Vektora definīcija — teorija. Matemātika, 10. klase.

Uzzīmēsim kādu nogriezni \(AB\).

Tā vienu galu, piemēram, \(A\), nosauksim par sākumpunktu, bet otru, tātad \(B\), - par galapunktu.

Nogriežņa \(AB\) virzienu no punkta \(A\) uz punktu \(B\) norādīsim ar bultiņu. Tādējādi ir iegūts orientēts nogrieznis.

Orientētu nogriezni sauc par vektoru.

Vektoru var apzīmēt:

1. ar diviem lielajiem burtiem, liekot virs tiem bultiņu;
pirmais burts vienmēr norāda sākumpunktu, bet otrs - galapunktu, piemēram,

\vec{AB}

(lasa: vektors AB);

2. ar mazo burtu, liekot virs tā bultiņu, piemēram,

\vec{a}

(lasa: vektors a).

Ja vektora sākumpunkts sakrīt ar tā galapunktu, tad iegūst nullvektoru, un to apzīmē ar

\vec{0}

. Jebkuru plaknes punktu var uzskatīt par nullvektoru.

Nogriežņa \(AB\) garumu sauc par vektora

\vec{AB}

garumu jeb moduli un apzīmē šādi:

|\vec{AB}|

Piemērs:

Rakstot

|\vec{g}| = 1, 5

;

|\vec{AB}| = 3

, ir noteikts, ka

\vec{g}

garums ir \(1,5\) vienības,

\vec{AB}

garums ir \(3\) vienības.

Nullvektora garums ir nulle:

|\vec{0}| = 0

Atsauce:

Ģeometrija vidusskolai/Baiba Āboltiņa, Pēteris Čepuls. -Rīga : Zvaigzne ABC, 2000. -326 lpp. :il. - izmantotā literatūra: 183.-225.lpp.

Atradi kļūdu?

1. Vektora definīcija