1. Klausīšanās. 1. uzdevums.

  

 Lācēns Vinnijs Pūks gāja pie sava drauga Kristofera Robina, kas dzīvoja otrā
meža malā.
– Labrīt, Kristofer Robin, – viņš teica.
– Labrīt, Vinnij Pūk, – Kristofers Robins atbildēja.
– Vai tev ir kāds balons?
– Balons? Kam tev vajadzīgs balons? – Kristofers Robins jautāja.
 Vinnijs Pūks paskatījās apkārt, vai neviens nenoklausās. Pielika ķepu pie
mutes un aizžņaugtā balsī nočukstēja: „Medus!”
– Vai tad kāds iet pēc medus ar balonu?
– Es eju, – sacīja Pūks.
 Labi, ka dienu iepriekš Kristofers Robins bija viesībās pie sava drauga Sivēna,
un Sivēns katram ciemiņam uzdāvināja balonu. Kristoferam Robinam tika viens
liels zaļš balons un viens liels zils balons. Kristofers Robins pārnāca mājās ar
abiem baloniem – zilo un zaļo.
– Kurš tev patīk labāk? – Kristofers Robins jautāja Pūkam.
 Viņš saņēma galvu ķepās un ilgi domāja.
– Kas ir galvenais, ejot pēc medus ar balonu? – viņš prātoja, – galvenais ir,
lai bites nepamana. Ja man būs zaļš balons, tas izskatīsies pēc lapām, un viņas
neko nenojautīs. Ja man būs zils balons, tas izskatīsies pēc debesīm, un viņas
atkal nenojautīs. Vajag tikai izvēlēties, kā labāk.
– Bet vai bites neredzēs, ka zem balona esi tu?
– Varbūt redzēs, bet varbūt arī neredzēs, – teica Vinnijs Pūks. – Ar bitēm nekad
neko nevar zināt. – Viņš brīdi padomāja un piebilda: – Es izlikšos par mazu, zilu
mākonīti un piemānīšu bites.
– Tad labāk ņem zilo balonu, – teica Kristofers Robins.
 Tā arī izdarīja. Pūks paņēma zilo balonu, un abi ar Kristoferu Robinu devās
ceļā. Viņu mērķis bija lielais ozols.