduseiropā un Austrumeiropā ap 1000. gadu.
9. gs. Franku valsts kaimiņos bija izveidojusies Lielmorāvijas valsts. Tās valdnieks (kņazs) Rostislavs nolēma pieņemt kristīgo ticību, taču baidījās, ja piesaistīs garīdzniekus no Rietumiem, varētu nonākt pārāk lielā Franku impērijas atkarībā. Viņš nolēma sadarboties ar Bizantiju. No turienes ieradās sludinātāji brāļi Konstantīns un Metodijs. Lai atvieglotu ticīgo iepazīšanos ar Svētajiem Rakstiem, Kirils izveidoja slāvu alfabētu, bet Metodijs pārtulkoja Bībeli no grieķu senslāvu valodā. Vēlāk Lielmorāvijas valdnieki tomēr izlēma sadarboties ar Romas baznīcu.
Lielmorāvijas valsts gāja bojā 906. g. ungāru iebrukuma rezultātā.
10. gs. Viduseiropā izveidojās 3 jaunas kristīgās valstis, kas bija saistītas ar Romas katoļu baznīcu. Tās bija Polija, Čehija un Ungārija.
10. gs. slāvu ciltis apvienojās un izveidojās Polijas valsts. 966. g. Pjastu dinastijas pirmais karalis Meško I pieņēma katolismu kā valsts oficiālo reliģiju un nodibināja kontroli pār Polijas teritoriju.
Vislielāko uzplaukumu Polija piedzīvoja Meško I dēla Boleslava I Drošsirdīgā laikā. Viņš vēlējās panākt Polijas patstāvību un, lai tā kļūtu par vadošo spēku Viduseiropā. Viņš uzsāka sadarbību ar Svētās Romas impērijas ķeizaru Otonu III, kura nāve Boleslavam bija trieciens.
Boleslavs bija varenas valsts valdnieks, kurš uz laiku bija pat sagrābis Senās Krievzemes galvaspilsētu Kijevu. 1025. g., dažus mēnešus pirms savas nāves, viņš tika kronēts par Polijas karali. Polija kļuva par pilntiesīgu Eiropas monarhiju.
Boleslava valdīšanas laiks bija Polijas zelta laikmets. Pēc viņa nāves valsts zaudēja vadošo stāvokli Viduseiropā, kā arī zaudēja daļu teritorijas. Nākošais valdnieks kļuva par Svētās Romas impērijas vasali.
Pēc Lielmorāvijas valsts bojāejas daļa tās teritorijā dzīvojošo slāvu pakļāvās čehu ciltij. Radās Čehijas valsts, un pirmais tās ievērojamākais valdnieks bija Vāclavs, kurš Prāgā sāka celt Svētā Vita katedrāli, kas kļuva par valsts galveno baznīcu. 10. gs. otrajā pusē Čehijā ieradās vācu garīdznieki, rezultātā pavisam izzuda no Bizantijas ienākušās grieķu kristietības rituāli.
Gan Čehija, gan Polija kļuva par nozīmīgiem slāvu kultūras centriem.
10. gs. ar kristietības palīdzību nostiprinājās arī Ungārija. Sākotnēji viens no ievērojamākajiem ungāru dižciltīgajiem Vaiks pieņēma kristīgo ticību no Bizantijas, bet 995. g. pie viņa ieradās Prāgas bīskaps Adalberts, kurš veica kristīšanu saskaņā ar latīņu tradīcijām. 1000. g. pāvests Silvestrs II sadarbībā ar ķeizaru Otonu III nosūtīja Vaikam kroni, ar kuru tas tika kronēts par karali. Viņš pieņēma Ištvāna (Stefana) vārdu. Ungārija arī tika iekļauta Romas ietekmes sfērā.
Svarīgi!
Gan Čehija, gan Polija, gan Ungārija tika pakļautas Romas baznīcai. Šajās valstīs kā baznīcas un izglītotu ļaužu valoda tika pieņemta latīņu valoda
Bulgārija
Bizantijas impērijas pierobežā, kā arī tālāk uz austrumiem dzīvojošo slāvu vidū nostiprinājās kristietība, kas orientējās uz Konstantinapolē piekoptajiem grieķu baznīcas rituāliem.
Pēc Kirila (Konstantīna) un Metodija nāves slāvu baznīcas centrs no Lielmorāvijas pārvietojās uz Bulgāriju. Tur tika izveidota patstāvīga, no Konstantinapoles patriarha neatkarīga slāvu baznīca. Bulgārijas kņazi ilgstoši karoja ar Bizantiju, cerot ieņemt Konstantinapoles troni. Tomēr 1018. g. Bizantija pakļāva Bulgāriju.
Senā Krievzeme
Pa „ceļu no varjagiem uz grieķiem” zviedru vikingi no Baltijas jūras devās sirojumos un tirdzniecības braucienos un Bizantiju un arābu zemēm. Tie pakāpeniski apmetās slāvu centros un uzkundzējās tiem, kļūstot par to valdniekiem. Varjagi asimilējās un pārņēma slāvu valodu un dzīvesveidu. Senkrievu valsts sastāvēja no slāvu cilšu savienībām, kuru priekšgalā bija varjagu vadoņi.
Svarīgi!
Kņazs Oļegs apvienoja 2 nozīmīgus centrus - Novgorodu un Kijevu. Par valsts galvaspilsētu kļuva Kijeva, tādēļ Seno Krievzemi mēdz saukt arī par Kijevas Krievzemi.
Pēc kristīgās ticības pieņemšanas Krievzeme nonāca Bizantijas kultūras ietekmē. Cēlās izglītības līmenis, uzplauka arhitektūra un māksla.
Vladimira dēls Jaroslavs, kuru sauca par Gudro, bija augsti izglītots. Viņš runāja austrumslāvu dialektā, prata senskandināvu, grieķu un latīņu valodu. Viņš dibināja skolas, atbalstīja baznīcu un klosteru celtniecību. Visizcilākā bija Svētās Sofijas katedrāle Kijevā, kas kļuva par Senās Krievzemes galveno baznīcu.
Sv. Sofijas katedrāle Kijevā.
Neraugoties uz ciešo saikni ar Bizantiju, Krievzeme nenorobežojās no Rietumiem. Par to liecināja viņa precības ar zviedru valdnieka meitu, kā arī viņa meitu un dēlu precības.
Jaroslava pēcteču laikā sākās Krievzemes lejupslīde, jo tā dēli nespēja vienoties par mantojumu, rezultātā valsts tika sadalīta kņazistēs.
Kijevas Krievzeme teritorijas ziņā bija lielākā Eiropas valsts, kas atradās Eiropas un kristīgās pasaules nomalē.